Kultūras rondo

Pasaules elpa un radošās kvalitātes Kauņā: Viljama Kentridža izstāde

Kultūras rondo

Rotko centra jaunajās izstādēs dažādība izpausmes līdzekļos un vēstījuma tiešumā

Būtiski mainās teātra valoda. Janvāra pirmizrādes vērtē Andra Rutkēviča

No «klasiskas klasikas» līdz jaunas teātra valodas meklējumiem. Janvāra izrāžu apskats

No oriģināliem formas meklējumiem neatkarīgajos teātros līdz klasiskam iestudējumam visai ģimenei Dailes teātrī – tāda ir janvāra pirmizrāžu amplitūda. Apspriest janvāra izrāžu skati Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" žurnāliste Laima Slava šoreiz aicinājusi teātra kritiķi Andru Rutkēviču. Pēc kritiķes domām, būtiski mainās teātra valoda, īpaši neatkarīgajos teātros – daudz radošu eksperimentu, pat provokācijas.

Lai kā plosās vīruss un gandrīz visi teātri ik pa laikam atceļ izrādes, janvāris brīnumainā kārtā bijis ļoti bagāts ar teātra apmeklējumiem. Pat jāvelk robeža, dejas izrādes šajā kalendārā neiekļaujot. Par tām citreiz.

Citas teātra valodas meklējumi neatkarīgajos spēles laukumos un trupās

Sākšu ar skatuves darbu, ko uztvēru kā parādu, kas noteikti jāredz, bet līdz šim nebija sanācis – tā ir Klāva Kristapa Košina izrāde "Konklāvs", tapusi kā jaunā režisora diplomdarbs, beidzot Latvijas Kultūras akadēmiju. Izrāde jau saņēmusi gan "Patriarha rudens" galveno balvu, gan "Spēlmaņu nakts" skatuves naglu par nebijušu atkailinātu patiesības pakāpi, par galvenā varoņa pašatklāsmes ceļu, kurā no izmisuma dzīlēm piedzimst viņa laikabiedriem noderīgas atziņas. 

Ne tikai laikabiedri, arī Košina Jelgavas draugi bija skatītāju vidū un ar tiem režisors izrādes laikā nepiespiesti sasveicinājās un šo to kopīgu atcerējās. Mans vērojums – izrādes skatītāji vairums ir Košina vecuma jaunieši un arī tie, kas varētu būt viņu vecāki.

Izrāde "Konklāvs" ir krimināls detektīvs, kas balstīts paša režisora dokumentālajā stāstā, un tapusi sadarbībā ar "Dirty Deal Teatro". Šī teātra telpās vēl kāds jaunums – janvāra sākumā sadarbībā ar Kauņas Nacionālo teātri te notika pirmizrāde neparastam iestudējumam "Frankenšteina komplekss". Tā saturs balstīts dramaturga Kārļa Krūmiņa dialogā ar mākslīgo intelektu. Izrādē piedalās divi aktieri no Latvijas un divi no Lietuvas, režisors Valters Sīlis.

"Mēs sākām ar to, cik droši var justies arī radošas profesijas, ne tikai smago automašīnu vadītāji, jo tur paredz darba samazināšanos. Iespējams, ka arī politiķu runu rakstītāji būs vajadzīgi mazāk. 

Ir daudz lietas, kas pašlaik ir radoši darbi, bet tie vairs nebūs tik nepieciešami. Tad mēs ar bailēm no mašīnas, ar šo Frankenšteina kompleksu sākām," 

stāsta Sīlis, "Iepazīstoties, kā tas darbotos, ko mēs gribētu, radās vēlme, ka tas paliktu oriģinālvalodā. Šeit tas tiešām ir Kārļa un mākslīgā intelekta kopdarbs. Mūsu uzdevums bija pēc tam to šifrēt un atrisināt, atdzīvināt, iedot tam miesu un asinis. 

Turpinot ar neatkarīgo teātru piedāvājumu, ieskats Ģertrūdes ielas teātra izrādē "Vasarnieki". Režisors Andrejs Jarovojs iestudējumam izvēlējies interesantu formu – Maksima Gorkija lugas varoņi parādās uz ekrāna, baudot vasaras laisko dzīvi un sarunājoties, taču viņu balss ir četri aktieri uz skatuves, kuri sinhroni ierunā uz ekrāna notiekošās sarunas. Man iespēja uzzināt, kā ritējis darbs pie izrādes no režisora un aktieriem Ievas Aniņas, Sandijas Dovgānes un Mārtiņa Gaiļa.

"No sākuma vispār liekas ļoti haotiski – daudz cilvēku, atšifrēt, kurš ir kurš, kurš ar kuru kurā brīdī runā un kāpēc. Arī lugā ir viens savs slānis, ka vasarnieki taisa izrādes. Lugā gan nekad to izrādi neparāda, tā paliek aizskatuvē. Otrais cēliens beidzas ar to, ka sākas izrāde, bet skatītāji to neredz. Kaut kā organiski likās, ka, ja ir kaut kas filmēts, tad varbūt tie aktieri, kas iestudē vai no jauna skatās, interpretē Gorkija "Vasarniekus". Un tad 

ideja par dzīvo un ierakstu: ar mūsdienu tehnoloģijām, kas ir īsts, kas ir neīsts, kas ir reāls un kas ir ilūzija un cik tas ir svarīgi, un vai tas ir svarīgi, un kāpēc svarīgi? Tā kaut kā tas izauga," 

izrādes veidošanas procesu atminas Jarovojs.

"Režisoram bija ideja. Bija uzfilmētais materiāls. Sanācām kopā, sākām skatīties un domāt, kā mēs viņa ideju varam realizēt," teic Aniņa. Turpina Gailis: "Uzdevums kā tāds attīstījās diezgan sarežģīti." "Mēs arī esam iedziļinājušies kopumā, un mēs tiešām katru no tēliem ļoti daudz analizējām, runājām par viņiem, meklējām, kas viņi ir, kur mēs viņus satiekam savā ikdienā," noslēdz Dovgāne. 

Tieši neatkarīgo teātru piedāvājums ir tas, kuru teātra kritiķe Andra Rutkēviča gadu mijā un jaunā gada sākumā piedzīvojusi visvairāk: "Man ļoti patīk, ka neatkarīgajos teātros vairumā gadījumu ejot uz izrādēm, es nezinu, ko sagaidīt. Un arī tas, ka šobrīd ir ierobežota iespēja apmeklēt, ļauj teātriem pievērsties radošajiem eksperimentiem un es pat teiktu – provokācijām, tādā ziņā izaicinot sevi, skatītājus." 

Kā vienu no šādiem izaicinājumiem Rutkēviča nosauc jau pieminēto izrādi "Frankenšteina komplekss": "Rezultāts, es teiktu, ir interesants. Tas laikam visprecīzākais apzīmējums. Mani tas rosināja padomāt par vairākiem jautājumiem, jo mākslīgais intelekts jau pēc būtības ir mūsu spoguļattēls – ko nu mēs tajā virtuālajā vidē esam no sevis atstājuši, to arī mēs dabūnam atpakaļ. Tā bilde ir diezgan nervoza, izkāpināta."

Kritiķi īpaši saistījuši režisora Andreja Jarovoja šīs sezonas darbi "Nasing spešal" un "Vasarnieki". Viņa atzīmē arī teātra trupas "Kvadrifrons" radošo darbību. 

"Viņi strādā pie citas teātra valodas attīstības. Tas, man liekas, ir tas, kas šobrīd notiek teātrī – diezgan būtiski mainās teātra valoda, un publikas līdzdarbība līdz ar to ir daudz aktīvāka,"

Sīļa, Jarovoja un "Kvadrifrona" ceļu skatuves mākslā apraksta Rutkēviča. 

Muzejiskums un komēdijžanra izacinājumi Dailes teātra jauniestudējumos 

Dailes teātrī janvārī notika pirmizrāde igauņu klasiķa Oskara Lutsa romāna "Pavasaris" dramatizējumam. Tajā aprakstīti paša rakstnieka skolas gadi ciema baznīcas skolā igauņu nacionālās atmodas laikā 20.gadsimta sākumā. Arī režisors no Igaunijas – igauņu teātra režijas meistars Prīts Pedajass. Viņš sarunā uzsver, ka šajā darbā ir nostaļģija pēc tā laika, kad pirmo reizi esam iemīlējušies vai esam bijuši greizsirdīgi. Tas, režisoraprāt, ir ļoti jūtīgs laiks cilvēka mūžā, un to allaž ir jauki atcerēties. Kaut kādā aspektā šis ir universāls stāsts, spriež Pedajass. 

Skatoties izrādi, bija jādomā, kam īsti tā adresēta, lai gan rakstīts – izrāde ģimenei. Pēc pirmizrādes publika mani pārliecināja – jā, tā ir ģimenes izrāde. "Pavasari" vēroja arī mana Latvijas Radio kolēģa Aida Tomsona saime.

Jaunākie skatītāji – Justs, Artis, Intars – izceļ pievēršanos detaļām, kas ļoti labi noturēja uzmanību – vienmēr bija uz ko skatīties. Skolēni izrādē ieraudzīšot pazīstamas skolas sadzīves ainas. 

Interesējos, kādu iespaidu Andrai Rutkēvičai atstāja klasikas darba klasiskais iestudējums "Pavasaris"? Atbild teātra kritiķe: "Izrādei pavasaris ir diezgan slavena pagātne. Iet pilnīgi neko nezinot, ir samērā grūti. Cita lieta, ka šīs atmiņas ir tādas, manā gadījumā, vairāk kā miglainas bildes. Līdz ar to es nevaru teikt, ka man bija kaut kāds atskaites punkts, pret ko līdzināt. Skaidrs, ka katras tautas literatūrā ir šie vēsturiskie atmiņu stāsti, skolas stāsti, kas diezgan labi uzrāda konkrēto laiku, attiecības cilvēku starpā, arī pieaugšanas stāstu. Šis bija precīzi tas gadījums. Pie tam izrādes veidotāji, veidojot dramaturģisko materiālu, man likās, vairāk bija koncentrējušies uz tām vērtībām, kas ir saprotamas un kurām neatkarīgi no tā vai ir 19., 20. vai 21. gadsimts, mēs visi izejam cauri – pieaugšanas, attiecību, draudzības stāstam. Tas viss tur bija, tas bija arī uzsvērts. Bet skatoties izrādi es kaut kādā ziņā skatījos pat nevis vēstures retrospekciju… 

Man bija sajūta, ka es esmu muzejā: ir ekspozīcijas, kuru es skatos, tai ir ļoti interesants, aktuāls un uzrunājošs saturs, bet tas saturs ir tādās stikla kastītēs ielikts. Es to varu aplūkot, es varu to novērtēt, bet es īsti nevaru tam emocionāli pieslēgties."

Kritiķei Pedajasa daiļrade nav sveša. Studiju gados redzēts iestudējums uzrunājis ar vitālo vidi, cilvēkiem un attiecībām to starpā. Gaidījusi, ka emociju līmenī "Pavasara" iestudējums Dailē nesīs to pašu: "Bet šeit, man likās, viņi neiztulkoja šos notikumus šodienas valodā. Izrādes temporitms ir izaicinājums mūsdienu bērniem. Tas nenozīmē, ka vajag taisīt kaut ko raibi krāsainu un ņirbošu (Jānis Znotiņš ir pieradījis, ka tas galīgi nav tas gadījums), bet vajag to atslēgt bērnu kodā – vai tā ir spēlēšanās, vai tas ir kaut cits. Šī izrāde, man liekas, tāda nebija. Tā bija kaut kas mazliet pa vidu."

Dailes teātrī pašās janvāra beigās vēl viena pirmizrāde – "Izrāde, kas saiet sviestā". Oriģinālā britu teātra trupas "Mischief Theatre" izrāde jau 19 gadus tiek spēlēta Londonas Vestendā, un pie mums to veidojusi režisore no šī teātra – Eimija Mārčanta. Iestudējumā pasmiešanās par sevi kā par aktieriem, režisoriem un par visiem ar teātra veidošanu saistītajiem procesiem.

Andru Rutkēviču šī izrāde vairāk saista no profesionālās meistarības puses: "Komēdija ir ļoti sarežģīts žanrs, kas prasa ļoti precīzu, stilistiski tīru aktierdarbu. 

Zinot angļu teātra tradīcijas, kur ir arī ļoti tehniskais teātris, man interesē, ko britu režisore ir izdarījusi ar latviešu aktieriem, kā viņai ir veicies. Jo latviešu teātrim tomēr ir citas saknes."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt