Šekspīrs Nacionālajā teātrī
Ļoti saistoši, gribējās smieties balsī, scenogrāfija perfekta, horeogrāfija grandioza, aktierspēle super, jūtama aizrautība ar tekstu, absolūts baudījums – tā Elmāra Seņkova režisēto Šekspīra lugu “Sapnis vasaras naktī” slavē pirmizrādes skatītājas Inese un Elīna, kurām neatbildēts palicis vien jautājums, kāpēc režisors izvēlējies iekļaut mūsdienīgas starplikas.
Jāteic, ka ne visi pirmizrādes skatītāji bija apmierināti ar redzēto – daži, taujāti par iespaidiem, novērsās un runāt atteicās. Savukārt teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska labprāt dalās savos iespaidos:
“Man liekas, ka tā ir ļoti gudra izrāde, kas notiek divos līmeņos, – viens ir mistiskais un noslēpumainais un otrs ir amatnieku grupa, kas brīnišķīgi iestudē “Romeo un Džuljetu”.
[..] Lielā mērā tādu oratorisku formu izrādei piešķir Annas Ķirses mūzika, kas, manuprāt, ir brīnišķīga. [..] Elīnas Gediņas horeogrāfijā parādījās jauna, plastiska kustība, kas attēlo šo orģiju, bet vienlaikus arī ir kā deja, un tas, man likās, Nacionālajam teātrim diezgan neparasts risinājums.”
Gediņa stāsta, ka izrāde tapusi trīs posmos un to laikā nedaudz mainījies arī aktieru sastāvs: “Darbs ir ieguldīts milzīgs. Man prieks, ka skatītāji redz kustību kvalitāti un ka viņi var [to] novērtēt. [..] Visa luga dalās trīs lielās grupās – mīlētāji, amatnieki un tad ir garu pasaule, dievu valstība. Jāatzīst, ka amatnieku ainām es pieskāros nemaz – ļāvu, lai tas teātris dzimst, kāds nu viņš tur ir. Manā pārziņā vairāk bija dievi un mīlētāji.
Bija daudz meklējumu, lai nonāktu konkrēti līdz šai formai. Tas nenotika tādā ātrā veidā, bet tad, kad es to uztaustīju…
Esmu ārprātīgi pateicīga visām savām laumiņām un Pakam. Viņi bija ļoti atdevīgi savā darbā, ļoti klātesoši. Ar Arturu Krūzkopu strādāt – tā gan režisoram, gan horeogrāfam ir liela laime.”
Izrādē Krūzkops atveido vienu no centrālajiem tēliem – Paku, un par sadarbību ar režisoru viņam sākami tie labākie vārdi. Gatavojot uzticēto lomu, aktieris studējis literatūru par Paka tēlu. Savu artavu devis arī spilgtais grims un ģērbs, bet, kā norāda Krūzkops: “No grima tēls nerodas. Grims palīdz tev mazliet aizslēpties, tikt vaļā no sava ikdienas ģīmja. Tas ir forši, tas man patīk. Tie spilgtie grimi mūsdienu teātrī ir ļoti reti.”
Mūziku iestudējumam radījusi jau pieminētā Anna Ķirse. Izrādās, ka viņa ar Seņkovu sadarbojas pirmo reizi: “Elmārs man uzticējās, kas ir ārkārtīgi svarīgi šajā procesā. [..] Man interesē strādāt ar režisoriem, kuri mūziku neatstāj fonā. Mūzika ir kā vēl viens personāžs. Elmārs tiešām to atļāva. Patiesībā pat pārsteidzoši, cik ļoti daudz viņš to atļāva, jo ir vairākas epizodes, kurās ir tikai mūzika.”
Darbam komponisti iedvesmojusi sapņa dažādā daba.
Ierakstā piedalījās Valsts akadēmiskais koris "Latvija”, diriģents Māris Sirmais.
Par scenogrāfiju un kostīmiem gādāja mākslinieks Vladislavs Ogajs no Krievijas, kostīmu māksliniece arī Anna Heinrihsone.
“Divi metri” baletā
Pirmizrāde 30. septembrī notika arī baleta izrādei “Divi metri”, kurā trīs horeogrāfu Elzas Leimanes, Antona Freimana un Aivara Leimaņa reakcija uz baleta mākslinieka pieredzi pandēmijas laikā.
Domājot par skatītāju, kurš pēc mājsēdes atnāks uz baletu, Freimanam radusies pārliecība, ka varētu nepietikt tikai ar deju vai operu, vai dramatisko teātri – skatītājs vēlēsies redzēt to visu apvienotu vienā:
“Mēs vienas izrādes laikā mēģinām skatītājam sagādāt visu to mākslas daudzveidību, ko piedāvā teātris.
Mēs esam gan dziedātājai, gan aktieri – viss vienā.” Horeogrāfs piebilst, ka runāt par mums visiem zināmo smago tēmu vislabāk ir tieši šādā veidā, nevis to dramatizēt.
“Divi metri” lielu prieku un gandarījumu sagādāja teātra kritiķei Ditai Jonītei: “Ķermeņa un kustību valoda ir ļoti dinamiska, piepildīta. Ir tiešām interesanti vērot šos baletdejotājus un viņu kustību valodu, šo nepārtraukto vēstījumu. [..] Es ieteiktu aiziet uz šo iestudējumu.”
Petrenko režijas
Pagājušajā nedēļā festivālā “Patriarha rudens” viesojās Liepājas teātra jaunie aktieri ar vienu no diplomdarba izrādēm – Alekseja Arbuzova lugu “Cietsirdīgās spēles”, ko režisējis Dmitrijs Petrenko. Pirmizrāde notika jau 19. augustā Liepājas teātra mazajā spēles laukumā koncertzālē “Lielais dzintars”.
“Tas bija režisora sapnis jau ilgu laiku.
Viņš bija noskatījis šo materiālu un gaidīja īsto brīdi, kad būs īstais, gana jaunais sastāvs. Viņš ar mums pavadīja šos četrus gadus un finālā piepildīja vienu no saviem sapņiem. Vismaz tā viņš mums teica,” atklāj aktrise Kintija Stūre.
Izrādes veidošanā talkā nākusi arī dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce. “Viņa šo tekstu “mūsdienīgoja”, lokalizēja, pluss vēl mēs paši varējām ielikt kaut kādus slengus, rusicismus un barbarismus. Teksts tiešām kļuva par mūsu tekstu. Rasa ļoti palīdzēja,” pauž Stūre. Viņas kolēģe Madara Viļčuka atgādina:
“Nevajag aizmirst, ka ar Arbuzovs ir fantastisks rakstnieks ne tikai tad, kad viņš dzīvoja, bet arī mūsdienās.
Tas materiāls ir ļoti, ļoti aktuāls par spīti tam, ko mēs tur darītu. [..] Šajā lugā ir tik daudz tēlu, ka tu obligāti atradīsi kādu, ar kuru identificēties, kuram dzīvot līdz.”
2. oktobrī Daugavpils teātra Eksperimentālajā zālē notika pirmizrāde vēl kādai Dmitrija Petrenko režijai – ģimenes drāmai "Tumšie brieži". Šī Ingas Ābeles luga tiek uzskatīta par vienu no autores nozīmīgākajiem veikumiem dramaturģijā un ne vienu vien reizi iestudēta uz teātru skatuvēm.
“Iestudējuma centrā šoreiz ir tieši Alfs, kuru spēlē Māris Korsiets. Es ļoti, ļoti priecājos par šo aktierdarbu – tas ir sastrādāts un grods, psiholoģiski ļoti pamatots. Vispār izrāde ir reālpsiholoģiskā atslēgā slēgta, koncentrējoties tieši uz tēlu attiecībām. Ja pirms padsmit gadiem šīs lugas iestudējumos gan Valmierā, gan Jaunajā Rīgas teātrī centrā bija nepaklausīgā, nekontrolējamā pusaudze Ria, tad liekas, ka
šinī iestudējumā uzmanības fokuss ir uz četrdesmitgadnieku paaudzi, kur līdzās Mārim Korsietim brīnišķīga ir arī Līga Ivanova,” spriež Dita Jonīte.
