Sadaļas Sadaļas

Neviens nav ideāls, visi ir perfekti. Festivāla «Homo Novus» dienasgrāmata (2. daļa)

Jau kādu mēnesi, pa Miera ielu ejot prom no centra, vakaros sveicina uzraksts: “Kad tu šo redzi, domā par pagātni. Kad tu šo redzi, domā par nākotni.” (Tas ir daļa no notikumu cikla "Pateikts neonā", kas turpināsies līdz oktobra beigām) Es katru reizi mēģinu saprast, vai mani vairāk interesē apcerēt to, kas bija, vai to, kas priekšā, un katru reizi es arī saprotu, ka gan viena, gan otra ir visai muļķīga nodarbe. Ir taču tagadne. Tāpat arī es jūtos par sevi – vairāk domāju, kāda biju, vairs neesmu, vai kāda (varbūt) būšu vai varētu būt, nekā – kas es esmu te un tagad, kas ir šis brīdis, kā jūtos, kā es tagad piepildu šo mikroskopisko savas dzīves daļu.

Tagad es esmu te un turpinu savu festivāla “Homo Novus” dienasgrāmatu. Un vispār patiesībā jau tā nav dienasgrāmata, jo nerakstu katru dienu. 

Divas patiesības, viens mels / meli

Klases vakars, kurā sanākuši nepazīstami cilvēki, kuri skatās un aplaudē (attāli līdzīgi kā tad, kad skolas pagalmā kāds sakaujas), un bars jauniešu, kuri gūstā paņēmuši komiķi Džemmu Sudrabu, panku Dambi un futbolistu Kasparu Gorkšu – apmēram tā, ja īsumā par notikumu “Sekss, narkotikas un vardarbība”. Vienīgi pietrūka pudeles griešanas. Visu aizraujošāko, ko es gribētu te uzrakstīt, es nedrīkstu, jo es zvērēju un apsolīju. Bet minētās personības bija spiestas no skatuves atklāt līdzvērtīgi daudz kompromitējošas informācijas, kā var uzzināt spēlē “Patiesība vai risks”.

Domāju – ko tās lietas, ko mēs tā kā pastumjam savas apziņas dziļajā kaktā kopā ar pazaudētajām zeķēm, tur dara?

Nez, vai viņas gaida, ka viņas tiks izvilktas ārā, lai publiski no skatuves, prožektoru gaismās stāvot, tiktu visā krāšņumā atrādītas svešiem cilvēkiem? Manā bērnībā teiktu – kauns! Un tāpēc es sēžu un smaidu, un priecājos, ka sabiedrība mainās.

Tas droši vien ir ļoti atbrīvojoši nosaukt vārdā to visu, ko kādreiz ir iemācīts noklusēt, nedalīties, paslēpt. Iedomājos, ja to visu, ko kādreiz kāds uz zemeslodes ir nosaucis par kaunu, bezkaunīgi varētu novietot muzejā (un vislabāk tādā nozīmīgā)... Lai gan tieši tāds muzejs, es domāju, ka mums katram iekš sevis ir. Man noteikti. Šis un tas gozējas pastāvīgā ekspozīcijā, un tad ir mainīgā un pārejošā zona. 

Un mēs esam tai vietā, kur jūra ar debesīm tiekas

Pirms vairākiem gadiem biju konferencē Rotko centrā, un tur citu starpā runāja kāds arhitekts, un

viņš toreiz stāstīja, ka nelasot virsrakstus gleznām, jo tas nozog viņam lielu daļu no tā, ko pats darbs ar viņu var izdarīt.

Man arī nepatīk notikumu un mākslas darbu apraksti, bet “Diorāmas” tekstiņš bija šādā ziņā pat veiksmīgs, jo no tā izdibināms bija teju nekas. Toties ievads notikumam sanāca garš, jo bija jādodas uz Zvejniekciemu, un debešķīgs (arī debesīgs), jo mēs burtiski nonācām “vietā, kur jūra ar debesīm tiekas”. Vismaz tās izskatījās tik satikušās, ka nešķiramas.

Nekas daudz jau tur it kā nenotika – kaut kādi pludmalē un tuvā ūdenī sagūluši nenosakāmi objekti, “vietējie” akmeņi, mīlīgs vakars, negribēts, bet saudzīgs lietus, kaut kādi nejauši garām-  un caur- gājēji, vēja traucēta mūzika, ar smiltīm piebiruši apavi, samirkuši dibeni, nosaluši deguni – nekas daudz, bet ļoti īpašs. 

Gandrīz katrā festivāla pieredzē, bet jo īpaši “Diorāmā”, domāju par laika “garumu” un “iestiepumu”. Es gribu pagūt daudz, es vienmēr esmu nogurusi, vienmēr arī esmu kaut ko nepaspējusi un no kaut kā atteikusies, vienlaikus atrodot laiku pārdzīvošanai.

Visu laiku pasaule pulsē, es neizbēgami piedalos šajā pulsācijā, bet – vai es vienmēr to apzinos?

Tā ir mana atbildība, cik mana individuālā dzīve ir vai nav steidzīga, cik tā ir pilna (pārblīvēta) vai plaša un retināta, tāpat arī tas, cik skrejošs vai garlaicīgs ir mans piedzīvotais brīdis, ko es tajā ieraugu vai kam es ļauju ar sevi notikt. 

Mēģināju nodefinēt, vai “Diorāma” bija vairāk teātris, varbūt leļļu / objektu / materiālu teātris vai tomēr instalācija, bet šķiet, ka precīzākais, ko varēju izdomāt, ir – pietura skatītāja domām. Vispār jau tas nav svarīgi un laikam arī šobrīd skaitās vecmodīgi – mēģināt kaut ko definēt. 

Brīdis pirms sākuma

Reizēm tas ir banālais tauriņa spārna vēziens, kas “iegriež” pasauli, reizēm tie ir basi, kas ievibrē ūdeni, ko apspīd gaisma, kas atstarojas uz sienām un saviļņo. Kā izrādē (kuru es pārliecinoši varu nosaukt par izrādi) “Klausīšanās”. 

Tā ir izrāde (par) cilvēkiem, kuri klausās ar acīm un runā ar rokām, ķermeni, mīmiku. Tas, protams, ir absurdi, bet visbūtiskākais mirklis izrādē man šķita brīdis pirms sākuma, kad vairāki skatītāji, gaismai jau lēni dziestot, zīmju valodā steidza “pačukstēt” pēdējās ziņas pretī sēdošajam. Man tas likās svarīgi.

Ka mēs esam šeit, ka esam kopā, notikumā, kas mūs nenošķir, bet vismaz cenšas ievest tajā starptelpā, kur cilvēki nonāk pārsvarā tomēr apstākļu spiesti un retu reizi ziņkāres vadīti.

Tā noteikti bija viena izrāde tiem, kas zīmju valodu pārvalda, un pavisam cita tiem, kas no tās neko nesaprot, bet tas nav būtiski, jo mēs tur bijām kopā.

Nesen ar draugiem prātojām, cik muļķīgi, ka zīmju valoda nav tāda tikai viena un starptautiska visā pasaulē… Tas ir stāsts par skabargas redzēšanu cita acī. Citādais, svešais, atšķirīgais, savādais ir mums visapkārt, bet tas nav vienādojams ar nederīgo, kaitīgo, apgrūtinošo, nepareizo. Ir muļķīgi censties paglābties ilūzijā, nosargāt sevi, ģimeni, bērnus no tā, no kā nav jāsargā.

Neviens nav ideāls, visi ir perfekti – panki, futbolisti, pusaudži, lesbietes, tie, kas kļūdās, tie, kas mainās, tie, kas dzīvo ātri, un arī tie lēnīgie, pļāpas un klusētāji, lauku un pilsētas peles.

Man likās svarīgi palasīt arī citu festivāla apmeklētāju pārdomas un atrast tur kopīgo, bet citādi ieraudzīto. Man šķiet, ka mēs pierakstām precīzāk savas domas, nekā runājot, jo mums ir laiks  tām apzināti pievērsties un uzkavēties ilgstoši.

Un tieši šī uzkavēšanās mirklī, domā, pieredzē ir vērtīgākais, ko jebkurš mākslas darbs savam uztvērējam sniedz.

Tieši tā padzīvošanās skalpeļa asmens šaurajā vietiņa, ko mēs saucam par tagadni. Nav svarīgi, vai šī māksla vai šis brīdis ir mums tuvs vai izraisa nepatiktu, kamēr mēs esam tajā iegremdējušies.

No 8. līdz 18. septembrim norisinās starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus", kas klātienē, attālināti, pa telefonu un tekstveidā piedāvā 23 izrādes un notikumus. Programmā iekļauti latviešu mākslinieku jaundarbi, kā arī izrādes, kas tapušas ciešā sadarbībā ar māksliniekiem no Norvēģijas, Kanādas, Itālijas, Vācijas, Austrālijas, ASV un citām valstīm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt