Dokumenti, Jaunušana portfelis un citi leģendāri artefakti Nacionālā teātra simtgades izstādē Teātra muzejā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Caur personību prizmu, caur latviešu dramaturģijas prizmu un caur māksliniekiem par teātri simt gadu garumā stāsta jaunā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā atklātā multimediālā ekspozīcija, kas veltīta Latvijas Nacionālajam teātrim simtgadē.

Latvijas Radio raidījums "Kultūras Rondo”, iepazīstot ekspozīciju, pievērš uzmanību detaļām – dokumentam, kas liecina par teātra pirmsākumiem Valkā 1917. gadā, stāstam par aktieriem, kuri devās trimdā Otrā pasaules kara beigās, un arī par zābakiem, kuri atgriezās Latvijā jau 90. gados, kā arī leģendārajam Alfrēda Jaunušana portfelim, kurā viņš nēsājis līdzi visu sezonas lugu eksemplārus.

Izstādi Teātra muzejā veidojusi Margita Mantiņa, kura jau vairāk nekā 30 gadus pēta Nacionālā teātra vēsturi. Viņa stāsta, ka izstādi veidojusi apmēram divus gadus, apgūstot visu Nacionālā teātra krājumu un aktieru kolekcijas.

"Ļoti daudz bija tādu materiālu mapju, kuras nebija cilātas. No visa lielā visgrūtāk ir atlasīt būtiskāko. Atlasīju vienreiz, tad ar mākslinieci izgājām cauri visiem materiāliem.

Kad likām jau pa mapītēm fotogrāfijas, vēlreiz atlasījām, faktiski kādas četras reizes ir atlasīti materiāli, un man gribas teikt, ka varētu vēl atlasīt,” uzskata Margita Mantiņa.

Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš ir pārliecināts, ka katram teātrim – ne tikai kā institūcijai – ir vajadzīga šāda izstāde, tādēļ arī tapusi ekspozīcija, kuru ir domāts arī papildināt un mainīt.

"Veidojām izstādi, kura skata caur personību prizmu, caur latviešu dramaturģijas prizmu un caur māksliniekiem, kas tur strādājuši. Ar domu, ka gadu gaitā vieni skatījās to, mēs papildinām ar materiāliem, mēs kādu lietu mainām, veidojam, pieaudzējam klāt materiālus, kas ir bagātīgi sakrāti un tagad no jaunākiem laikiem arī ir,” skaidro Siliņš.

"Aktieri muzejā nevar nolikt, tomēr kaut kādu reminiscenci, kaut kādu atmiņu, paskatoties fotogrāfijās, video fragmentā, sajūtot kādu tērpu, var parādīt.”

Siliņš skaidro, ka svarīgi bijis nodrošināt izstādē pēctecību. Te var nākt skatīties un klausīties fragmentus no agrāk iestudētām izrādēm, bet ir arī jaunāki laiki, lai ir pēctecība, lai ir jaunajiem, ko redzēt.

"Kad jaunie režisori ieraudzīs, ka viņi arī ir muzejā, viņiem būs citāda sajūta,” bilst Siliņš un cer, ka tas palīdzēs turpmākajā sadarbībā ar Nacionālo teātri, iegūstot jaunāko izrāžu materiālus – kostīmus, aktieru un režisoru pierakstus.

"Izstāde ir varena, te ir tik ārkārtīgi daudz apgūts. Bet kaut kam no tā, kas ir te, vajadzēja izskanēt arī jubilejas koncertā.  Te es vismaz jūtos, ka teātrim ir simt gadu jubileja,” atklāj Nacionālā teātra literārā konsultante Rita Melnace.

Runājot par jaunākiem laikiem teātrī, viņa bilst, ka tagad katra izrāde tiek iemūžināta profesionāli.

"Par jauniem laikiem nav jāuztraucas, bet teātris ir zūdoša māksla. Viņu var iekonservēt, bet tas nav tas, ko dod teātris,” uzskata Melnace.

Siliņš ir gandarīts, ka izstādei ir veiksmīgi atrasti fotoattēli, kas iepriekš nav bijuši izstādīti. Jā, ir arī hrestomātiskas un labi zināmas bildes, jo citu nemaz nav.

"Tas ir laika spaids, ka nav šīs bildes,” norāda Melnace. "Kārtojot teātra arhīvu 60. gadu sākumā, daudz paņēma lielais arhīvs. Visas bildes, kas skāra laiku no 1935. gada līdz 1944. gadam. No Nacionālā teātra trimdā devās vairāk nekā 60 cilvēku, viss Nacionālā teātra zieds. Viņi paņēma visas tās bildes, un teātrī šo bilžu nav.”

Mantiņa atzīst, ka daļa bilžu, ko aktieri bija paņēmuši līdz trimdā, pēc neatkarības atgūšanas atgriežas muzejā. Te ir arī nokļuvis kāds zābaku pāris, kas ir vienīgais eksponāts izstādē stāstam par kara laiku.

"Tie ir Kārļa Lagzdiņa zābaki, kuri šeit būs kā simbols visam tam laikam,” stāsta Mantiņa. "Vēsture ir tāda, ka tad, kad aktieri jau gatavojās doties uz kuģi, viņi uzgāja uz skatuves, nodziedāja "Dievs, svētī Latviju!" un Vainovska, viņa bija galvenā administratore toreiz teātrī, ieraudzīja, ka Lagzdiņam ir plānas kurpītes. Viņa aizskrēja uz noliktavu un atnesa zābakus. Tie zābaki faktiski ir izgājuši gan Vāciju, gan Ameriku. Kad sākās atmoda, kad Hilda Prince-Uršteine sāka braukt uz Latviju, viņa šos zābakus atveda ar pavadvēstuli.”

Savukārt par teātra pirmsākumiem vēl pirms Strādnieku teātra dibināšanas 1919. gada 23. februārī jeb par Pagaidu Nacionālā teātra izveidi liecina dokuments, kas parakstīts 1917. gada 24. aprīlī Valkā, kur atradās Latvijas pagaidu nacionālā padome.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

"Ak, Dievs, vecais Jaunušana portfelis,” iesaucas Melnace, ieraugot vēl kādu leģendāru eksponātu, kas nu glabājas Teātra muzejā.

Režisora Alfrēda Jaunušana portfeli muzejam jau savulaik "novēlējis” kādreizējais teātra direktors Māris Jaunozols, kad teātris viņam uzdāvinājis jaunu, bet režisors nav bijis gatavs no tā šķirties, tāpēc muzeja krājumā tas nokļuvis tikai pēc Jaunušana nāves.

"Tur bija visas sezonas repertuārs. Viņš stiepa līdz. Viņš mīlēja vecas lietas, savas ievalkātās,” atklāj Melnace.

Savukārt izstādes māksliniece Dace Džeriņa bilst, ka viņu visvairāk uzrunā mākslinieku, kas kādreiz strādājuši teātrī vai sadarbojušies ar to – Niklāva Strunkes, Oto Skulmes, Jāņa Kugas – oriģinālskices.

"Kad skaties uz dekorāciju skicēm, uzreiz sajūti tos tēlus un vīzijas. Mūsdienīgi izskatās, tas ļoti saviļņo, lielo mākslinieku darbi, kuriem vari pieskarties un ieraudzīt, ka viņi iznāk izstāžu zālē, neguļ krājumā,” atzīst Džeriņa.

Izstāde “Latvijas Nacionālajam teātrim 100” vēsta par teātra vēsturi un attīstību no paša pirmsākuma līdz pat mūsdienām. Izstāde ir daļa no teātra 100. jubilejas svinību pasākumiem, kas tiek svinēta jau visas sezonas garumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti