"Kad ceļš sazarosies
Mēs būsim kopā"
(A. Kuipere)
Pēdējo gadu izrāžu piedāvājumā Latvijā iestudējumi, kuri būtu vienlaikus skatāmi kā pusaudžu, tā pieaugušo auditorijai un kuru centrā būtu attiecības ģimenē, ir retums. Šī gada sākumā Valmieras Drāmas teātrī jaunā režisora Henrija Arāja iestudētā pieaugšanas drāma "Mans tēvs – Pīters Pens", lai arī vēsta par dēla un tēva sarežģītajām attiecībām, tomēr vairāk vērsta uz pieaugušo auditoriju kā atgādinājums to atbildībai pret saviem bērniem. Turpretī tieši ar atvērtību kā jauniešu, tā pieaugušo auditorijai režisora Māra Korsieša jauniestudējums "Dzīve uz ledusskapja durvīm" Daugavpils teātrī ir īpašs. Tas ir izceļams pēcpandēmijas laiktelpā, jo izrāde ir iespēja satikties pusaudžiem ar vecākiem, lai meklētu sevī atbildes uz jautājumiem, kas ir laba māte/tēvs un kas ir laba meita/dēls katram no mums personīgi.
Klusie vārdi zīmītēs
Pie Daugavpils teātra režisora Māra Korsieša angļu izcelsmes kanādiešu rakstnieces un četru bērnu mātes Alises Kuiperes (1979) pirmais romāns "Dzīve uz ledusskapja durvīm" (2007) nonāca pateicoties viņa paša vecākajai meitai pusaudzei Elzai. Grāmata pasaulē tulkota jau vairāk nekā divdesmit valodās, nominēta un apbalvota gan Eiropas, gan Amerikas balvām, iznākusi audiogrāmatas formātā un iestudēta teātrī Anglijā, Francijā un Japānā. Latviešu valodā romāns, kurai ideju Kuipere radusi izlasot zīmīti no dzīvesbiedra pati uz sava ledusskapja, Ineses Vīksnas tulkojumā iznāca 2010. gadā. Grāmatai savu atzinību publiski pauda arī pašmāju pusaudži: 2012. gadā romāns izpelnījās 2. vietu Bērnu un jauniešu žūrijas vērtējumā 8. un 9. klašu vecuma grupā.
Pati Kuipere astoņpadsmit gadu vecumā vienatnē gada garumā apceļojusi pasaules valstis, atzīstot, ka tam ir bijusi ietekme uz viņas literāro darbu tematisko un psiholoģisko ievirzi. Romāns, kura dokumentāls aizmetnis ir meklējams autores draudzenes skumjajā pieredzē, veidots kā lakoniska sarakste starp divām sievietēm – māti un meitu. Autore, izvēloties šādu izteiksmes veidu, aiztaupa pusaudziski nepieņemamo didaktiku, bet tajā pašā laikā aizkustina ar savu vienkāršumu kā pusaudžus, tā vecākus. Daugavpils teātra iestudējums, ko savas meitas iedvesmots izvēlējies Korsiets, ir režisora, un atļaujos teikt, vienlaikus arī tēva, interpretācija dubultsmagai mātišķības tēmai gan vientuļās mātes, gan nedziedināmas slimības rāmējumā.
Pusaudze Klēra ir jauna sieviete, kura sāk apzināties savas attiecības ar pasauli, pašai ar sevi un arī ar pretējo dzimumu. Jaunā aktrise Agnese Laicāne, kura Daugavpils teātra trupai pievienojusies vien šīs teātra sezonas sākumā, absolvējot Valmieras teātra aktieru kursu, Klēru atklāj kā spurainu pusaudzi, kura savā istabā un ikdienā ilgojas pēc saskarsmes siltuma un izpratnes. Dumpinieciskas, zilizaļas matu šķipsnas, smagnēji zābaki kājās, uzplēstas, melnas džinsu bikses un melnbalti rūtots krekls, kurus piecpadsmitgadniecei piemeklējis Egils Viļumovs, portretē tipisku pusaudzi ar melnbalto, mazliet atskabargaino, bet iekšēji trauslo pasaules izjūtu.
Savukārt Māmiņa, kura ir dzemdību speciāliste, apāvusi zempapēžu kurpes, vienmēr ir skrējienā un allaž neparedzamās darba stundās, turklāt bez mobilā tālruņa. Keitas māte, kas ir viena no pirmajām aktrises Jūlijas Ļahas mātes lomām, ir allaž pieejama savām klientēm jeb topošajām māmiņām, bet tajā pašā laikā paliek grūti sasniedzama pati savai meitai. Jūlijas Ļahas Māmiņa ir lietišķa, darbaholiska sieviete, kura savu meitu audzina viena, tai pieaugot, aizvien vairāk atstādāma viņu divvientulībā ar trusi Pīteru.
Taču teju katrā viņas zīmītē, ko viņa atstāj meitai Klērai uz ledusskapja abu dzīvoklī, jau no sarakstes sākuma vienmēr klātesošs ir vārds "mīlu".
Meitas zīmītēs tas parādās vien tad, kad viņa apjauš iespējamo zaudējumu, kam savā pusaudža vecumā nebūt nav gatava (un šaubos, vai vispār kāds kādreiz ir tam gatavs).
Laicānes Klēra, uzzinot par Māmiņas veselības sarežģījumiem un smago slimību, top apjukusi, mētājoties starp vēlmi pietuvoties un izprasti māti un viņas sajūtas un starp neapzinātu bēgšanu no situācijas, kuru mainīt nav viņas spēkos. Šis ir laiks, kad Klēra vienlaikus sastopas gan ar pirmās mīlestības piedzīvošanu, gan arī ar dzīves smagāko zaudējumu – vecāka nāvi.
Romāna ambivalentais raksturs urda ar starp līmlapiņās rakstītajām rindām sadzirdamiem jautājumiem, kurus katrs lasītājs, atkarībā no savas sociālās lomas – bērns vai vecāks –, liek uzdot katram pašam sev. Vai esmu bijusi laba māte? Tas ir jautājums, ko stāsta izskaņā kādā no zīmītēm Māmiņa uzdrošinās uzdot drīzāk pati sev, nevis savai meitai Klērai, kuru viņa mīļvārdā dēvē par Lācīti.
Par spīti šim jautājumam, Korsieša iestudējuma centrā tomēr izvirzās pusaudža iekšpasaules pārmaiņas, saskaroties ar divām, emocionāli spēcīgām ietekmēm – ar mīlestību un ar nāvi.
Korsiets Kuiperes romānu ir dramatizējis kopā ar Egilu Viļumovu, radot koncentrētāku saraksti starp māti un meitu, dažas zīmītes nebūtiski īsinot. Tomēr līdz ar dažiem svītrojumiem, kas veikti romāna oriģināltekstā, piemēram, kaut vai par brokoļiem un vingrojumiem, kuros meita saskata panaceju pret smago slimību, iestudējumā sarukušas meitas rūpju izpausmes, radot priekšstatu, ka dzīve ārpus ģimenes mājokļa viņai šķiet drošāka, nekā būšana līdzās, pasniedzot granātābolu sulu. To, par kuru klīst runas kā par vēža attīstību palēninošu.
Uzzinot baiso diagnozi – vēzis –, dzīve apstājas ne tikai pašam šī klusā iznīcinātāja skartajam cilvēkam, bet arī lielā mērā tā tuviniekiem. Šāds pavērsiens dramaturģiski paģēr arī laika ritējuma maiņu, tomēr izrādē tas īsti nenotiek un temporitms izteikti nemainās. Jūlijas Ļahas Māmiņas rosība, kuru ik pa brīdim pārtrauc rezignēta skatiena pilni zvilnēšanas mirkļi samtainajā viesistabas klubkrēslā, turpina būt šķietami aktīva, teju līdz pat retrospektīvajam monologam. Tajā viņa sāk ar vārdu "piedod", turpina ar uzskaitījumu tam, ko nav paspēts izdarīt gan kopā ar meitu, gan pašai, noslēdz ar vārgu vārdu "cerība". Ļahas aktierspēles dinamika šai gadījumā var paust gan viņas varones atteikšanos pieņemt satricinošo faktu, protestējot ar cenšanos izlikties, ka viss ir kā agrāk, gan arī var tikt attaisnots režijas ziņā, būvējot izrādi kā Klēras atmiņu izklāstu. Viņas atmiņās Māmiņa paliek kā allaž enerģijas pilna un promesoša – kā dzīvē pirms diagnozes, tā dzīvē pēc.
Tukšais ledusskapis
Telpai, kuru iekārtojis Egils Viļumovs uz Daugavpils teātra Lielās zāles skatuves, turpat līdzās sēdinot arī skatītājus, ir mūsdienīgi atturīgs interjers. Tumšzaļas sienas, sūnu zaļš, samtains klubkrēsls, atsvaidzinoši zaļi telpaugi, pelēkraibs, mīksts paklājs, kas slāpē soļus, neļaujot dzīvoklī sadzirdēt otra atnākšanu un aiziešanu. Turpat līdzās ir arī ledusskapja pelēki metāliskais spīdums, melns ādas spilvens, plastmasas datorkrēsls, kā arī Klēras mīļtruša Pītera metālstīpu būris.
Spēles laukums ir iekārtots sinhronās telpās: pa kreisi ir Māmiņas viesistaba, bet pa labi – meitas pusaudzes istaba, uz kuras sienām rindojas strupas atziņas par dzīvi. Skatītāju acu priekšā ir vienlaicīgas eksistences, kas pastāv viena otrai līdzās, teju nekrustojoties ikdienā un dzīvojot katrai savā laika joslā. Trusis Pīters (kura lomā ir trusis Fredis) un viņa eksistence metāla būrī kļūst ne vien par Klēras pārbaudījumu rūpēs par citu dzīvību un atbildībā par tās labjūtību, bet vienlaikus arī par skarbu metaforu dzīvības ieslodzītībai no tās neatkarīgos apstākļos.
Ierasti ģimenes dzīvē virtuve tiek uzskatīta par dzīvības pilnāko vietu, kur ēdiena smarža signalizē par gaidāmo kopāsanākšanu, kur svin svētkus un atklājas viens otram dziļās vai spontānās sarunās. Virtuve kā ģimenes pavards ir siltuma vieta, taču izrādē skatuves centrā ir liels divdurvju ledusskapis, kas lielākoties slīgst pustumsā, ko rada gaismu mākslinieks Sergejs Vasiļjevs. Ledusskapis ir auksts un lielākoties tukšs, vēstot par vēsumu arī meitas un mātes attiecībās. Tieši pārtikas iegāde un maltīšu plānošana ir viens no biežākajiem vēstījumiem mātes atstātajās zīmītēs. Šķietami nebūtisks un sadzīvisks punkts, tomēr tieši rūpes par bērna sātu nereti ir acīmredzamākā mātes mīlestības izpausme jau kopš bērna piedzimšanas, kad ēdiens un māte ir teju sinonīmi jaundzimušā pasaules skatījumā. Pieļauju, ka viens no biežākajiem jautājumiem, ko māte savas dzīves garumā jautā bērnam, ir jautājums, vai esi paēdis? Jautājums, kurā jau pati par sevi ir ietverta mātes barojošās mīlestības komponente. Kuiperes romānā zīmītes bieži vien ir produktu saraksti, kas jānopērk. Tie ir atgādinājumi, ka šī sastāvdaļa šai virtuvē vienmēr pietrūkst.
Ledusskapis kalpo kā abu sieviešu apdzīvotās dzīvokļa mikropasaules centrs jeb iespējamais satikšanās punkts bez pulksteņrādītājiem, bez piesaistes diennakts stundām.
Pietuvinot stāstu mūsdienu komunikācijas ieradumiem, ledusskapis tikpat labi var tikt uztverts kā viedierīces vertikālais ekrāns, uz kura skrien īsziņojumu vārdu rindiņas.
Scenogrāfiski ir vērojama saspēle starp siltumu un aukstumu kā starp dzīvību un tās neesamību. Vienlaikus to varam nolasīt arī kā simbolisku metaforu dzīvai saskarsmei un atsvešinātai, pastarpinātai komunikācijai. Izrādē, tāpat kā Alises Kuiperes darbā, to iemieso līmlapiņu saziņa, neietverot īsziņas vai ziņojumus viedierīcēs, kas būtu tuvāks risinājums mūsdienām.
Stāstā ir klātesošas arī stihijas: ūdens un uguns. Istabas augu rasināšana ar ūdeni, ko sākumā dara māte, bet vēlāk jau meita, ir dzīvības spēka simboliska turpināšana. Rūpes kā sievietes būtība. Savukārt uguns kā dzīvības liesma iegailas mātes sagādātajā meitas sešpadsmitās dzimšanas dienas kūkas sīkajā svecītē. Tā iezīmē nepielūdzamo laika ritējumu, visu acu priekšā sarūkot laikam, kas ir atlicis.
Režisora Māra Korsieša uzdrīkstēšanās iestudēt pieaugšanas stāstu, ko virza klātesoša diagnoze vēzis, ir drosmīga, bet ne terapeitiska. Tie, kas tam gājuši cauri paši savā ģimenē, visticamāk, līdz galam nenoticēs līmlapiņu dinamikai un ķīmijterapijas savažota ķermeņa ārēji nezūdošajai enerģijai (romānā tā gan ir uzskatāmi zūdoša no zīmītes uz zīmīti), izjūtot iekšēju, neapzinātu skepsi pret redzēto spēles laukumā un attopoties paši savā atmiņu gūstā.
No otras puses, attālinoties no diagnozes, šis stāsts "Dzīve uz ledusskapja durvīm" ikvienam kalpo par atgādinājumu atrast ne vien laiku, bet arī drosmi būšanai kopā ar tuvākajiem.
Varbūt kaut vai atnākot kopā uz šo izrādi? No izrādes līdzņemamas divas atziņas, ko vērts pierakstīt uz līmlapiņas un uzlīmēt to sev un pārējiem labi redzamā vietā. Pirmkārt, šis laiks ir vienīgais mums dotais laiks. Otrkārt, dažkārt neviens (ja neskaita mītisko likteni) nav pie vainas, lai cik ļoti arī cilvēciski negribētos atrast iemeslu, vainīgo vai izeju tam, kas notiek pašu vai tuvinieku dzīvē.
P.S. Mammu, ja tu šo lasi, zini – mīlu tevi.
