Nevaram prasīt no bērniem iedzimtu aristokrātismu. Saruna ar Baleta skolas vadītāju

Uz 130 skolēniem Rīgas Baleta skolā ir 40 pedagogu, un kopā ar atestātu par vidējo izglītību absolventi iegūst patiešām retu profesiju – baleta mākslinieks. Tomēr šajā skolā līdz pēdējam zvanam tiek tikai trešā daļa no tiem, kas stājušies pie baleta stieņa, un ne tuvu katram diploms garantē vietu uz skatuves un solista statusu.

Agnese Andersone (1977) dzimusi Rīgā. 1996. gadā absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas skolu un uzņemta Latvijas Nacionālās operas trupā. Desmit gadu vēlāk beigusi solistes karjeru, palikusi atmiņā publikai pirmām kārtām ar Pelnrušķītes lomu tāda paša nosaukuma Sergeja Prokofjeva baletā. 2004. gadā ieguvusi Latvijas Mūzikas akadēmijas diplomu (Horeogrāfijas un pedagoģijas fakultāte). Kādu laiku dzīvojusi Jaunzēlandē un Lielbritānijā. Pēc atgriešanās sākusi mācīt Rīgas Horeogrāfijas skolā un 2017. gadā kļuvusi par tās vadītāju.

Baleta skolas vadītāja Agnese Andersone stāsta, vai ir riskanti mācīties klasisko deju, kāpēc Latvija pasaulei piegādā galvenokārt operzvaigznes un kā tas ir – vadīt valstī vienīgo horeogrāfijas skolu. Kopš šī mācību gada sākuma tā vairs nav Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, bet Rīgas Baleta skola. Kā 1932. gadā, kad viss vēl tikai sākās.

Maša Nasardinova: Rīgas Horeogrāfijas skolā bijāt pedagoģe, mācību daļas vadītāja, tagad esat skolas vadītāja. Ļoti loģiska virzība pa karjeras kāpnēm. Un ļoti strauja.

Agnese Andersone: Tā droši vien izskatās no malas. Īstenībā nekad neesmu dzinusies pēc vadošiem amatiem, nekad par tiem neesmu sapņojusi. Kad biju mācību daļas vadītāja, pat domāju par to, ka vispār varētu aizbraukt, mainīt dzīvi. Bet, kad direktora krēsls kļuva tukšs, man pusgadu bija jārūpējas par skolu. Pēc tam sapratu, ka jāpaliek un jāturpina to darīt. Man šķiet, ka katrs kādā skaistā brīdī atrod savu vietu. Tajā visā ir kaut kāda iepriekšnolemtība. Par to no savas pieredzes esmu pārliecinājusies. 

Savulaik jūs pēkšņi pametāt teātri…

Jā. Un tas bija tikai mans lēmums. Biju nodejojusi desmit gadu. Man šķita, ka tas bija vairāk nekā pietiekami. Gan skatītāji mani bija gana redzējuši, gan arī es biju dabūjusi no skatuves visu, ko spēju. Ja būtu palikusi trupā, neko no tā neiegūtu. Personības izaugsme bez pārmaiņām dzīvē droši vien nemēdz būt. Kad cilvēks baidās izrauties no komforta zonas, viņš iekonservējas…

Cita lieta, ka vēlme dejot nekur nepazūd pat tad, ja beidz karjeru ne pēc savas gribas.

Tikko aizgājusi no teātra, sapratu, cik man tur bija labi. Cik viegli.

Bet es neko nenožēloju. Esmu ļoti laimīga, ka liktenis mani aizvedis līdz pedagoģiskajai darbībai, tā man dvēseli sildījusi pat vairāk nekā mākslinieciskā. Desmit gados pedagoģijā esmu ļoti daudz iemācījusies, ļoti daudz ieguvusi, jutusies patiešām vajadzīga. Bet jaunais amats… Nesen tieši domāju, ka es tikai tagad esmu pilnībā tikusi skaidrībā, kā funkcionē mūsu skola. Nonācu citā izpratnes līmenī. Lai to sasniegtu, man vajadzēja šeit pāris gadus pavadīt no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, iedziļināties visās lietās – līdz sīkumiem, līdz pēdējai skrūvītei. Tev jāsatraucas par saimniecību, par pedagogiem, par bērniem, par mācību programmām, par sabiedriskajām attiecībām – tavā priekšā ir milzums uzdevumu, ar kuriem agrāk nav iznācis sastapties, pastāvīgi jāmeklē risinājumi, jādodas iekšā neizpētītajā, jāizmēģina sevi, un tas ir ļoti interesanti.

Interesanti, bet grūti?

Nē! Es katru dienu eju uz darbu ar prieku. Dievinu savu skolu, dievinu cilvēkus, kurus tajā satieku. Neteikšu, ka man vienmēr ir viegli – mēdz būt problēmas gan ar pedagogiem, gan ar vecākiem, gan ar bērniem, neviens mēs neesam ideāls. Es vienkārši daru to, ko spēju. Un, kamēr man pietiek spēku to darīt, es būšu te. Bet, tiklīdz sapratīšu, ka ne uz ko lielāku neesmu spējīga, ka esmu sasniegusi maksimumu, būs skaidrs, ka jāvirzās tālāk.

Kļuvāt par skolas vadītāju laikā, kad Nacionālajā mākslu vidusskolā tika apvienotas četras mācību iestādes ar vārdu un vēsturi – Emīla Dārziņa Mūzikas skola, Jaņa Rozentāla Mākslas skola, Rīgas Doma kora skola un Rīgas Horeogrāfijas vidusskola. Vai jums šī ideja patīk?

Ļoti. Neslēpju, ka nav vienkārši savākt mūs visus kopā, tomēr domāju, ka nākotnē tas atmaksāsies ar uzviju. Runa taču ir par bērniem, kuri pēc gadiem divdesmit noteiks Latvijas kultūras seju! Un viņi cits citu pazīs no skolas sola – mūziķi, mākslinieki, dejotāji. 2018. gadā mēs atklājām laikmetīgās dejas programmu – un mūsu audzēkņi mācās kopā ar Rozentāla skolas audzēkņiem. Tas ir principiāls lēmums, jo laikmetīgā deja ir cieši saistīta ar vizuālo mākslu. Man šķiet, viņi varēs daudz ko viens no otra pasmelties. Visi tikai iegūs no šiem ciešajiem kontaktiem.

Jums ir 130 audzēkņu; no 25 cilvēkiem, kurus ik gadu uzņemat, skolu beidz apmēram desmit, un ne tuvu visus ņem strādāt teātrī. Ja to visu patur prātā, es nekādi nesaprotu, kā jūs pievilināt bērnus, lai viņi iestātos.

Ja spriež emocionāli, šie skaitļi izskatās nepatīkami. Taču, skatoties racionāli, viss notiek tā, kā tam jānotiek. Skatītājiem visā pasaulē vajadzīgi izcili meistari, unikāli mākslinieki, kuru dēļ ir vērts iet uz teātri. Bet tādi ir tikai daži. To, ka baleta profesija ir nežēlīga un ceļš kopā ar to ir smags, neviens nenoliedz. Bet, kad bērniem ir desmit gadu – tādā vecumā pie mums iestājas – viņi pret to izturas pilnīgi citādi. Viņi sapņo, cer, deg. Starp viņiem vienmēr atradīsies tie, kuriem dvēsele dejo kopš dzimšanas. Un viņi vienalga atnāks pie mums.

Vēl viens nepatīkams jautājums. Kāpēc pēdējos apmēram divdesmit gados tikai divi Latvijas pārstāvji – Anna Laudere un Timofejs Andrijašenko – izveidojuši pārliecinošu karjeru baletā ārzemēs?

Bet pirms tam?... Jā, starptautiska mēroga operas mākslinieku mums tagad ir daudz, bet baletā tādu ir maz. Bet tā bijis vienmēr. Un tur neko nevar darīt. Pasaulē ir papilnam valstu, kurās ir vairāk iedzīvotāju nekā pie mums un ir piemērota ģenētika baletam. Ir, no kā izvēlēties.

Bet mēs tomēr vēsturiski esam zemnieku tauta.

Mēs nevaram prasīt no bērniem, kuri nāk uz iestājeksāmeniem, lai viņiem būtu iedzimts aristokrātisms, garas rokas un gulbja kakli.

Taču mēs lepojamies ar tiem, kuri pie mums mācījušies. Ja jūs zinātu, cik starp viņiem ir gudru, talantīgu, centīgu, vienkārši fantastisku bērnu! Agrāk pēc devītās klases mums ar milzīgu nožēlu no daudziem no viņiem bija jāšķiras, jo nav līniju, nav grācijas, viegluma, smalkuma – visa tā, ko prasa klasiskais balets un ko mēs pēc tam gribam redzēt uz skatuves. Tomēr ar klasisko baletu pasaule vēl nebeidzas! Mums bija svarīgi parūpēties par šiem saviem bērniem, dot viņiem iespēju neizsviest piecus gadus, kurus viņi šeit pavadījuši, un turpināt nodarboties ar deju – tikai citā stilā. Tāpēc arī atklājām laikmetīgās dejas programmu vecākajām klasēm. Manuprāt, tas ir godīgi.

Reiz lasīju “American Ballet Theatre” solista Daņiila Simkina interviju. Biju ļoti pārsteigta – izrādās, viņš mācījies dejot pie mātes un tēva, un viņam pieticis ar divām nodarbību stundām dienā, lai kļūtu par pasaules slavenību. Man šķiet, ka pēcpadomju telpā visi ir pārliecināti, ka tie, kas nodarbojas ar baletu, neko citu no pasaules neredz, ka bērnība viņiem ir pilnībā atņemta.

Īstenībā Simkins vispirms gāja uz parasto skolu, bet pēc tam uz zāli pie mātes un tēva. Mūsu audzēkņiem ir absolūti tas pats. No rīta viņiem ir vispārizglītojošie priekšmeti, pēc tam pārtraukums un tās pašas divas deju nodarbību stundas. Vienīgais – kad viņi paaugas, slodze kļūst nedaudz lielāka, nāk klāt speciālās disciplīnas. Un plaša prakse. Lūk, tā patiešām prasa daudz laika. Bet bērni ļoti grib iziet uz skatuves, un to viņiem atņemt ir nežēlīgi. Man ir ja ne gluži sapnis, tad mērķis gan: lai visi bērni, kas iestājušies mūsu skolā (viņu tomēr ir 130 uz visu valsti, un, ja jau viņi te ir iestājušies, tātad viņi ir personības un talanti), absolūti visi, iegūtu iespēju parādīt sevi publikai. Pat tie, kuri agri vai vēlu aizies. Man liekas, tas ir svarīgi.

Paskaidrošu. Runa ir par mācību praksi. Tā pirmām kārtām ir iekšējā prakse, kad audzēkņi mācās fragmentus no baletiem, duetus, variācijas un ar tām uzstājas skolas koncertos. Tālāk – prakse teātrī: tur, protams, lielākas iespējas ir tiem, kuriem ir sprigans prāts, laba tehnika, kuri ātri aptver repertuāru un mazāk slimo. Bet vēl mēs cieši sadarbojamies ar “Latvijas koncertiem”, viņi rīko lektorijus un priekšnesumus bērniem, bet mans nolūks ir iesaistīt visus mūsu audzēkņus, ne tikai pašus apdāvinātākos.

Un pieci procenti audzēkņu jums ir ārzemnieki. Kā viņi mācās latviešu valodā?

Bieži vien bērni no ārzemēm ātrāk iemācās valodu un labāk tajā runā nekā mūsu Latvijas krievi. Dīvaini, vai ne? Meitene no Meksikas vispār ir teicamniece. Tātad tā nav problēma. Es teiktu – būtu tikai vēlēšanās.

Cik viņi maksā?

Necik. Tā ir valsts skola. Tāpēc arī mācības latviešu valodā ir valsts prasība. Bet par dzīvošanu internātā ārzemnieki maksā tikpat, cik mūsējie. Internāts mums ir tajā pašā kvartālā, kur skola, viss tiek pieskatīts.

Mūžīgi ap mums ir kaut kādi mīti.

Vairākums cilvēku nez kāpēc ir pārliecināti, ka baleta māksla ir domāta elitei, ka pie mums mācās bagāti bērni un mācības maksā milzu naudu.

Droši vien mums vajag vairāk stāstīt par sevi, cik mēs īstenībā esam pieejami. Bezmaksas un kvalitatīva profesionālā apmācība, mazas klases, labi dzīvošanas apstākļi – tiešām, mums ir, ar ko lepoties.

Vai konkurss ir liels?

Parasti trīs cilvēki uz vietu. Zēni, protams, ir deficīts, bet tā ir visās baleta skolās, ne tikai pie mums. Mēs par to daudz runājam ar ārzemju kolēģiem. Bet neņemam visus. Ja māte atvedusi dēlu un lūdzas, lai paņemam, bet mēs redzam, ka viņš nebūs dejotājs, atsakām kategoriski.

Nevajag mocīt bērnus.

Vārdu sakot, šogad izlaidumā mums zēnu nav, nākamajā gadā viens būs. Bet apmierināta un laimīga būšu tikai tad, kad pie mums mācīsies pa desmit zēniem katrā klasē. Es ticu, ka mēs to panāksim. Būs lielisks iemesls iedzert šampanieti.

Kā skola pārdzīvoja karantīnu?

Mēs, tāpat kā visi, mācījāmies attālināti, izmantojot “Zoom”. Cik kvalitatīvas ir tādas mācības, ir cits jautājums, bet šajā gadījumā ir svarīgāk, lai visi ir dzīvi un veseli. Tiem, kuriem bija izlaidums, mēs pie pirmās iespējas piedāvājām individuālus mēģinājumus, strādājām visu vasaru. Izlaidumu pārcēlām uz jūlija beigām, iestājeksāmenus – uz augustu. Īpaši žēl bija to, kuri bija formas maksimumā. Ziniet, dejotājiem mēdz būt tāds īpašs laiks – labvēlīgs, sulīgs, auglīgs, kad viss veicas, viss izdodas. Un aizvadīt to bez izrādēm ir sliktākais, kas var notikt mākslinieka dzīvē.

Bet vēl mani ļoti satrauc bērnu morālais stāvoklis, jo viņi ļoti ātri pierod neko nedarīt. Tas taču ir ļoti ērti – atslābt un sēdēt mājās.

Nedod Dievs vēl vienu gadu kaķim zem astes. Protams, kādu laiku visi var dzīvot ekstremālos apstākļos; ja reiz vajag, tad vajag, mēs esam gatavi. Bet es ļoti ceru, ka tas viss beigsies.

Vai kāds teātrī ir paņemts?

Paņemta puse izlaiduma, četras meitenes no astoņām. Kordebaletā. Sākumam tas ir ļoti, ļoti lietderīgi. Kad tu kāp pa visiem baleta hierarhijas pakāpieniem, sākot no pašas apakšas, tas māksliniekam ir pats labākais. Tas nenozīmē, ka desmit gadi tev jāpavada kordebaletā. Bet Aivars Leimanis (Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs – M.N.) kordebaletā nevienu bez iemesla ilgi netur. Ja cilvēkam ir talants, viņš ļauj tam izpausties. Atceros, kad mēs atnācām uz teātri, viņš runāja ar katru atsevišķi, teica – es visiem došu iespēju, kad tāda būs, nevaru pateikt, bet, ja šo iespēju neizmantosi, pats būsi vainīgs. Viss tā arī notika.

Bet kur lai paliek pārējie jūsu absolventi?

Pasaule ir plaša, iespēju ir daudz. Man, piemēram, ir ļoti žēl to jauniešu, kuri absolūti ir gatavi dejot profesionāli – viņus nepaņēma, piemēram, mūsu trupā, bet viņi pilnīgi varētu atrast sev vietu citās kompānijās. Bet viņi pat nemēģina! Viņi negrib atstāt šo valsti. Paliek šeit, iestājas augstskolās, iegūst citas specialitātes.

Bet dejot taču mēs varam tikai, kamēr esam jauni. Ej! Brauc! Izmēģini sevi! Mācības nekur nepaliks! Visa dzīve priekšā!

Vispār Latvijas kontingents ir ļoti uz mājām, uz ģimeni orientēts. Esmu braukusi pa valsti, apmeklējusi daudz skolu, kurās ir labi deju kolektīvi, aicinājusi pie mums. Bet daudzi baidās bērnus sūtīt uz Rīgu: viņš taču ir mazs, viņš taču ir man mīļš, kā gan viņš desmit gadu vecumā dzīvos viens, bez manis?! Un es kā māte to saprotu… Bet, no otras puses, bērni brauc no Krievijas, no Vācijas, no Lietuvas. Un nekas, tiek galā. Jo redz mērķi un uz to iet.

“Miera laikā” dzīve skolā kūsā – koncerti, meistarklases, braucieni uz konkursiem… Kas par to visu maksā? Vai budžetā ir īpaša pozīcija?

Diemžēl nav. Skola ir veca, jātērē tik daudz līdzekļu, lai uzturētu to pieklājīgā stāvoklī, ka jaunradei praktiski neatliek. Man gan jāteic, ka stāvoklis patiešām ir ļoti, ļoti pieklājīgs, šajā ziņā nevaru sūdzēties, varu tikai pateikt lielu paldies iepriekšējai direktorei. Citu Nacionālajā mākslu vidusskolā ietilpstošo iestāžu ēkām vajadzīgi daudz lielāki ieguldījumi remontā. Ļoti žēl, protams.

Mēs esam vienīgā šāda veida izglītības iestāde valstī, bet budžeta lauvas tiesu tērējam radiatoru remontam un plaisu aizsmērēšanai.

Taču, piemēram, pirms trim gadiem bija Baltijas balle, mēs tajā uzstājāmies un ziedojumos saņēmām 10 000 eiro. Un šo naudu atlikām talantīgo bērnu atbalstam. Diemžēl maciņš kļūst plānāks un plānāks, un mūsu uzdevums ir atrast tos, kuri varētu palīdzēt bērniem kaut kur aizbraukt un parādīt, ko viņi spēj. Teiksim, Valsts kultūrkapitāla fonds atbalsta tos bērnus, kuri iesniedz pieteikumus no sevis personīgi. Tomēr tā ir loterija – būs grants vai nebūs.

Ar ko jūs lepojaties kā vadītāja?

Vispirms ar pedagogiem. Man šķiet, tieši viņi nosaka skolas seju, un mums ir neticami paveicies, ka mums ir vēl vecā kaluma pasniedzēji, ar fantastisku pieredzi. Pat vienkārši skatīties uz to, ko viņi dara, ir bauda. Taču laiks skrien ātri, un jārūpējas, lai nenovērtējamās zināšanas, kādas viņiem ir, neizzustu, bet tiktu nodotas jaunajiem skolotājiem. Tad skola arī turpmāk attīstīsies, virzīsies uz priekšu.

Cik skolā ir pedagogu?

Kopā ar koncertmeistariem – 40 pedagogu, neskaitot koncertmeistarus – 25-27.

Vai jums pašai atliek laiks mācīšanai?

Pirmos divus gadus es nemācīju, jo skolas vadītājs to nedrīkst darīt vairāk nekā septiņas stundas nedēļā. Tas bija pareizi – uz kādu laiku atteikties no radošās darbības un koncentrēties uz saimniecisko. Pēc rakstura esmu perfekcioniste, man vispirms bija jātiek skaidrībā ar lietām, bija jāvelta tam sevi visu. Bet pagājušajā rudenī sāku mācīt klasiku laikmetīgās dejas nodaļā. Man tā ļoti pietrūka, man ļoti patīk strādāt ar bērniem, īpaši – lai cik tas nebūtu dīvaini – ar sarežģītiem bērniem, kuriem jāmeklē īpaša pieeja.

Iemācīt bērnu, kurš tevi nedzird vai tev pretojas, vai netic saviem spēkiem – man šķiet, tas pedagoģijā ir visinteresantākais.

Ko jums gribētos sasniegt kā skolas vadītājai?

Nostiprināt “uz papīra” mūsu īpašo stāvokli. Lūk, ir izglītības sistēma kultūras jomā, un mēs visu laiku cenšamies izlīst caur adatas aci, lai mūsu darbs atbilstu visām prasībām, lai viena struktūra būtu ar mums apmierināta, otra, trešā… Bet baleta mācīšanai ir sava specifika, un kopējos “rāmjos” tā neietilpst. Piemēram, mūsu bērniem vēl līdz šim jāapmeklē sporta stundas. Protams, likumos nekur nav rakstīts, ka sports bērniem, kas mācās baletu, ir šausmīga slodze, turklāt nākamajiem māksliniekiem nepareiza, tā var radīt traumas. Bet es gribu panākt, lai tas tiktu oficiāli atzīts, lai papīri galu galā tiktu parakstīti, lai nākamajam skolas vadītājam, kas nāks pēc manis, par to vairs nebūtu jādomā… 

Daudz ko vajag mēģināt panākt. Lai mūsu bērniem katru gadu, tāpat kā agrāk, būtu sporta dispanserizācija. Lai ārsts skolā atrastos vienmēr, nevis standarta astoņas stundas, un lai bērns pie viņa varētu vērsties jebkurā brīdī. Es domāju, ka visi būs priecīgi – gan pedagogi, gan bērni, gan vecāki – ja mēs galu galā varēsim dabūt kādas ekstras. Lai gan tās nav nekādas īpašās ekstras, tas ir tas, kas mums pienākas kā profesionālai baleta skolai. Protams, tas ir ilgs process, tas prasa laiku un spēkus, bet nekas. Viss pakāpeniski nokārtosies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt