Ieva Struka: Apmeklēju jaunāko Leļļu teātra izrādi "Bez morāles. Ar lellēm", kurā arī tu piedalies, vairāk tādā muzikālā pavadītāja lomā, ar akordeonu plecos. Nevarēju nepamanīt, ka izrāde beidzas ar vārdiem: "Neticiet nekam!" Tiesa, izrāde adresēta mērķauditorijai no sešpadsmit uz augšu. Kā ir spēlēt šādā izrādē, kas aicina "Neticiet nekam!"?
Dace Vītola: Patiesībā mūsu teātris, ne tikai pieaugušo izrādes kontekstā, ir vai nu "ticiet vai neticiet", viss teātris jau ir "ticiet vai neticiet"…
Bet vai var neticēt?
Jā, var neticēt, mierīgi. Man šogad bija tāda pamatīga pieredze Jūrmalā, mēs tur bijām dāmu kompānija, kas mēģināja nosargāt divas bibliotēkas, mums diemžēl tas neizdevās. Un tas bija ļoti lielā mērā saistīts ar ticēšanu un abpusēju izpratni, ar pašvaldību, ministrijām. Mēs tiešām to visu augstā līmenī darījām, un pēc tā tas "neticiet nekam" – viņš džinkst ausīs. Tā pieredze bija diezgan skarba, tā vilšanās bija milzīga, tā visatļautība, kas ir jūtama diemžēl, domāju, ne tikai mūsu pašvaldībā, bet vēl šur tur. Es pat teiktu, valsts līmenī, ka var būt pie teikšanas un mūsu labklājības nodrošināšanas cilvēki, kas ir ar kriminālu pagātni vai uz kuriem krīt pamatota ēna, tad tas "neticiet nekam" pat rada drošības sajūtu. Tas arī saistīts ar tādu paļāvību, kas varbūt robežojas ar muļķību. Tā kā tas "neticiet nekam" ir tāds brīdinošs vairāk.
Man savukārt skatoties likās, ka tā lielā vērtība ir izrādes nepolitkorektums. Tā vēlme būt pārlieku korektiem, kas tiek prasīta arī no mākslas darba un no māksliniekiem, man liekas, arī tur priekšā ir vēl viens strupceļš. Tādēļ, protams, varu tikai visiem ieteikt doties un izbaudīt to, ka tu redzi, es pat teiktu, visatļautību, bet ļoti nostrādātā un pārliecinošā formā. Tāpēc, es gribētu teikt, ticiet gan mākslai.
Paldies. Vēlreiz atgriežoties pie muļķības… Kā zināms, ir pat rakstīts slavinājums muļķībai, ir arī visādas pseidolojalitātes. Mūsu izrādē, man šķiet, tā burvība ir, ka mēs ļoti labi saprotam, ar ko mēs manipulējam, un visa tā kompānija, kas piedalās izrādē, ir liels liekuļu un divkošu bars, tas ir tik brīnišķīgi, tas liek pievērst uzmanību kaut kādām lietām, kurām mums vajadzētu pievērst uzmanību vairāk un reaģēt.
Te tiekam līdz leļļu teātra specifikai. Ja mēs runātu par kāda cita teātra izrādi, tad noteikti pie frāzes "izrādē piedalās liels liekuļu bars" liktos, ka runa ir par aktieriem, bet te runājam par tēliem, kas ir uz skatuves. Jau pieminēju akordeonu, kuru tu spēlē, arī dziedi, man liekas, nemaz ne tik bieži ir tā situācija, kad aktieris atrodas uz skatuves, viņš ir iekšā izrādē un vienlaikus nav, jo viņš ir mūziķis, šai konkrētā gadījumā, kurš atrodas it kā malā, redz norisi un ir tajā, bet viņš redz arī publiku. Kādu tu redzi to publiku? Šī ir mazliet cita publika…
Tādu es arī publiku redzu, kas saprot, par ko ir runa, kas drusku kautrējas, bet ir priecīgi, ka var nekautrēties reaģēt uz to, kas notiek uz skatuves, uz to absurdu un stulbumu. Tas jau arī ir tāds sabiedrības spogulis, pamatīgs, mūsu izrāde. Es nesen biju uz vienu brīnišķīgu filmu, kuras režisoram sekoju līdzi jau no viņa pirmās filmas, biju uz "Skumju trijstūri", kas, man arī liekas, ir tāds ļoti skaists sabiedrības spogulis. Sēdi un skaties tādā milzīgā spogulī, tumsā. Šeit ir tas pats – skatītāji ir paslēpti tādā vieglā krēslā, un tad viņi var atļauties izlaist caur sevi to stulbumu, ja tā drīkst teikt.
Vai tev sanāk piefiksēt to brīdi, kad tavs skatītājs iekšēji pretojas tam, ko viņš redz, jo uzskata sevi par pieaugušu. Bērni sevi ļoti ātri sāk uzskatīt par pieaugušiem, ka leļļu teātris uz viņiem neattiecas. Vai tu jūti to brīdi, to robežu, ka zālē ir kāds, kas uzskata, ka tas vairs nav viņam adresēts?
Tas atkarīgs no publikas. Ja ir publika apmēram viena vecuma, izrāde tajā brīdī dzīvo atbilstoši tam vecumam, kas sēž zālē. Kaut vai mazu bērnu izrādi, trešajai vai ceturtajai klasei, mēs spēlējam drusku citādāk nekā bērnudārza pirmajai grupiņai, ir citi akcenti. Pirmais, kas ienāk prātā, ir "Kiosks", uz ko bija mani paziņas un vaicāja, vai var ņemt līdzi padsmitgadnieku, teicu, lai pamēģina. Padsmitgadnieks bija sajūsmā! Tas, protams, ļoti iepriecina. Nevajag baidīties, ka visi rādīs ar pirkstiem uz tevi, ka tāds pusaudzis nāk un skatās, kaut ko kas it kā viņam nav piemērots. Tas drīzāk varētu būt saistīts ar to, kā informācija tiek nodota pusaudzim.
Ir bijušas izrādes, uz kurām vidusskolas klase izdomā, ka viņi atnāks uz leļļu teātri. Tad viņiem arī tas ir pārsteigums. Ir patīkami vērot viņus un sajust viņu reakcijas. Ir bijis, kad izrādes sākumā sēž izstieptām kājām un tad pamazām tās kājas "sakārtojas", tad ir tāda ļoti silta un forša sajūta. Jo tie meli, kas ir paši par sevi meli, bet mēs nedrīkstam melot dubultā, ja tā, var teikt. To jūt visi vecumi. Protams, mazo reakcijas ir vairāk nepastarpinātas.
Kurā brīdī viņš sāk nodalīt, ka tas īstenībā ir domāts kā priekšnesums, kad viņš sāk nodalīt, ka tā nav īstenība?
Man šķiet, tas tomēr ir saistīts ar psihofiziku vai psihoneiroloģiju, kas saistīta ar noteiktu vecumu, kurā parādās citas prioritātes vai hormonālas maiņas. Es tiešām to tā fizioloģiski skaidrotu. Tam mazajam bērnam, viņam ir tā brīnumu pasaule, kuru viņš mājās būvē, bērnudārzā būvē, leļļu kalni vai zaķu, kaķu, vai lāču, vai grāmatu, kāda kuram ir tā pasaule, kurā viņš ir pasargāts. Nesen bija "Arturs un Apaļā galda bruņinieki", un ir mums viens uzticams skatītājs, kas, man liekas, ir visos teātros uzticams skatītājs, Armands Kalniņš. Viņš bija ar savu mazo Albertu. Tur man arī ir tāda pozīcija tajā izrādē, ka varu vērot publiku, es vienkārši neizbēgami redzu.
Tas puika tiešām visu izrādi bija iekšā izrādē, viņš bija gatavs ņemt zobenu un piedalīties cīņās.
Ņemot vērā, cik ilgi tu esi strādājusi Leļļu teātrī (to vienmēr gribas pajautāt arī citu teātru aktieriem: kā un vai viņi jūt publikas maiņu), kā un vai mainās bērns? Mēs piederam septiņdesmito gadu paaudzei, tad ir deviņdesmito gadu paaudze, un ir tie desmit gadi, kas jau kļūst izšķiroši tajā brīdī, kad mēs esam pieauguši. Vai tie bērni atšķiras savā starpā?
Atbilde būs ļoti banāla, un tas ir manu gadu pieredzē pārbaudīts, ka bērni, es neteiktu, ka nemainās, protams, ka viss mainās, bet bērni ir tieši tādi paši, kādi viņi bija pirms divdesmit gadiem. Taisnīgums – netaisnīgums, mīlestība, labais – sliktais, balts – melns, kontrasti, tas joprojām ir aktuāli, tas ir viņu vecums, tie ir tie trīs, četri, pieci gadi, kas ir saistīts ar tā vecuma svarīgajām lietām – tas nemainās. Atnāk divgadnieks, viņš redz lampu. Atnāk trīsgadnieks, viņš sāk redzēt formas. Atnāk četrgadnieks, viņš sāk atšķirt melus no patiesības. Katram vecumam ir sava specifika. Viņš atnāk ar to savu viedtālrunīti, to noliek, un viņš ir iekšā stāstā.
Vai nu mājās viņam klājas labi vai slikti, vai viņam skolā klājas labi vai slikti, to jau visu var redzēt, kā viņš reaģē, viņš ierauga savu stāstu izrādē.
Bet, pēc tavām domām, kas tad maina piederību paaudzei, tiešām skola, un tālāk jau izveidojas, ka viens pieder vienai paaudzei, otrs otrai, ja bērni ir ļoti, ļoti līdzīgi?
Es teiktu, ka vairāk tas ir saistīts ar vecākiem, kas arī kādreiz ir bijuši bērni, tas jau ir tas interesantākais. Tas noteikti ir saistīts ar tehnoloģijām, ar patērētāju kultu, kas kā sniega bumba veļas un veļas, kur tiek visu paaudžu cilvēki pārsātināti gan ar informāciju, gan ar tehnoloģijām. Tas lielā mērā atkarīgs no ģimenes. Tāpat kā pirms divdesmit gadiem: pirmajā rindā sēž divi sveši bērni, un viens var izrādes laikā pēkšņi otram pateikt, ka tas suns, kaķis vai vienalga kāds tēls dara nepareizi vai paprasīt: tev ir māsa vai brālis, vai kā sauc tavu suni? Vai jebkādus tādus jautājumus. Kas liecina, ka mēs visi esam cilvēki, tā vienkārši izsakoties. Mēs jau varam viņus "barot" ar jebko, mēs arī to darām, mums pašiem arī interesanti mainīt un piemeklēt tehnoloģijas vai izmantot video projekcijas, pašiem attīstīties. Katra izrāde atnes kaut ko jaunu. Arī leļļu tehnikas ziņā. Jebkurā gadījumā, kamēr cilvēks nav kļuvis par aitu Dolliju, tikmēr ir tās lietas, kas saistītas ar emocionālo pasauli un līdzjušanu vai empātiju. Tās nevar izslēgt, tad ir jāizslēdz pasaule. Jā, es negribētu teikt, ka bērni mainās, jo tas izklausītos bīstami.
Runājot par bērniem un leļļu teātra izrādēm, es kā pieaugušais tur aizeju, man jau ir kaut kādi profesionālie kritēriji, kā es vērtēju to, ko redzu. Vai man šī izrāde liekas labāka nekā tā izrāde un otrādāk. Bet kas ir tie kritēriji vērtējumam, kad skatās bērns – vai tas ir tikai patīk-nepatīk līmenī?
Pirmais, kas ienāk prāta, kad tu pabeidzi teikumu ar patīk – nepatīk, ka visbiežāk bērniem tiek uzdots jautājums: "kā tev patika?" vai "kas tev patika?" Ja noformulētu jautājumu "ko tu redzēji?" vai "kas tur bija?", tad, iespējams, mēs saņemtu drusku citu informāciju un garāku stāstu par to, ko viņš ir redzējis, piedzīvojis. Visam ir jābūt proporcionāli līdzsvarotam, vizuālajam, dramaturģijai, aktierdarbam un stāstam, garumam, gaismām.
Ja viss saiet kopā vienā skaistā sniega bumbā, ko pakrata, tad vajadzētu būt labi.
Izrādē "Puscilvēki" tu spēlē lietuvēnu, kas jau vien ir brīnišķīgs lomas nosaukums. Kā ir ar šādām izrādēm, vai ir iespējams nodefinēt auditorijas vecumgupu? Man liekas, prieks vēl ir kaut kas, ko pieņemt, ka tā paaudze var līdzīgi reaģēt, bet bailes, tas jūtīgums, ka tevi var pārsteigt, tas ir tik grūti prognozējams, kā tur var notrāpīt? Un nesabiedēt kādu bērnu līdz ārsta apmeklējumam?
Nevar nodrošināties. Man šķiet, ka tieši pēdējā vai priekšpēdējā "Puscilvēku" izrādē bija klases. Klases vienmēr ir jauda, pietiek vienam reaģēt uz tumsu vai joku, un aiziet vilnis. Tur, protams, arī ir jābūt tam balansam, cik drīkst biedēt. Biedēt ir forši, tāpēc, ka bailes arī sargā un veic ķīmiskas darbības organismā, kuras pasargā kaut kādā veidā to bērnu.
Bet kā ir ar mītiskās pasaules uztveri? Man liekas, tas ir kaut kas tik netverams tādai salīdzinoši pragmatiskai pasaulei, no bērnības tiek stāstīts, ka šis ir bīstami, tas nav bīstami, bet lietuvēns un vadātājs, varētu teikt, ka ir bīstami...
Es pati esmu pieredzējusi gan lietuvēnu, gan vadātāju. Kas mums bija trešais? Sumpurnis, jā. To es vēl neesmu redzējusi. Bet lietuvēnu, vadātaju es pazīstu personīgi un diezgan tā riktīgi. Tie mītiskie tēli jau arī rodas no pieredzes vai no pārpratumiem, vai saliekot kopā pieredzi ar pārpratumu un veidojot stāstu, kurš ir folklorizējies un ieņēmis kaut kādus apveidus, formu.
Vai šodienas skatītājs tam tic?
Es tagad izlēkšu vispār ārpus teātra. Raidījumā "Gudrības pilieni", ko es veidoju tepat blakus, Latvijas Radio 1, bija ģimene, kurai prasīju, vai viņi ir pieredzējuši kaut ko pārdabisku. Meitenīte stāstīja, ka pirms pāris dienām mežā redzējusi žirafi. Tagad, ziemā, viņa redzējusi žirafi. Un neviens nevar apgalvot pretējo. Vai tas bija koks, vai tas bija zars, vai viņai prātā bija kāda pasaka, redzējusi filmu, salikusi kopā, tā informācija saplūst vienā, noapaļojas, un tā tie tēli veidojas. Visam, protams, ir kaut kāds skaidrojums, ja mēs sākam skaidrot. Bet ir jauki tā papeldēt, tādās mītiskās pasaulēs. Un taču bērnībā mākoņos skatījāmies visi un redzējām visādas formas, joprojām redzam. Tāpat ir ar zibeni, dabas parādībām. Protams, ar katru nākamo paaudzi nāk klāt zināšanas, bet tā atsvešināšanās, ļaušanās, tā ir tā iekšējā pasaule, kas nu kuram kāda viņa ir un cik viņš spēj kaut ko ieraudzīt un iztēloties, identificēt, sevi tajā redzēt, mijiedarboties ar to, ko viņš redz, jūt, dzird. Tik daudz ir materiālu, ko varētu mitoloģizēt! Tie "Puscilvēki" – protams, mēs paši arī baudām to visu, bet ir arī atstrādāts, pārbaudīts, cik ilgi drīkst būt tumsa vai cik tieši skaļi kaut kas drīkst notikt. Tieši tāpat kā citās izrādēs jābūt tām proporcijām. Un arī skatuves laiks, kas bērnu izrādēs arī ļoti svarīgs.
Vienu specifisku lietu es arī gribētu pajautāt, tomēr tā leļļu teātra daudzveidība un dažādība nosaka tikšanos ar skatītāju. Kā atšķiras komunikācija brīdī, kad tu pilnībā strādā ar trostu lellēm un neviens tevi neredz kā cilvēku vai strādā ar galda lellēm, vai spēle teātri ar visu savu klātbūtni, ķermeni, ar lielām lellēm? Man pašai no dziļas bērnības liekas, ka tad, kad aktieri neredzu, redzu tikai to lellīti, ka tur iespēja noticēt vai aiziet līdzi ir augstāka. Varbūt tas notiek vieglāk. Tas ir mans priekšstats, no malas skatoties, bet kā ir, esot uz skatuves un reāli strādājot šajās dažādajās tehnikās?
Reāli ir diezgan vienkārši, tā ir tehnika, kā mēs strādājam. Ja strādā ar parterlelli, tas ir aktieris kopā ar lelli, aktierim ir jāskatās uz lelli, un viņš seko līdzi lellei, viņš ir lelles turpinājums. Ja viņš ir nost no lelles, tad bērns ierauga arī aktieri. Ja aktieris ir kopā ar lelli, viņš koncentrējas uz to, ko viņš dara, seko līdzi visām kustībām, tehniski, fiziski viņš ir kopā [ar lelli], tad bērns aktieri neredz, viņam nevajadzētu redzēt. Ja aktieris dzīvo savu dzīvi un lelle savu dzīvi, tad sākas problēmas. Bet principā bērnam vajadzētu redzēt tikai lelli, ja ir jāredz lelle. Ja ir jāredz aktieris un lelle, tad aktierim jādara tā, lai redzētu abus. Tehnikas jautājums.
Kas sagādā lielāko gandarījumu, konkrēti tev?
Man ļoti patīk trostu izrādes, bet man patīk arī dzīvā plāna izrādes, protams. "Tuntuļu Jurītis", piemēram, vai "Kazlēns, kas prata skaitīt līdz desmit". "Tuntuļu Jurītī" mums ir visādi mazi auglīši un dārzenīši, bet mēs tāpat ar viņiem uķi puķi taisām, koncentrējoties uz viņiem. Arī kad es esmu stāstnieks, es vienā brīdī izeju no tā dzirnavnieka, ko Kronenbergs ir uzrakstījis, un nākamajā mirklī esmu atpakaļ iekšā tajā sīpoliņā vai ķirbītī. Un bērns ir arī kopā ar mani tajā ķirbītī. Abi ir forši. Tas ir atkarīgs no izrādes, cik man tā izrāde ir mīļa vai mazdrusciņ mazāk mīļa, tā galīgi nemīļa nevar būt, jo tad tas nav īsti profesionāli.
Tu runā par dažādiem tehniku veidiem un aktiera mūžu leļļu teātrī. Tu spēj sevi iztēloties, teiksim, tu sāc savu karjeru Leļļu teātrī un pēc daudziem gadiem viņu beidz, un neviens tā arī nav ieraudzījis, kā tu izskaties? Ka redz tikai to lellīti?
Tur ir zināma burvība. Es nezinu, vai es varu tā iedomāties, jo, protams, man arī piemīt kaut kāda pašapliecināšanās visdrīzāk, jo tad jau es nestrādātu teātrī, man vajag kaut kā pazīmēties. Bet tur piemīt ļoti liela burvība, pēc izrādes ejot publikā un neesot pazīstamam.
Tā mūsu specifika ir tāda, ka viņi jau nāk uz tēlu, viņi nenāk uz aktieri. Baigi garšīgi, tas ir riktīgi garšīgi, ka neatpazīst.
Ir kaut kādas situācijas, kad pēkšņi kāds no vecākiem saka… Man nesen bija tāda situācija, un tas, protams, ir ļoti jauki, tas ļoti silda, kad mamma teica: jūs esat viena no manām mīļākajām aktrisēm. Bet pārsvarā tā nav, pārsvarā es tikai noklausos, kas tiek apspriests.
Tā, man liekas, ir tāda iespēja – profesionālā dzīvē dzīvot neredzamā cilvēka dzīvi. Tas arī ir vesels fenomens, jau no bērnības. Tā kā burvju cepure tev galvā.
Jā, jā! Jā, tā ir. Un patiesībā ir pat situācijas, kurās varbūt prasītos, es teikšu, atzinības vai pamanīšanas, bet tas kaut kā paslīd tā garām, tāpēc, ka runa jau ir par izrādi, tēlu. Laikam vairāk profesionālajā ziņā gribētos, lai vairāk pamana, lai saprot, ka aiz tā tēla, aiz izrādes stāv profesionālis. Intervijās parasti lelles salīdzinu ar instrumentu, nevis salīdzinu, tas pat nav jāsalīdzina, jo lelle ir instruments, viņa ir jāspēlē. Mēs ar lellēm spēlējam, nevis spēlējamies, bet spēlējam.
Nevaru nepajautāt par vecajiem klasiskajiem stāstiem un jaunajiem. Ja runājam par grāmatām, ļoti bieži nākas saskarties ar situāciju, ka savu mīļāko bērnības grāmatu gribi, lai iemīl tāds, kuram ir pieci vai seši gadi, un nekā, tas nestrādā. Leļļu teātrī redzu repertuārā ļoti daudz klasisku nosaukumu un arī šodienas. Vai ar klasiskajiem nosaukumiem šodien vienkārši strādāt? Un kā pavisam jaunie stāsti atnāk? Šajā gadījumā, gribēju piesaukt tevis jau pieminēto Anetes Meleces "Kiosku", kas ir tiešām par šodienu, pavisam skaists un savā ziņā ļoti savdabīgs stāsts.
Viss ir diezgan banāli. Repertuāru vai izrādes izvēlas vecāki. Bērns neizvēlas, uz ko viņš nāk, viņš nesēž pie datora, neatrod Latvijas Leļļu teātra mājaslapu, to dara vecāki. Piedāvājums ir saistīts ar pieprasījumu, un tajā pašā laikā vienmēr ir kāda izrāde, tas pats "Kiosks", kas bija tiešām no galvas līdz kājām mans piedāvājums un mana ideja, kur nevajadzētu nošaut garām. Patiesībā tas ir tāds pats stāsts, par kādu vientuļu cilvēku, kas ir bijis, vienalga, vai tā ir Sniegbaltīte vai Pelnrušķīte, vienalga, kurš klasiskais stāsts. Patiesībā Olga jau tāda pati Pelnrušķīte vien ir, nu labi, nevis Pelnrušķīte, bet viņa tāpat ir vientuļniece, kas vai nu pati ir izvēlējusies, vai apstākļu spiesta ir tur, kur viņa ir. Protams, tā grāmata ir populāra, ir arī filmiņa. Bet arī tur es atkal atgriežos pie proporcijām – tā grāmata, tur nav vispār nekā lieka. Tur ir ļoti īsi, precīzi stāsti. Un katrā stāstā ir neliela, bet ļoti, ļoti nepieciešama ironijas deva, kas vispār padara cilvēku par cilvēku, ka viņš apzinās, kas ar viņu notiek vai kur viņš kļūdās, ka viņš var par sevi pasmaidīt. Tādā ziņā tur ar Pelnrušķīti ir mazāka saistība. Bet klasiskās izrādes, tas ir lielā mērā mārketings, bet ne ar mūsu teātri saistīts. Tas ir mārketings vispār – kam pieder Pelnrušķīte, kam pieder Grimmi, kam pieder jebkurš stāsts, kas tiek tiražēts, kurš tiek virpināts un kuru pieprasa dažādās formās. Visādi, es atvainojos, bet visādi Vinniji Pūki, Šreki un tamlīdzīgi. Un tad ir jādomā par to, vai mums ir nepieciešams vēlreiz lēkt iekšā tajā kultivācijā, vai arī mēs varam iztikt bez tā. Bet tā Pelnrušķīte un Sniegbaltīte, kas mums ir bijušas, tās ir klasiskās leļļu izrādes, tiešām ļoti skaistas.
Es teiktu, ka mākslā vajag ticēt sev, tas izklausās tā jocīgi, bet, ja cilvēks, baudot mākslu, tajā sajūt vai saredz sevi, tad tā ir taisnība.
