Sievietes acīm
Luga "Naži vistās" ir pirmā skotu dramaturga Deivida Harovera luga, uzrakstīta 1995. gadā un ātri vien kļuvusi par mūslaiku klasiku. Latvijā tā tikusi iestudēta jau 2006. gadā Dailes teātrī režisora Gata Šmita versijā. Ja toreiz iestudējums tika pieteikts kā mīlas trilleris, akcentējot attiecību trijstūra asumus, tad Inga Tropa savu lugas versiju Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē sauc par pieaugšanas stāstu, vēstot to jaunās sievietes vārdā un mērķtiecīgi pārvirzot skatītāja uzmanību no sievietes un vīrieša attiecībām uz sievietes attiecībām pašai ar sevi un ar pasauli sev apkārt.
No pirmā acu uzmetiena klasiskais mīlas trijstūris – vārdā nenosaukta jauna sieviete, viņas vīrs–arājs un zirgu saimnieks Ponijs Viljams, savādnieks-dzirnavnieks Gilberts Horns, kurš prot lasīt un rakstīt – Tropas interpretācijā pāraug sadzīvisku jūtu konfliktu, ne vien pretnostatot vīrišķo un sievišķo pasauli, bet jau poetizējot to līdz pirmatnējībai, kur "būt" vēl ir svarīgāk par "piederēt".
Ne mazsvarīgs ir fakts, ka šoreiz tas ir sieviešu kopdarbs: režisore Inga Tropa, scenogrāfe Austra Hauks, muzikālā noformējuma autore un izpildītāja Dana Indāne-Surkienė, kostīmu māksliniece Evelīna Deičmane-Vida, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, videomāksliniece Ineta Sipunova ievelk skatītāja uzmanību šai intuitīvajā pirmtelpā. Tur savā sajūtu kailumā un uztveres jēlumā bezbailīgi elpo jaunā sieva Agneses Budovskas rūpīgā, svaigā tēlojumā. Viņa ļauj ieraudzīt vienuviet bērna aizrautībā mirdzošas acis un pirmās, ziņkārīgās, kokainās kustības līdz ar porcelāna lelles bālo trauslumu, vēlāk jau arī raganisku rudumu, vienlaikus ar sīkstu dzīvotgribu tīrā (lasīt – dabiskā, mazpārveidotā) pasaulē. Šī jaunā sieviete basām kājām sazemējas, nosauc dabu vārdā, pamana tajā pārmaiņas. Viņa spēj saskatīt sev apkārt dievišķo un tiecas lietām atrast īstos vārdus. Pirmradīt savu pasauli.
Mainās arī spēles telpa: no mītiskā pirmsākuma telpas kā no pulsējošas, maigas, bet spēcīgas dzemdes stilizācijas, ko pilda miglaini pelēki, gaisīgi audumu slāņi, no kuriem izaug jaunā sieviete, līdz atkailinātam, aszobainam mehānismam, kas paliek pāri pēc uzdrīkstēšanās būt pašai.
Spēles laukums, ko gaisīgu un miglā tītu iekārtojusi Austra Hauks, sazobē ar Lienītes Slišānes gaismēnām veido starpstāvokli starp piedzimšanu un būšanu.
Šai radīšanas brīdī būtiska ir skaņaina, ko veidojusi balss improvizācijas māksliniece Dana Indāne-Surkienė. Telpa, ko piepilda mākslinieces radītā un iestudējuma izvērsumā būtiskā pirmvaloda, skaņu virknējums un muzikālā jauda izver jaunās sievietes pasaulizjūtu uz ārpusi. Liek skatītājam sadzirdēt viņas iekšējās pasaules pārvērtības tā, it kā auss būtu piespiesta pie viņas sirds. Ritma zīmējumi atbalsojas Aktieru zāles zemajās velvēs, divus stundu garumā atskaņojot šo "kardiogrammu" un lobot kārtu pa kārtai nost – kā priekšstatus par to, kādai jābūt sievietei, tā arī pavisam tieši atkailinot iedomātās skatuves telpu, izkūņojoties un iegūstot brīvu telpu ap sevi. Jaunā sieva pārdzimst par Jauno sievieti, paturot šī vārda abējādo nozīmi – jaunu gados un jaunu savā pasaules izjūtā.
Alkas pēc tīrības
Iestudējums ar brutāli eksistenciālo nosaukumu "Naži vistās" un kā sociāli, tā mītiski daudzslāņaino saturu nenovēršami liek šo darbu skatīt no ekofeminisma perspektīvas.
Ekofeminisma pamatā ir uzskats, ka gan sievietes, gan dabas apspiešana izriet no patriarhālas sistēmas, kuras centrā ir vara – kā pār zemi, tā pār sievieti –, to iekarošana, pārveidošana un visbeidzot – pat iznīcināšana.
Tā iestudējumā Gundara Grasberga naturālistiski raupjais Ponijs Viljams, taukiem pilot uz sviedriem piesūkušos lina krekla, iekozdamies vistas stilbiņā, uzar ne tikai lauku, bet mīca un veido arī sievieti, turklāt nevienā brīdī nesauc to vārdā, nepersonalizējot, uzstājīgi dēvējot tikai par sievieti un tā noliedzot tās pašizpausmes individualitāti jau pašos pamatos. Aktieru tērpi, kurus Evelīna Deičmane-Vida šķietami izcēlusi no dažus gadsimtus sena laika, met tiltu atpakaļ pagātnē. Tas mudina domāt par sievietes dažus gadsimtus jau ilgstošo ceļu ārpus sabiedrības pienaglotajiem rāmjiem, uz ko starp sievietes aprauto vārdu rindām norāda režisore.
Nozīmīga loma izrādē ir gaismai un tumsai. Gaisma, kas atspīd no skārda ūdens bļodas, kurā ik vakaru jānomazgājas pēc sūras darba dienas, vai gaisma, kas aicina citās pasaules, spīdot no atvērtas grāmatas. Tumsa telpā tiek izmantota arī pārejām no ainas uz ainu, pielāgojot spēles laukumu tālākai darbībai, taču tādējādi pagausinot izrādes ritējumu.
Jaunās sievietes soļi ir taustīšanās tumsā, ceļā pašai uz savu apgaismību.
Arī gaismēnu teātra elementi, kurus režisore šopavasar jau izmantoja uz Jaunā Rīgas teātra skatuves izrādē "Ekspedīcija Jāzeps" (2022), Harovera lugas iestudējumā palīdz ilustrēt vīrieša fizisko pārspēku pār sievieti, kuram viņa ir pakļauta abu kopdzīvē. Kamēr jaunā sieviete pirmrada pasauli, viņas vīrs – arājs – nepārtraukti to pārrada. Jau vienas no pirmajām domstarpībām ar vīru par to, vai sieviete ir kā tīrums un vai tik tiešām peļķe ir dēvējama tik netīrā vārdā, iezīmē jaunās sievietes drosmi redzēt citādi, apzināties šo citādo redzējumu un pieņemt nevēlēšanos pakļauties, bet iet savu neiestaigāto iniciācijas ceļu. Redzēt pasauli savām acīm.
Pirmizrādes vakarā radošās komandas kopīgi uzburtajai eksistenciāli jutekliskajai noskaņai liek pieklibot atsevišķas nenopulētas, līdz ar to nepārliecinošas epizodes (tostarp, anglicismu vai žargonismu neiederība dažos dialogu mirkļos, raisot pat smieklus publikā), taču Budovskas aktiermeistarība un prasme iešūpoties atpakaļ pieteiktajā pirmlaikā, atgūstot savu intonācijas asumu, ātri vien atgriež to un vedina tālāk. Cauri sievietes brutāli sadzīviskai saskarsmei ar pašas vīru un jutekliskuma piesātinātām īstas un iedomātas tuvības ainām ar dzirnavnieku, tam visam kalpojot par atskaites punktu savā pašizziņas ceļā, bet neievedot ziepjoperisku attiecību pinekļos.
Pārvērtības sievietē veicina piespiedu sastapšanās ar ciema savādnieku – dzirnavnieku Gilbertu Hornu, kuru Ivars Kļavinskis portretē kā iekšupvērstu, atturīgu intelektuāli, kas gaismu rod grāmatās un dzīvesrakstībā, ar to pieburdams arī jauno sievieti. Turp pret sievas gribu viņu nosūta vīrs. Tiesa, Kļavinska vēsums neļauj līdz galam nolasīt tā attieksmi pret mazpieredzējušo sievieti, vienlaikus arī atstājot noslēpumā iemeslu dzirnavnieka izvēlei doties prom no ciema uz pilsētu. Taču tieši sastapšanās ar dzirnavnieku un jaunās garīgās un seksuālās pieredzes gūšana iedrošina jauno sievieti apzināties savu spēku un pāršķirt savā dzīvē jaunu lappusi.
Mītiskais un groteskais
Pasauļu sadursmi, liekot sievietei svārstīties un izvēlēties starp racionālo un emocionālo, atklāt garīgo un seksuālo vilkmi, ilustrēja arī Tropas radītais Aspazijas lugas jeb teiku drāmas "Zalša līgava" iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī (2020). Viens no ekofeminisma atzariem, kas sasaista feminismu ar mītisko, balstās idejā, ka sievietes pasaules uzskatam pamatā nereti raksturīgs ir tieši mītiskais, intiuitīvais, līdz ar to dabai tuvāks un tādējādi vienlaikus arī saudzīgāks pasaules uzskats. Mītiskais ir bijis klātesošs režisores Ingas Tropas radošajā darbībā. Sākot jau ar izrādi "Deviņi. Mīts par radīšanu" (Ģertrūdes ielas teātris, 2012), kas pirms desmit gadiem bija viņas debija režijā – izrāde bez teksta, kas stāsta cilvēka mūžu deviņās simboliskās ainās ar aktieru ķermeņu un balsu palīdzību, ņemot talkā dabas materiālus, tostarp mālu, ūdeni, koku un citus. Savukārt iestudējums bērniem "Kā saule gadījās" ("Dirty Deal Teatro", 2012) sakņojās latviešu tautas izcelšanās teikās par zemi, sauli, mēnesi, zvaigznēm, ūdeni un cilvēka rašanos. Tropas biogrāfijā ir arī no latviešu fokloras izaugusī metālopera "Kurbads. Ķēves dēls" (2019), ko var traktēt kā vīrieša iniciācijas ceļu, turpretī "Naži vistās", lai arī bez tiešas sasaistes ar folkloras motīviem, tomēr sievietes iniciācijas ceļam pieliek pārlaicīguma slāni un vispārina to.
Tā mītiskais un feministiskais kopā ar groteskā iezīmēm, kuras neļauj ieslīgt patētikā, dekonstruējot sievietes lomu sabiedrībā, nāk līdzi cauri režisores darbiem.
"Naži vistās", taustoties instinktu miglā, turpat līdzās pieliek arī groteskumu – gan sievietes valodiskajā izteiksmē, gan melnajā ainā, liekot pašas vīram rīstīties līdz nāvei. Groteskas elementi, kas ienāk izrādēs, kurās sieviete meklē savu esību, ir lielākoties fragmentāri, nevis konsekventi. Jāpieņem, ka tas ir sievietes pasaules izjūtas sakāpinājums atsevišķos mirkļos, kuros ārpasaule ar tajā valdošajiem pieņēmumiem par rīcības pareizību top biedējoši nepievilcīga. Pārspīlējums kariķē situāciju – no vienas puses, padarot to smieklīgu, bet, no otras puses, parādot arī situācijas absurdumu.
Tā jaunā sieviete, izvēloties iet savu ceļu, nogalina šo vīrišķo pasauli, kurā valda varaskāre un pilns stallis ar viņas pašas vīra nevaldāmām dziņām. To pasauli, kurā, no viņas skatpunkta raugoties, nav vietas ne skaistumam, ne esības tīrībai.
Viens no pamatvēstījumiem, kas caurauž izrādi, ir drosme saukt lietas īstajos vārdos un nebaidīties redzēt, kā tās mainās. Tropa to dara – ar Harovera lugas starpniecību ļauj sievietei nokļūt tālajā, vēl (vīrieša?) neuzartajā laukā jeb mainīt pasauli uz tādu, kurā tā vēlas dzīvot pati. Un nejusties par to vainīga.
Latvijas Nacionālais teātris līdz ar Ingas Tropas ekofeministiskās ievirzes iestudējumu "Naži vistās" ieraksta svaigu vaibstu savā repertuārā kā mītiski miesiskās formas, tā laikmetīgā vēstījuma ziņā,
un, pateicoties Agneses Budovskas pievilcīgajai aktierspēlei, ļauj skatītājiem pietuvinājumā piedzīvot jaunās sievietes piedzimšanas stāstu un atstāt viņu krustcelēs bez laika zoba nodreijātā "ilgi un laimīgi" nosacījuma.
