"Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas pārstāve, teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča par balvas pretendentiem teic: "Latvijas skatuves māksla, tostarp operas, muzikālā un arī mūzikas teātra joma ar katru gadu kļūst arvien grūtāk ietilpināma konkrēta žanra vai konkrēta estētiskā virziena rāmī vai plauktiņā. Arvien biežāk mums parādās spēcīgas jaunizveidotas radošās komandas un kopradīšana kā metode iestudējumu veidošanā. Individuālās mākslinieka balsis, kas sakausējas kopā iestudējumā, kļūst arvien spilgtākas, arvien vairāk par līdzautorību var runāt dramaturgu, scenogrāfu, horeogrāfu, gaismu un kostīmu mākslinieku statusā, nemaz nerunājot par izpildītājiem. Es ticu, ka šī kategorija nākotnē nesīs arvien vairāk izaicinājumu žūrijai. Šogad mums ir trīs uzvedumi: Annas Fišeres opera "Vēsā" Valmieras "Kurtuvē", diriģents Artūrs Gailis, režisors Klāvs Mellis; Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta", divas izrādes "Tu jau zini, kur" Tallinas ielas kvartālā, muzikālais vadītājs Jēkabs Nīmanis, režisore Franciska Kronfota; Jāņa Kalniņa opera "Hamlets" Latvijas Nacionālajā operā. Diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Kristīna Vuss."
Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta" – krimināla melodrāma ar operas elementiem
2022. gada augustā 18. un 20. augustā Tallinas ielas kvartālā kultūrvietas "Tu jau zini, Kur" telpās notika Alfrēda Kalniņa operas "Baņuta" laikmetīgā iestudējuma izrādes, ko sadarbībā ar latviešu māksliniekiem veidojis mūzikas teātra kolektīvs “Hauen und Stechen” no Berlīnes. Iestudējuma mūzikas dramaturģiju veidoja Evarts Melnalksnis, par atskaņotājmākslinieku izvēli, mūziķiem un aranžējumiem rūpējās komponists Jēkabs Nīmanis, uzvedumā piedalījās solisti Laura Grecka, Armands Siliņš, Sniedze Kaņepe, bet iestudējuma režiju veidoja teātra kolektīva "Hauen und Stechen" režisore Franciska Kronforta no Berlīnes.
Iestudējuma ceļš pie skatītājiem bija garš un dažādu šķēršļu apvīts – izrādei bija jātop gatavai jau 2020. gada vasarā, kad Kalniņa operai apritēja 100 gadu, taču pandēmijas ierobežojumu dēļ latviešu un vācu māksliniekiem nebija iespējas satikties klātienē, tamdēļ tika veidota filma jeb uzveduma ekranizācija, kas pirmizrādi piedzīvoja 2021. gadā.
Par to, kā mūsu mākslinieki savulaik satikušies ar mūzikas teātri "Hauen und Stechen", uzzinām no 2020. gadā tapušās sarunas. "Pazīstu dramaturgu Evartu Melnalksni, un pagājušā gada maijā viņš man teica: Franciska, mums Latvijā jātaisa liels projekts!" stāsta Franciska Kronfota. "Iepazināmies ar vairākiem darbiem, un viens no tiem bija opera "Baņuta". Klausījāmies mūziku, Evarts man pastāstīja sižetu un stāstu kopumā, un tas mani ļoti aizkustināja. Tā nu izlēmām strādāt pie "Baņutas", un tagad mums tā ir ļoti, ļoti tuva. Tur ir daudz interesantu aspektu, dažādu plānu stāsti – piemēram, pirmskara laiks, Baņutas laiks kā partizānei karā. Man šķiet ļoti interesanti arī visi rituāli, jo Vācijā tie praktiski nav saglabājušies. Operā ir kāzu, bēru, Līgo svētku rituāli, tur ir ziedošana, daudz eksistenciālu lietu, un tas mani arī fascinē šajā darbā."
Šķiet, ka šī uzveduma veiksmes atslēga bija tieši sadarbība, kurā vienotu idejas saplūsmi rada gan režisore, gan dramaturgs. Turpina Evarts Melnalksnis: "Franciskai ļoti iepatikās tieši stāsts par Baņutu, kurā veram vaļā daudzas tēmas un meklējam, ko ar to varam iesākt. Bet galvenā tēma, kura mums šķiet īpaši aktuāla, ir tas, kas notiek vēl pirms operas darbības sākuma: proti, Baņuta savā lielajā, skaistajā ārijā stāsta – kādā dienā viņas pilī iebrukuši vīri, kalti dzelžos. Varam interpretēt, ka tie ir krustneši, viņai draudējusi nāve un negods.
Mūsdienās mēs teiktu – varbūt arī izvarošana, jo izvarošana, piemēram, stāstā ir klātesoša, jo viņas glābējam Daumantam, kurš Baņutu izglābj no degošās un apdraudētās pils, kāzu naktī uznāk, es teiktu, makbetiski murgi vai atmiņas – viņš sūta kāzu viesus projām, kāzas līdz galam nenotiek, jo viņš atceras Jargalu – meiteni, kuru viņš ir izvarojis un atstājis nomirstam mežā.
Un šis stāsts, kas risinājies vēl pirms operas darbības, mums šķiet īpaši svarīgs, jo mūsu tēze ir, ka sabiedrībai, kas darbojas operā, ir klātesoša destrukcija – kāzas nenotiek līdz galam, Jāņu naktī kādam ir jāmirst un tā tālāk. Tā ir uzkrātā trauma – viņi dzīvo ar kaut ko, kas noticis pirms tam.
Domājot plašākā kontekstā, mēs to varam projicēt gan uz Latvijas, gan Austrumeiropas iedzīvotājiem kopumā, jo pēdējā simtgade, ko tautas un cilvēki šeit piedzīvojuši, bijusi ļoti smaga.
Tāpēc karš, par ko mēs runājam, ir nevis tas, kas bija uzvaru nesošs – ar briesmīgām kaujām un lielām, skaistām uzvarām, un tāds, kuru var apdziedāt; drīzāk tas ir karš, kas notika paslepeni – kaut kur brikšņos, krūmos, kur cilvēkiem bija jādodas partizānu gaitās. Jo apstākļi bija ļoti nenosakāmi, viņi īsti nevarēja ar tiem cīnīties. Tur mēs tiešām izmantojam vēsturiskus materiālus par Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem – arī sievietēm, kuras kara laikā vai pēc tā bija spiestas doties mežā.
Tāda ambivalence ir arī Daumanta tēlā. No vienas puses, viņš ir glābējs, kuru Baņuta tādēļ ļoti, ļoti mīl. Bet, no otras puses, – viņš ir arī slepkava, izvarotājs: kā lai Baņuta pret viņu izturas, kad viņa to uzzina? Tās ir tēmas, ar kurām mēs strādājam.
Tas, ko skatītāji var sagaidīt, ir arī ļoti krāšņa, dažāda, asociācijām bagāta vizuālā valoda, arī teatrāla pieeja – ir ainas, kuras mēs slēdzam caur teatrālu, performatīvu estētiku, tā ka tas būs kaut kas ļoti krāšņs. Sākotnēji rādīsim izrādes filmu, kurā sapludināsim kopā teātri, operu un kinematogrāfisko aspektu. Visa centrā, protams, būs skaistā Alfrēda Kalniņa mūzika."
Instrumentācija un mūziķu izvēle bija komponista Jēkaba Nīmaņa ziņā. "Kāpēc "Baņutu" vispār vajag uzvest? Protams, tam visam ir simtgades ēna, kas operai piešķir 'obligātās literatūras' smagumu. Un vispār šī opera savā pamatvielā – to man teikuši ne tikai cilvēki, kas to klausījušies Zosēnos, bet arī paši mūziķi, kas spēlē, – ir smags skaņdarbs: tas ir trīsarpus stundu garš, prasa uzmanību, iedziļināšanos, turklāt rakstīts ļoti sen," prāto Nīmanis.
"Cilvēki un viņu priekšstati par operu šodien ir mainījušies. Tāpat arī iemesli, kāpēc viņi vēlas pavadīt laiku, to klausoties, ir ļoti mainījušies, tāpēc, iespējams, mēs operai "Baņuta" esam vairāk vajadzīgi nekā "Baņuta" mums.
Atvainojos par šādu dīvainu nostādni – varbūt izklausās mazliet augstprātīgi, bet mēs gribam šo operu parādīt cilvēkiem galvenokārt tādēļ, ka tā ir ļoti bagātīga skaņu pasaule ar ļoti krāšņu dramaturģiju; tāda "kriminālā melodrāma", kur jebkurš no personāžiem, jebkura viņa motivācija mums ir absolūti nesaprotama – tā ir balstīta romantisma ēras ideālos: tiklīdz kāda mazākā greizsirdība, tā momentā parādās līķi... Tāds 19. gadsimta duelētāju domu gājiens. Bet mūsu uzdevums – gribam izdarīt tā, lai mūsdienu cilvēks tam seko līdzi. [Mūsu darbā] ir ļoti daudz Kalniņa, ļoti daudz oriģinālsižeta. Mēs diezgan godprātīgi pieejam materiālam: netaisāmies visu pārmodificēt. Man bija svarīgi šajā projektā saglabāt Alfrēda Kalniņa mūzikas krāšņumu, viņa domāšanas veidu, un es cīnos, cik varu, lai ar šo sastāvu to arī piepildītu. Kontrabass, klavieres, perkusijas, vibrofons, klarnete, basklarnete, flautas. Tas it kā pretendētu uz to, ka pārliekam orķestra faktūru šādā sastāvā, bet patiesībā šis vairāk ir solis teātra žanrā, mēs brīžiem darbojamies kā ainu ilustratori. Nav tā, ka es pārinstrumentēšu trīsarpusstundu garu operu – ir ainas, kurās to centīgi daru, bet patiesībā šajā mērogā ir mazliet cits uzdevums. Kad man piedāvāja šo iespēju – sākumā gan kā mūziķim, pēc tam tikai kā satura līdzinterpretētājam – sākumā domāju, ka man jāpārinstrumentē visa opera, un teicu, ka es to nevaru paspēt tik īsā laikā. Bet tad sapratu teātra principu – tas ir vairāk solis pretim teātrim nekā kameroperai, tāpēc gribētu mazliet kliedēt ekspektācijas par to, ka šī būs pārinstrumentēta Kalniņa opera. Tā īsti nav. Tas ir teātra žanrs, kurā ļoti daudz ir no operas."
Jau pēc pirmizrādes šo darbu recenziju apskatā "Post factum" izvērtēja teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķa Lauma Mellēna-Bartkeviča.
Jāņa Kalniņa opera "Hamlets" – četru laikmetu satikšanās
"Lielajai mūzikas balvai 2022" kategorijā "Gada uzvedums" izvirzīts Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējums "Hamlets" – vēl viena latviešu opera, kuras pirmizrāde savulaik notika vien nepilnus 20 gadus vēlāk nekā Alfrēda Kalniņa "Baņuta", ko dēvējam par nacionālo latviešu operu, pie kam sakritīgi, ka šoreiz Lielajai mūzikas balvai izvirzītas gan tēva, gan dēla operas.
Iestudējuma radošajā komandā ir vācu režisore Kristīna Vuss, kura beigusi Berlīnes Mūzikas augstskolu kā pianiste, režisore un dramaturģe un iestudējusi virkni dažādu operu daudzās Eiropas pilsētās. Minhenē vien viņai tapuši 28 darbi, savukārt Latvijā šis ir Kristīnas Vuss trešais iestudējums – pēc daudziem atmiņā spilgtās Georga Frīfriha Hendeļa "Alčīnas" un Volfganga Amadeja Mocarta "Dona Žuana" 1999. gadā.
Scenogrāfiju šim uzvedumam veidoja Andris Eglītis, kostīmus – Kristīne Pasternaka, horeogrāfs bija Agris Daņiļevičs, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis.
Par operas "Hamlets" iestudējumu raidījumā "Post factum" pārdomās dalījās komponists Andris Dzenītis un mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča.
Vācu režisores Kristīnas Vuss (Kristina Wuss) iestudētais "Hamlets" ir ceturtais Latvijas Nacionālās operas vēsturē – pirms tam tā kā repertuāra izrāde Jāņa Zariņa režijā un komponista Jāņa Kalniņa paša muzikālajā vadībā uzvesta 1936. un 1943. gadā, bet kopš atjaunotā valstiskuma opera Hamlets" tika iestudēta tikai 2004. gadā, kad to divas reizes spēlēja Bauskas pilsdrupās diriģenta Viestura Gaiļa muzikālajā vadībā un Gunta Gailīša režijā.
Andra Eglīša radītajai scenogrāfijai un Kristīnes Pasternakas kostīmiem iestudējumā ir tikpat liela nozīme kā mūzikai, vai precīzāk – vizuālās un skaņu gleznas saplūst un veido kopīgu vēstījumu, jo te iekļaujas arī Agra Daņiļeviča horeogrāfija, Mārtiņa Feldmaņa gaismas un Uģa Ezerieša videoprojekcijas.
Par laiktelpu, uz kuru atsaucas šis uzvedums, intervijā pirms pirmizrādes vēstīja iestudējuma režisore Kristīna Vuss: "Mums ir trīs, pat četri laikmeti: viens ir laiks, kurā norisinājies slavenais stāsts princi Hamletu – pats Šekspīrs nav šo sižetu izdomājis, tam ir vairāki atstāsti, līdzīgi kā Faustam – arī "Faustam'' bijuši dažādi varianti jau pirms Gētes. Tad bija Šekspīra laiks, un no tā ir ļoti daudzas atsauces arī Kristīnes Pasternakas veidotajos kostīmos. Un tad ir 1935. gads, kas man pašai ir ļoti svarīgs – tas ir laiks, kad tauta ziedoja zeltu un sudrabu, lai varētu uzcelt Brīvības pieminekli. Kad 2019. gadā noskatījos filmu "Sapņu komanda 1935", tā man likās izcila muzikālā filma – tā mani aizrāva kā mūzikas darbs. 1935. gads – tas ir arī tieši tas laiks, kad Kalniņš rakstīja savu operu. Līdz ar to iestudējumā atsaucamies arī uz to. Un 21. gadsimts man likās interesants – savus darbus Andris Eglītis radījis tieši šoziem."
Andra Eglīša lielās gleznas, kas kalpo par skatuves scenogrāfiju, atklājas caur vēl vienu šķautni. Kambarkungi viduslaikos apgādāja pilis ar mākslas priekšmetiem, šajā uzvedumā kambarkungs Polonijs ir mākslas tirgotājs un arī viltotājs.
Vēl neparasti, ka Kristīnas Vuss "Hamletā" katram no solistiem ir veidots viņa dubultnieks, dejotājs.
Kritiķe Inese Lūsiņa laikrakstā "Diena" raksta, ka "jaudīgais, niansētais un profesionāli spēcīgais muzikālais izpildījums ar Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults ir šī iestudējuma pamatvērtība. Andris Ludvigs titullomā atklāj visas Hamleta vokālās nokrāsas, viņš to dara plašā dinamiskā vērienā līdz pat varoņtenora tesitūras virsotnēm. Andra Ludviga Hamlets uzrunā arī tāpēc, ka ir dziļi cilvēcisks. Vīrišķīgajā Jāņa Apeiņa baritonā atveidotais karalis Klaudijs pārliecinoši atklājas varaskārē un pretrunu mezglā. Ilonai Bagelei karalienes Ģertrūdes loma ir iespēja lieliski parādīt sava mecosoprāna augsto diapazonu un tembrālās krāsas varones sarežģītajā ceļā atpakaļ uz siltu cilvēcību. Augstu iekārtās šūpolēs virs skatuves lēni slīdot pāri pasaulei, no kuras Ofēlijas prāts jau ir atvadījies, Inga Šļubovska-Kancēviča savā gaišajā, maigajā soprānā dāvā mums vispoētiskāko, vairāk apgarotāko izrādes brīdi. Polonija lomā basam Krišjānim Norvelim ar uzviju izdodas izcelt kambarkunga nelietīgo, viltīgo dabu, un šī loma viņam piestāv. Horāciju pirmizrādē atveido Rinalds Kandalincevs, epizodiskajā Laerta lomā iejutās tenors Mihails Čuļpajevs. Atraktīvi, ar groteski komiskiem trikiem un lielu aizrautību slaveno Kapraču duetu atveido baritoni Armands Siliņš un Juris Ādamsons, kurš pirms tam jau paspēja kopā ar Lauru Grecku un Andri Kipļuku izspēlēt atmaskojošo izrādi "Peļu slazds", nelielo lugas uzvedumu "Hamleta" ietvaros."
Annas Fišeres opera "Vēsā" – audiovizuāls performatīvs rituāls
Trešā nominācija kategorijā "Gada uzvedums" šogad tiek eksperimentālajai Annas Fišeres operai "Vēsā", ko piedāvāja Valmieras vasaras teātra festivāls. Tā tika izrādīta uz pavisam neierastas skatuves – Valmieras "Kurtuvē", kas, kā stāsta Valmieras teātra vasaras festivāla direktors Reinis Suhanovs, vecos laikos bijusi katlumāja, kura sildīja Valmieras iedzīvotāju dzīvokļus, bet tagad ir kultūrtelpa, kas silda iedzīvotāju sirdis.
Izrāde tapusi pēc mākslinieces un scenogrāfes Katrīnas Neiburgas idejiskā ierosinājuma pēc dāņu rakstnieka Jerna Rīla stāsta. Izrādes režisors ir Klāvs Mellis, diriģents – Artūrs Gailis, tajā piedalījās Latvijas Radio kora dziedātāji un dejotāji Toms Ceļmillers, Agnese Bordjukova, Vladimirs Kobelčuks un Santa Grīnfelde. Arī sitaminstrumentālisti Juris Āzers, Guntars Freibergs un Nils Īle, ragu arfu spēlēja Ēriks Kiršfelds, bet unikālos mūzikas instrumentus – Maksims Šenteļevs un Jēkabs Nīmanis.
Kaut kur aiz polārā loka dzīvo savrupa mednieku kopiena. Viņi mitinās tālu viens no otra, satiekas reti un sarunājas vēl retāk, vienatnē kurina ugunskurus, vienatnē pīpē pīpes, tetovējas, aprauga slazdus, cep rozīņmaizes, sapņo par nelieliem, miesiskiem piedzīvojumiem, uzlabo kafiju ar šņabi, lāpsto kupenas un dīrā mājās pārnestās lapsas. Tikmēr jūra smagi kustas zem sastingušajām bangām, blāva un gluda kā glicerīns.
Reizi pa reizei ziemeļblāzmas un zvaigžņu gaismā mednieki vienatnē klusējot uzkāpj kalnā, apsēžas un nolūkojas uz tumšo, bezgalīgo apkārtni, lai atcerētos sauli un visu, ko tā apspīd. Tad viņi nomet bikses un skrien taisni uz dienvidaustrumiem.
Opera "Vēsā" ir stāsts par arktiskiem mūžiem, mežonīgiem apgabaliem, liegu atteikšanos un gaidām, kuras sēž vēderā un negrib atlaisties.
Operas "Vēsā" idejas autore un scenogrāfe Katrīna Neiburga: "Pirms gadiem desmit, kad iznāca Jerna Rīla grāmata "Vēsā jaunava", mani tā ļoti iespaidoja un palika atmiņā, ik pa brīdim to esmu pārlasījusi. Kā es to esmu nosaukusi, tur ir tāds mistiskais dokumentālisms, kas man ir ļoti tuva tēma, – kas notiek ar cilvēku reālajā dzīvē, kad viņam mainās apziņas stāvokļi. Šeit runa ir par vientulību un satikšanos, par večiem, kas ir ļoti tālu ziemeļos: viņi medī, viņi viens no otra ir tālu, tad viņi satiekas un tas, kas ar viņiem notiek, man liekas, ir ievērības cienīgi, ļoti smieklīgi, ļoti dziļi un arī bēdīgi. Man liekas, tā ir tēma, kas nekad nepāriet un ko vajadzēja kaut kādā veidā parādīt. Bet tas ir diezgan tālu no grāmatas. Ieteiktu skatītājiem negaidīt stāsta atveidojumus un aktieru meistarību, bet tas vairāk ir par tādām sajūtām, tāpēc arī komanda ir tik krāsaina un brīvdomīga."
"Mēs diezgan daudz esam ņēmuši no grāmatas, bet reizē mēs gribam skatītājos radīt sajūtu – ne tik daudz pastāstot sižetu vai stāstus. Kaut gan patiesībā pilnīgi viss, ko mēs darām, ir ar atsauci uz grāmatu," uzsver režisors Klāvs Mellis.
Audiovizuāls performatīvs rituāls – tā šo žanru definē Katrīna Neiburga.
Lielā industriālā ēka Valmieras pilsētas centrā ir milzīga ķieģeļu telpa ar kabeļu veidojumiem un kāpņu terasi augstu pie griestiem, ko uz izrādes laiku apdzīvoja Latvijas Radio kora grupas solisti. Viena daļa skatītāju sēdēja telpas malā izveidotajā karuselī, kuru lēnām uz riņķi grieza spēkavīri, mainot skatupunktu, savukārt telpas otrā pusē bija izvietotas tribīnes, kas izrādes performanci ļāva baudīt no statiskāka un pārredzamāka skatpunkta.
Katrīna Neiburga atzīst, ka "Vēsajai" piestāv robusta un industriāla telpa. Iestudējuma tēlus viņa izraudzījās kopā ar horeogrāfi Kristīni Brīniņu, un tajos elastīgi un ļoti pārliecinoši iejutās dejotāji un amatnieki – Toms Ceļmillers, Agnese Bordjukova, Vladyslav Kobelchuk, Santa Grīnfelde, režiju sakārtoja Klāvs Mellis, bet par muzikālo pusi kopā ar komponisti Annu Fišeri, kura izraudzījās arī mūziķus, darbojās diriģents Artūrs Gailis.
Operā skan mūzika, taču šo mūziku pavada nevis loģiski izkārtots un uztverams teksts, bet gan teksta zilbes. Savukārt dramaturģijas plūdumu šajā uzvedumā vada tieši horeogrāfija un kustība, kas iet roku rokā ar skaņu partitūru.
Īpaši šai izrādei ir tapuši jauni instrumenti – piemēram, ragu arfa vai kaulu marimba. Arī uz ledus klučiem tiek spēlēta mūzika.
Jau pēc pirmizrādes operu "Vēsā" raidījumā "Post factum" izvērtēja Lauma Mellēna-Bartkeviča.