Kultūras rondo

Noslēdzies pasaules mūzikas forums "WOMEX". Kas mainījies etniskās mūzikas tirgū?

Kultūras rondo

Norvēģijas galvaspilsēta Oslo veido jaunu kultūrvidi ar jaunām celtnēm

Oktobris – teātra eksplozijas mēnesis

No melnās komēdijas līdz publicistikai uz skatuves. Par oktobrī redzētajām izrādēm stāsta teātra kritiķis Atis Rozentāls

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Oktobris bija teātra eksplozijas mēnesis – tāds ir secinājums, pārskatot šomēnes redzētos jauniestudējumus pašmāju teātros. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" skatuves mākslas jaunumus – no melnās komēdijas un šausmu stāstiem līdz publicistikai uz skatuves – komentē teātra kritiķis Atis Rozentāls. 

Oktobra izrāžu kalendāru iesākam ar Liepājas teātra jaunumiem – Dmitrija Petrenko "YEN" un Regnāra Vaivara "Igauņu bērēm 1999". Atis Rozentāls atzīmē, ka abi režisori ļoti konsekventi turas pie iesāktā ceļa: "Dmitrijs Petrenko jau ilgstoši strādā ar izrādēm jauniešiem par jauniešiem, arī par problēmu bērniem, un šis atkal ir tāds gadījums. Viņš ir atradis tādu lugu, kur situācija ir ļoti ekstrēma – divi puiši ir tik trūcīgi tajā brīdi, kad mēs viņus redzam, ka viņiem uz diviem ir viens T-krekls, un blakus telpā ir suns, kam arī kādu mēnesi nav dots ēst. [..] Režisors jūtīgi strādā ar jaunajiem aktieriem (kas ir viņa paši audzināti), ar tādu ļoti precīzu skatījumu un iejūtību situācijā. Tā situācija izrādes laikā paliek tikai sliktāka, bet, 

kā tie raksturi atveras, kādas ir tās iekšējās drāmas – tur ir ļoti daudz ko domāt, tas ir ļoti interesanti un ļoti vērtīgi. 

Es domāju, ka Valts Skuja, Kārlis Ērglis un Madara Viļčuka var būt ļoti priecīgi, ka viņiem ir šāds materiāls, ar kuru strādāt, tik ļoti iedziļinoties. Un arī Laura Jeruma, kuru mēs jau ilgāk pazīstam, bet kurai ilgu laiku nebija tik sarežģīta, it kā negatīva, bet tomēr arī ar savu drāmu [loma], mātes loma. Ļoti interesanti skatīties, kā arī "Igauņu bērēs", Regnāra Vaivara izrādē, Klaipēdas kurss ieiet vecāku lomās – viņi nupat ir tēti un mammas." 

Kritiķis turpina par Vaivara izrādi: "Mums jau labi zināmo Andrusa Kivirehka lugu "Igauņu bēres" esam redzējuši gan Igaunijas Drāmas teātra viesizrādē, gan Valmieras teātrī, gan filma ir rādīta. 

Protams, tad, kad mēs ejam uz Regnāru Vaivaru, mēs ejam uz Regnāru Vaivaru, nevis uz Kivirehku, respektīvi, viņš izārda visu un saada, sašuj pa jaunam. 

Tur skatītājam būs ļoti daudz kā jauna. Ir aizdomas, ka drusku kaut kas ir pierakstīts klāt, un akcenti ir stipri pārbīdīti, un brīžiem ir tāds efekts (ļoti apzināti darīts), ka teksts, kas ir domāts, lai visi dzird priekšplānā, tas aiziet dibenplānā, un mēs dzirdam, ka runā, bet īsti nedzirdam, ko runā. Kā vienmēr Regnāram, ir ļoti daudz aktīvas darbības. Varbūt, ka drusku pārsātināti, jo izrāde ir ilgāka par trim stundām.

Uz šo izrādi nevajadzētu iet tiem, kuri gaida ļoti tradicionālu skatījumu, lineāru sižeta attīstību, jo tā tur nav. Tur visu laiku ir jāseko līdzi, jo darbība plūst un notiek visādi brīnumi pa vidu.

Tāds ir režisora rokraksts, un labi, ka viņš to kopj. Tas, ka šis rokraksts ne vienmēr ir ļoti izstrādāts līdz detaļām, bet tur uz skatuves brīžiem valda tāds speciāli organizēts haoss, tas ir jāatzīst, tā tas ir."

No Liepājas pārceļamies uz galvaspilsētu, uz Jauno Rīgas teātri, kur pirmizrādi piedzīvojuši divi Alvja Hermaņa iestudējumi – "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" (izrādes iedvesmas avots ir divu mūslaiku intelektuāļu – Slavoja Žižeka un Džordana Pītersona – pirms dažiem gadiem notikusī publiskā diskusija Toronto), lomās Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, un "Operācija "Mindfuck"" (autoru dueta Jaeles Ronenas un Dimitrija Šaada radītā komēdija). 

Vaicāts, ko Jaunais Rīgas teātris mums pasaka laikmeta kontekstā un kurp šīs izrādes mūs ved, Atis Rozentāls atbild: "Redz, ar Alvi Hermani ir tā, ka viņš ir izlēmis kļūt ne tikai par režisoru, bet arī par ideologu. Ja mēs lasām viņa ierakstus, viņš ļoti regulāri sociālajos tīklos raksta tādas programmatiskas un diezgan asas lietas. [..] "Žižekā. Pītersonā" – jā, tur ir ideju cīņa starp diviem dažādu virzienu pārstāvjiem filozofijā, starp diviem dažādiem pasaules uztveres modeļiem, arī starp vizuāli ārkārtīgi atšķirīgiem cilvēkiem [..]. 

Personīgi mana uzmanība no satura, tīri par šiem ideoloģiskajiem virzieniem, to saduri, pārslēdzās drīzāk uz to, kā aktieri veido raksturus, 

jo tie ir diametrāli pretēji – Žižeks ir fiziski lempīgs, ar nervozām kustībām, nemitīgi šņaukājas, ļoti vienkārši ģērbies, ir čomisks attiecībās, nemitīgi stāsta anekdotes un tādā veidā uzrunā auditoriju, [bet] Pītersons, ko Kaspars Znotiņš briljanti atveido, ir absolūts snobu snobs, ļoti dārgā uzvalkā, ārkārtīgi kopts, ārkārtīgi ieturēts [..]. Viņu, divu brīnišķīgo aktieru Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa, koeksistence uz skatuves – man tas bija interesanti. Tā idejiskā… es zināju vienu, zināju otru, tajā līmenī man nekas jauns neradās. Bet man ļoti patika skatīties, kā Alvis Hermanis saliek mizanscēnas, kā viņš šīs tēmas saveido, [piemēram], kādā brīdī, kad viņam kā režisoram traucē tas, ka Žižeks visu laiku knosās un šņaukājas, viņš izdomā veidu, kā viņu aizvākt no skatuves un atkal atgriezt ar tādu tēmu, kas zāli uzspridzina. Man bija interesanti skatīties tīri kā uz teātra notikumu, uz diviem absolūti izciliem aktieriem viņu līmenim atbilstošā intelektuālā materiālā."

Izrādes "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" mēģinājums
Izrādes "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis" mēģinājums

Pievēršoties izrādei "Operācija "Mindfuck"", Rozentāls vispirms atgādina, ka autoriem Ronenai un Šaadam pieder arī tas opuss, ko iepriekšējā mēnesī Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Gatis Šmits, proti, komēdija "(R)Evolūcija": "Jāsaka tā, ka šie autori ir tiešām mūsu laikmeta autori un 

tā iegrime, man liekas, viņiem nav ļoti dziļa – tā ir publicistiska, uz skatītāja diezgan vieglu uztveri orientēta dramaturģija, respektīvi, situācijas, kuras ir uz skatuves, ir vai nu atpazīstamas, vai arī diezgan viegli iztēlojamas, 

kā "(R)Evolūcijas" gadījumā, kas it kā ir fantāzija par nākotni [..]. Kas attiecas uz "Operāciju "Mindfuck"", arī tur nekā milzīgi jauna nav – mēs zinām, ka ir troļļu fabrikas, mēs zinām, ka ar mums manipulē, mēs nezinām, kurš manipulē, mēs tikai to varam nojaust [..]. Šajā izrādē ir ļoti daudz vietu, kas, manuprāt, drusku slīd pa virsu, bet tas, kas ir interesanti – bija tā milzīgā intriga, ko tur darīs Artuss Kaimiņš. Man pat vienu brīdi bija aizdomas, ka viņš tur tiks izmantots vairāk dekoratīvi, bet nē, viņš tur tiek izmantots ļoti pa jēgas līniju, viņš ļoti labi dara to, ko viņš tur dara. Viņš atveido cilvēku, kurš ir polittehnologs un kurš veido neeksitējošo līderi. Artuss Kaimiņš ārkārtīgi briljanti iziet cauri savam tipāžam, un uz viņu ir interesanti skatīties. Mēs no šīs izrādes nevaram gaidīt ļoti lielu dziļumu vai iedziļināšanos tēmā, tā ir konstatācija, bieži vien arī pasmiešanās par šo [tēmu], kaut gan tēma, protams, ir ļoti nopietna un īstenībā ļoti grūti paceļama, tāpēc ka mēs jau nezinām tās rokas, kas tos striķīšus rausta."

Arī Dailes teātrī redzētas divas jaunas izrādes. Vispirms par Mārtina Makdonas lugas jauniestudējumu "Īru miroņgalva" (oriģinālā "Konemāras galvaskauss"). To režisējusi Eimija Mārčanta, kura ar Dailes teātri sastrādājusies jau iepriekš. Visiem, kas plāno iet uz "Īru miroņgalvu", Atis Rozentāls iesaka iegādāties programmiņu: "Tā ir triloģijas viena daļa, un programmiņā ir savilkta visa biogrāfija – kurš varonis ir no kurienes." Bet, ja par to, kas notiek uz skatuves – kritiķi pārsteidz, kā britu režisore iestudējusi šo darbu. 

Esam ieraduši, ka Makdonas lugas iestudē atsvešinātāk, drusku ar pārspīlējumu, varbūt ar spokainu, biedējošu atmosfēru, bet te "labi aktieri spēlē tādu reālistisku traģikomēdiju ļoti bagātīgi butaforiski izveidotā vidē, 

kur kapus rok ar īstām smiltīm," pauž Rozentāls. Viņš turpina:

"Mani šī estētika mulsina, jo tā pie mums nekad Makdonu neiestudē. Bet varbūt, ka tas ir vērtīgi. Es negribu uzreiz pateikt, ka tas ir slikti. Katrā ziņā tā ir jauna pieredze."

Uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves oktobrī pirmizrādīts "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu". Stīvena Adlija Girga lugu "Jūdas Iskariota pēdējās dienas" iestudējis Mārtiņš Eihe. Par izrādi vairāk stāsta Rozentāls: "Oriģinālā luga ir tiesu drāma, arī pēc satura diezgan neganta, kontroversāla, bet ne šovs. [..] Atcerēsimies, ka Bertolts Brehts savulaik teica, ka par nopietnām tēmām ir jātaisa kabarē un tad publika vieglāk norīs. Šeit tas kabarē ir. Te mums Māte Terēze brīnišķīgā Ievas Segliņas izpildījumā dzied un dejo. Ir milzīgs gandarījums par daudziem aktierdarbiem: Gints Grāvelis ļoti labs, Imants Strads ļoti labs, Niklāvs Kurpnieks ļoti labs, mazākā lomā Kristīne Nevarauska ļoti interesanta, Ilze Ķuzule-Skrastiņa... Tur veselu rindu varētu saukt un saukt. Mazā, ļoti komiskā, amizantā Zigmunda Freida lomā parādās Juris Bartkevičs. 

Ļoti slāņaina luga, ļoti daudznozīmīga, apzināti provokatīva. Man būtu gribējies druscīt vairāk nopozicionēt pašu Jūdu. Jo Lauris Dzelzītis brīnišķīgi to dara, bet tīri mizanscēnas ziņā viņš ļoti daudz ir aizmugurē. 

Jā, mēs redzam viņa seju, bet tad, kad ir viņa dialogs ar [Mārtiņa Upenieka atveidoto] Jēzu, tad Lauris Dzelzītis nonāk drusku neizdevīgā pozīcijā – viņu griež pa ripu, līdz ar to mēs viņu šajā dialogā diezgan daudz redzam ļoti tālu. Gribētos viņu nocentrēt vairāk, jo aktierim ir laba loma." 

Kritiķis sarunās ar teātra skatīšanās entuziastiem noskaidrojis, ka viedokļi par "Pusnakts šovu ar Jūdu Iskariotu" ļoti dalās – ir tādi, kam ļoti nepatīk. un ir arī tādi, kam ļoti patīk.

Viņš pats drīzāk pieder pie tiem otrajiem – izrāde stipri vairāk patīk, nekā nepatīk. "Tur ir ļoti daudz ļoti gudri iestudēts, interesanti ietvertas eksistenciālas tēmas. Arī tādas tēmas, kuras mēs šajā materiālā varbūt pat negaidām, iznāk laukā un katru no mums uzrunā. Tādā ziņā šī izrāde ir vērtīga, un man prieks, ka tāda Dailes teātra Lielajā zāle ir parādījusies."

Savukārt Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi Martas Elīnas Martinsones un Anetes Konstes izrāde "Stiklotā svētnīca".  Tajā aktieru trupa izspēlē mēģinājumu procesu, kad kādā teātrī tiek iestudēta Tenesija Viljamsa luga "Stikla zvērnīca". "Tas ir viens tāds virziens, kurā ik pa brīdim teātri labprāt iet – rādīt izrādes tapšanas procesu un līdz ar to arī reflektēt, ko nozīmē būt aktierim, ko nozīmē būt režisoram," komentē Atis Rozentāls. "Reizēm ir tādi gadījumi, kad šis paņēmiens tiek izmantots, ja īsti netiek galā ar pamatmateriālu un tad izdomā rādīt to, kā mēs to mēģinājām iestudēt un neiestudējām. Ir tādi gadījumi bijuši, sākot no Vladislava Nastavševa un beidzot ar Ingu Tropu. Šis nav tas gadījums. 

Te ļoti mērķtiecīgi jau no sākta gala Tenesija Viljamsa "Stikla zvērnīca" paņemta kā izejmateriāls, un stāsts ir par aktieriem, kuri to veido, kuri to iestudē. Mazliet sanāk ironizēšana par režijas paņēmieniem, kādā veidā mēģina defektu pārvērst par efektu [..].

Daudz asprātības, ļoti simpātisks darbs. [..] Intonācija, kādā tas notiek, ir ļoti atbruņojoša, tāpēc ka Anta Aizupe arī ļoti labi dara to, ko viņa dara: tātad sieviete, kura it kā nav režisore, bet ir spiesta ar to nodarboties un pēc tam konstatē, ka viņai tas tīri labi sanāk; viņa ļoti daudz skatās caur savu pieredzi, tur nāk ārā galvenās varones bērnības, jaunības traumas, attiecības ar māti, kas ir "Stikla zvērnīcas" pamatā. Ir ļoti daudz par ko domāt, un ļoti interesanti šajā materiālā Viljamsa līnijas pārnesas uz varoņiem, kas viņa [lugu] atveido. Man tur likās daudz patīkama un simpātiska, brīžam kaut kas panaivi, bet tas piederējās pie lietas."

Tālāk par Rozentāla redzēto Daugavpils teātra repertuāra papildinājumu – "Latviešu šausmu stāstiem" Georgija Surkova režijā. Izrādes pamatā ir seši stāsti, kas paņemti no Bārbalas Simsones sastādītā krājuma "Latviešu šausmu stāsti", pieteic kritiķis: 

"Tie ir ļoti atšķirīgi stāsti, katru mēģināts atslēgt ar citu atslēgu: dažos ir ļoti veiksmīgi, dažos – diezgan neveiksmīgi. 

Ja grib taisīt šausmu stāstus leļļu estētikā, tad ir ļoti jādomā, kā to darīt, lai nesanāk tā, ka mēs virs butaforiska ugunskura tirinām lelli un kliedzam raganas sadedzināšanas ainā, bet publikā atskan nervozi smiekli. Pati ideja, ka Daugavpils skatītājam vajag piedāvāt kaut ko, kas viņam nav bijis, ir ļoti laba, to vajag darīt arī turpmāk. Latviešu trupai ir vairāki interesanti aktierdarbi, Kārlis Tols un Zanda Mankopa ir interesantās lomās. Ir daudz kā laba, bet drusku ir pietrūcis, manuprāt."                                             

Aizvadītajā mēnesī bija diena, kad Latvijā vienlaicīgi norisinājās trīs pirmizrādes, un tā bieži nenotiek, uzsver Atis Rozentāls: "Šis oktobris, bez šaubām, bija teātra eksplozijas mēnesis." Noslēdzot kritiķis vēl piemin teātra trupas "Kvadrifrons" jaunāko iestudējumu "Es eju ārā dārzā", kuru veidojuši kustību mākslinieki Elīna un Rūdolfs Gediņi, bet par to vēstīsim nākamajā – novembra – "Kultūras rondo" izrāžu apskatā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti