"Pasaule pie kājām" vēsta izrādes pirmās daļas nosaukums telpas dibenplānā, kad sastopamies ar laimīgiem, tikko studijas beigušiem, jauniem, daudzsološiem dejotājiem. Izlaiduma skaistās kleitas meitenēm un augstpapēžu kurpes, šķiet, nemaz netraucē dejas kustībām.
Horeogrāfe Elīna Gediņa ar laikmetīgās dejas mākslas sesto paaudzi tikusies jau iepriekš, kad viņi bija vēl otrā kursa studenti. Toreiz Valmieras vasaras teātra festivālā tapa izrāde "α Sapiensi". Šoreiz uzaicinājums sadarbībai nācis no dejotāju puses. Turpina Gediņa: "Viņus ļoti nopietni skāra pandēmijas ierobežojumi. Ja parasti, skolu noslēdzot, tu ieraugi dejotāju darbus, dejotājus pašus, tad viņiem šī iespēja tika nedaudz atņemta. Man šķita, ka viņiem vajag dot iespēju parādīties. Nav tā, ka iepriekš viņiem nav bijis darbu. Man gribējās, ka viņi kā personības ir priekšplānā, un tad tas vēl sakrita ar tēmu, ka laiks ir pagājis – it kā neilgs, gandrīz divi gadi – bet jautājumi, savas vietas saprašana, šaubas, vai es esmu tur, kur es esmu, vai tas ir tas, ko es gribēju [paliek]. Izrādē, protams, to apskatām viņu kontekstā, bet mēs katrs nonākam dzīves situācijā, kur šos jautājumus uzdodam. Nav jau tā, ka tu atrodi atbildes uz šiem jautājumiem un tad viss, tev ir brīvs. Šie jautājumi atgriežas un atgriežas, un varbūt atbildes mainās.
Bija interesanti ar viņiem kopā pētīt un uzdot jautājumus, kas viņiem šobrīd ir būtiskais."
Izrādē piedalās 10 dejotāji, un kustību režisore atklāj katra dejotāja individualitāti – demonstrējot kādu īpašu talantu, spēju vai pat akrobātisku triku. Viņa piebilst: "Kad tu nonāc kompānijā, it sevišķi daudzskaitlīgā, [ir svarīgi], ka tu nekļūsti vienkārši tas nosaukums, bet ka tur ir individuāli, ļoti atšķirīgi, dažādi cilvēki. To man gribējās uzsvērt – ka tā nav vienkārši masa, bet to sastāda personības."
Izrādes daļām nosaukumi doti līdzīgi kā albumiem paraksti, proti, tie ātrāk palīdz atgriezties konkrētajā sajūtā. Darba daļas nomaina cita citu, līdz noslēdzas ar "Uzpeldēšanu". "Šī daļa izrādē ir ļoti īsa. Gribējās parādīt, ka nekas jau nebeidzas, nekas nav apstājies. No šejienes droši vien sākas nākamā daļa, kur ceļš viņiem būs kopīgs vai arī ļoti atšķirīgs," skaidro kustību režisore.
Kā atzīst dejotāji, "uzpeldot" viņi atkal ievelk gaisu, pēc tam, kad viss bijis "līdz kaklam", jo arī tāds ir vienas daļas nosaukums. Viņuprāt, tas laikam būs nebeidzams ritulis, taču pašiem esot bezgala interesanti domāt, kur viņi būs pēc tam.
Jaunie mākslinieki Kitija Geidāne, Simona Ozola un Vladimirs Goršantovs apliecina, ka darbs ir par viņiem, par viņu pašu sajūtām. Līdzās refleksijai par sevi īsts ieguvums bijusi sadarbība ar Elīnu Gediņu. Goršantovs saka: "Man visdrīzāk nebija kāds konkrēts atklājums par sevi. Man drīzāk bija atklājumi par Elīnu – kā cilvēks var tik forši ar mums strādāt, tik viegli un tajā pašā laikā profesionāli salikt visu pareizi, motivēt, lai mēs strādājam uz kvalitāti."
Veidojot izrādes struktūru, Elīna Gediņa dejotājiem piedāvājusi Josifa Brodska uzrunu, ko viņš teicis Dārtmutas absolventiem 1989. gadā. Brodskis savā runā apgalvo, ka lielu daļu no tā, kas absolventus sagaida, izsauks garlaicība, un iesaka no tās nevis izvairīties, bet tieši pretēji – iegrimt tajā, sasniegt apakšu, atvērt kā logu uz laiku, laika bezgalību, tādējādi norādot uz cilvēka nenozīmīgumu tajā.
Vasarā stāstījām par laikmetīgās dejas apvienības "SIXTH" izrādi "Ceļos" (horeogrāfe Emanuela Košina), pirms tam par izrādi "Glitch" ( to veidoja horeogrāfi Ramona Levane un Marģers Vanags). Kāda ir apvienības pašreizējā situācija? "Mēs ļoti gribam attīstīties, mēs gribam, lai kompānija "SIXTH" kļūst par kaut ko lielu (mums jau ir trīs izrādes). Mēs gribam teātrī kaut ko veidot, arī uz ārzemēm aizbraukt parādīt savas izrādes," stāsta Vladimirs Goršantovs. "Mums iekšā sēž dzinējs, ka mēs to gribam.
Protams, katrs no mums vēl šaubās par šo visu, katrs joprojām domā, vai dejotāja profesija ir viņa vai nav. Bet, kamēr mēs turamies kopā, mēs diezgan labi viens no otra ietekmējamies."
Lūgta raksturot, kādi viņi – laikmetīgās dejas mākslas sestā paaudze – ir, Elīna Gediņa atbild: "Mums noteikti ir atšķirīgas izpratnes par darba ētiku, bet ne tādā ziņā, ka viņiem būtu sliktāka un man labāka. Viņi atšķirīgi ir pieraduši strādāt un arī atšķirīgi pieņemt lietas. Es tagad drusciņ vispārinu viņus visus, bet kopējā sajūta ir, ka viņi kaut kur ir daudz trauslāki, arī atvērtāki un līdz ar to ātrāk saraujas, ja viņus aizskar – kā gliemezītim ragi ievelkas. Viņi ir absolūti brīnišķīgi, ļoti atdevīgi. Mēs mēnesi pirms pirmizrādes runājām, ka neticas, ka process vienkārši virzās uz priekšu. Vienu brīdi mums likās ļoti aizdomīgi, ka mums savstarpēji nav lielu konfliktu, domājām, vai tas ir labi, vai slikti. Mēs sapratām, ka var būt arī tāds process, kur mēs esam nepārtrauktā dialogā, bet nekonfliktējam."
Tuvākās izrādes "Atceries mani" 14. un 15. martā "Dirty Deal Teatro".
