Baletdejotājs un pedagogs Aleksandrs Kolbins atceras: "Viņas skraidīja te – tādas divas mazas čirkiņas. Ne velti Zitu sauca par "mazo čirku". Tā arī palika, "čirkiņa" joprojām ir. Dažiem tā ir veiksme. Bet pats galvenais ir darbs. Ja ir izturība un esi spējīgs strādāt ar sevi, tad var arī šis tas sanākt."
Ne visām mazām meitenēm izdodas piepildīt sapni kļūt par baleta prīmām, kas dejo uz lielās skatuves. Ko tas nozīmēja abām prīmām? "Visam pamatā ir darbs. Mīlēt savu darbu, nedomāt par stundām. Tu esi tai mākslā un atdod visu šai mākslai," atzīst Lita Beiris.
Zita Errs atminas: "Es uzskatīju, ka "Apburtajā princesē" valsī uz trepītēm jāsēž tā, lai baletmeistars mani ieraudzītu. Lai viņš skatītos un teiktu – kas tā par meiteni tik izteiksmīgi sēž?"
Abu baleta mākslinieču zvaigžņu laiks bija pagājušā gadsimta 70. un 80. gadi.
Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs Aivars Leimanis skaidro: "Viņas ir ļoti dažādas, un arī lomas viņām bija dažādas. Zita ir ļoti tehniska dejotāja. Precīza, artistiska. Lita ārkārtīgi emocionāla, plastiska. Tā laika zieds."
Kādreizējais Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītājs Ojārs Rubenis uzsver, ka ne vienmēr māksliniekiem viss izdodas perfekti: "Zita, kad pabeidza [pirueti], ja arī nenogrieza tā, kā bija gribējusi, viņa kaut kā tā mierīgi pie sevis domāja, ka nākamreiz būs. Litai viss gāja pa gaisu. Bet abas divas absolūti fantastiskas, un, es domāju, ka tas ir tāds laikmets, kurā pēc [Janīnas] Pankrates un [Aleksandra] Lemberga, un [Irēnas] Strodes skolas viņas realizēja ļoti daudzas lietas, ar ko mūsu balets ir slavens."
Baletdejotāju karjera ilgst vien nedaudz vairāk kā 20 gadus. Dejotāju laime ir turpināt darbu savā profesijā, lai arī citā kvalitātē. Lita Beiris jau vairāk nekā 25 gadus ir Starptautiskā Baltijas baleta festivāla mākslinieciskā direktore, savukārt Zita Errs skolo jaunos baleta māksliniekus un horeogrāfus.
