“Grāmatas spēks ir tās dzīvā daba – viva nature. Cilvēciskais nospiedums it visā,” tā grāmatu par scenogrāfu Andri Freibergu raksturo tās autore, teātra zinātniece Margarita Zieda. Grāmata tapusi vairāk nekā četru gadu laikā un veidojusies kā ciešs Andra Freiberga, Margaritas Ziedas un grāmatas mākslinieku Rūtas un Arta Briežu kopdarbs.
Margarita Zieda uzsver, ka grāmata par Andri Freibergu nav akadēmisks, teorētisks pētījums. Tā ir attīstījusies no sarunām ar Andri Freibergu un daudziem Freiberga darbam būtiskiem teātra praktiķiem – režisoriem, scenogrāfiem, gaismu māksliniekiem, kā arī laikabiedriem un studentiem. Viņu vidū Ilmārs Blumbergs, Reinis Dzudzilo, Mihails Gruzdovs, Anna Heinrihsone, Alvis Hermanis, Māra Ķimele, Monika Pormale, Alla Sigalova, Reinis Suhanovs, Ādolfs Šapiro, Andrejs Žagars u. c.
“Grāmata ir dažādu perspektīvu summa par tēmu scenogrāfija, Andra Freiberga teātris,” tā Margarita Zieda.
Režisors Ādolfs Šapiro, ar kuru kopā Jaunatnes teātrī radītas izcilās izrādes “Zelta zirgs”, “Centrifūga”, “Trešās impērijas bailes un posts” u. c., norāda, ka Andra Freiberga vārdu pazīst visā pasaulē. Šapiro Freibergu raksturo, teikdams: „Andris ir scenogrāfs, kas raksta dzeju. Viņš ir dzejnieks. (..) Tikko viņš sajūt poētisku, muzikālu uzdevumu, viņš rada brīnumus.”
Neoficiāli Latvijas scenogrāfijas skolu, kas attīstījusies vairāk nekā četrdesmit gadu garumā, dēvē par Andra Freiberga skolu. Kopš 1994. gada Freibergs vada Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu, kur izveidojis savu pedagogu komandu. Par nozīmīgu un panākumiem bagātu notikumu Scenogrāfijas nodaļai kļuvusi Prāgas scenogrāfijas un arhitektūras kvadriennāle, kurā Latvijas Mākslas akadēmijas ekspozīcija ieguvusi zelta medaļu trīs reizes pēc kārtas. Savukārt īpaši Andrim Freibergam šogad tika izgudrota un piešķirta balva "Scenography Mentor Award". „Ar šo balvu”, skaidroja žūrija, „mēs apbalvojam darbu, kas ir radoši rosinājis vairākas scenogrāfu paaudzes. Jau daudzus gadus mēs vērojam šī skolotāja nemainīgi labo darbu.”
Pats Freibergs saka: “Man liekas, ka ar visām lietām un cilvēkiem ir jārunā dvēseļu līmenī. Ja es pieņemu, ka tas sēžamais beņķītis arī ir mans partneris un garīgi mēs esam savienoti, man ir cita sajūta, cita stāja. Es vairs neesmu vientuļš, jo apkārt ir lietas un priekšmeti, kas ir mani draugi un kolēģi. Šī atvērtība ļauj arī emocionalitāti ienest man atvēlētajā fiziskajā telpā.”
