Ir dienas vidus. Laukumā pie Flāmu nacionālā teātra staigā baloži. „Needcompany” telpas atrodas aiz lieliem baltiem vārtiem, pēc kuriem seko ēnains iekšpagalms un tad stāvas koka kāpnes augšup, kas nonāk plašā telpā ar galdiem, nelielu bāru un padzīvojušam teātrim raksturīgu dūmakainu šarmu. Jans Lauverss sveicienam sniedz roku, katrā pa gredzenam ar krāsainu akmens aci. Ejam dziļāk, kur blakus telpā Jans nosēžas gara sarkanbrūna koka galda galā, mierīgi sakrusto rokas sev priekšā un uz brīdi savu sirmo, pagaro matu dēļ atgādina gudru un mazliet nogurušu flāmu karali, kurš piesēdis pirms kaujas.
Jans Lauverss tikko ir atgriezies no Vīnes. Viņa dzīve ir nemitīgā kustībā. Tāds ir teātris, ko viņš vada nu jau teju trīsdesmit gadu.
„Mēs cits citu zinām jau sen un ceļojam 200 dienu gadā, dalām viesnīcu numuriņus. Bet mēs kopā esam profesionāli, mēs neesam hipiju komūna,” norāda Jans Lauverss. „Svarīgi, ka ikviens aktieris, kurš pievienojas „Needcompany” izdara ļoti precīzu izvēli, jo ir jāceļo, ļoti bieži ir jāatstāj ģimene viena un tas viss ir konkrēta iemesla dēļ. Jā, mēs esam viena ģimene, bet ar noteiktu mērķi. Un tas ir – radīt pozitīvu enerģiju tajos teātros, kuros mēs viesojamies."
„Needcompany” ir tāda vienība, kas izrādes rada kopā, kā Lauverss saka – viņi nav aktieri, viņi ir performatori. Turklāt dalībnieku sastāvs ir absolūti internacionāls.
„Mēs gadā radām divas līdz trīs izrādes. Un es neesmu vienīgais to autors, mums „Needcompany” ir 17 dažādi mākslinieki, un mēs allaž ceļojam, jo mums nav savas bāzes vietas. Līdz ar to, ja tu vienmēr ceļo, tev ir jābūt starptautiskam. Tu nevari būt nacionālists. Kompānijā mums ir pārstāvētas deviņas dažādas tautības. Es savus darbus rakstu flāmu valodā, taču tos dzirdu franču, angļu, spāņu un korejiešu valodā. Mēs vienmēr tās jaucam kopā. Tas ir liels izaicinājums, bet mums nav jābaidās mainīt mūsu valodu. Es domāju, ka tas ir „Needcompany” lielākais sasniegums pēdējos desmit gados, ka, iespējams, mēs esam vienīgā šāda teātra kompānija pasaulē, kas cīnās ar valodu robežām, jo kopā nāk aktieri no Japānas, Argentīnas, Korejas un spēlē Čehovu. Un tas ir tā kā tam ir jābūt, un „Needcompany” šajā gadījumā ir piemērs,” skaidro Lauverss.
Jans Lauverss 19. un 20. martā būs Rīgā ar izrādi "Izabellas istaba" programmas "forte forte" ietvaros. Tas ir dziļi personisks darbs, par kuru režisors pats runā ar lielu prieku un mīlestību.
Tā ir viena no pēdējo desmitgažu veiksmīgākajām izrādēm,” uzskata Lauverss. „Mēs ar to ceļojam pa pasauli jau pēdējos desmit gadus, un esam ļoti priecīgi, ka varēsim to izrādīt arī Rīgā, jo tas, manuprāt, ir arī ļoti svarīgs darbs. Visur, kur vien esam ar to bijuši, cilvēki ir sajūsmā un saka, ka tas pārmainījis viņu dzīvi. Un tad nu es vadāju šo kompānijas hitu visur kur apkārt, jo cilvēki to pieprasa atkal un atkal.”
Ina Strazdiņa: Vai jūs, lūdzu, varētu mazliet pavērt šī noslēpuma durvis maniem klausītājiem un pastāstīt, ko mēs varēsim skatīt, jo jūs esat pazīstami arī ar to, ka jūsu darbi ir ļoti vizuāli.
Jans Lauverss: Patiesībā „Izabellas” istaba ir viskonvencionālākais darbs, kādu es esmu radījis, tādēļ, ka tā pamatlīnija ir ļoti skaidra un vienkārša. Tas ir manas ģimenes stāsts. Es uzrakstīju šo darbu, kad nomira mans tēvs. Viņš bija apsēsts arheoloģisko un etnoloģisko objektu kolekcionārs. Māja, kurā es piedzimu, bija pilna ar mūmijām un maskām no Āfrikas un Indijas. Kad viņš nomira, es visu šo kolekciju mantoju, vairāk nekā 4000 objektu un nezināju, ko ar tiem iesākt. Es sāku pētīt un atradu tēva dienasgrāmatas, kurās viņš rakstīja par savu dzīvi, ģimeni un visiem šiem objektiem. Tā pamazām sāku rakstīt atvadu lugu savam tēvam. Šis ir stāsts, kas aptver visu gadsimtu. Tas sākas 1910. un beidzas 2000.gadā. Tas šķērso daudzu gadu robežas, un tā kā skatītāji zina par Otro pasaules karu, tad tam patiešām ir ļoti viegli izsekot. Kad nomira mans tēvs, Ņujorkā bija terorakts un sagāzās Dvīņu torņi. Tas bija ļoti tumšs brīdis uz planētas Zeme un arī man personiski, daudzi cilvēki bija apjukuši, tādēļ man vajadzēja uzrakstīt ļoti atvērtu, optimistisku stāstu. Es to īpaši rakstīju fenomenālai aktrisei Vivianei De Monk (Viviane De Muynck) , kura spēlē galveno lomu un viņa, manā skatījumā ir numur viens Eiropā. Redzēt, kā viņa spēlē Izabellu patiešām ir prieks, viņa ir neticami laba.
Ko jūs sagaidītu no Latvijas publikas?
Jans Lauverss: Es nekad neko nesagaidu. Es ceru, ka mēs varēsim strādāt kopā. Tas ir tas, ko mēs darām, mēs cenšamies kopā radīt vakaru. Publika, kopā ar aktieriem teātra vakaru padara iespējamu. Mēs cenšamies komunicēt cik vien atvērti iespējams, un es ceru, ka cilvēki būs tam atvērti.
Kas jums kā māksliniekam šodien pasaulē interesē visvairāk, par ko aizdomājaties?
Jans Lauverss: Mani visvairāk interesē identitāte. Un īpaši Eiropā. Es esmu ļoti nobažījies, jo uzskatu, ka mūsu politiskie līderi šodien pieļauj ļoti lielas kļūdas. Viņi ir izvēlējušies gļēvulīgi ekonomisku Eiropu un ir aizmirsuši Eiropas kultūras spēku, multikulturālo spēku - mums ir cilvēki no Lietuvas, Polijas, Spānijas, Itālijas – tā visa ir Eiropa, un mēs varam ļoti labi dzīvot kopā ar daudzām un dažādām kultūrām. Taču pēdējā laikā atgriežas nacionālisms un izposta Eiropas skaistumu. Eiropai ir jāveido pašai sava, daudzkultūru identitāte. Identitāte ir visu manu pēdējo desmit gadu lugu galvenā tēma.
Tieši pirms desmit gadiem, kad Jans Lauverss Rīgā viesojās pirmo reizi ar savu darbu „Kaislību atspulgi”, intervijā laikrakstam „Diena” viņš teica, ka pasaulē ir milzīgs mīlestības trūkums. Vaicāts, vai arī pēc desmit gadiem šodien viņš domā tāpat, mākslinieks uzsver, ka vēl jo vairāk – kļuvis daudz pesimistiskāks.
„Un pat vēl vairāk. Es esmu daudz pesimistiskāks, nekā pirms desmit gadiem. Es tiešām esmu vīlies politikā,” atzīst Lauverss. „Nē, es neesmu vīlies politiķos, bet gan tajā, ko cilvēki no viņiem vēlas, un kā politiķi un vēlētāji sadarbojas. Ir tik milzīga atšķiršanās. 2004. gadā, kad es teicu par mīlestības trūkumu, pēc tam norisinājās tik daudz drāmu – gan karš Sīrijā, un visur kur citur pasaulē, finanšu krīze, ikviens kļuva tik alkatīgs un naidīgs. Un tagad starp cilvēkiem valda tik liela antisolidaritāte, kāda jebkad piedzīvota.
Vaicāts, vai Janam Lauversam būs iespējams apskatīt Rīgu, vai divās dienās ir kas tāds, ko viņš īpaši vēlētos redzēt pilsētā, kurā viesojies tieši pirms desmit gadiem, Lauverss teic, ka šoreiz laikam nesanākšot gan neko apskatīt.
„Mēs vienmēr, pirms kaut kur dodamies, cenšamies izzināt, ko mēs varētu pagūt apskatīties, bet ir reizes, kad mums gluži vienkārši pietrūkst laika. Ar Rīgu laikam būs tā, jo mēs būsim ļoti īsi – tikai divas, trīs naktis un katru vakaru būs izrādes, bet, tik un tā, mēs izpētīsim,” – tā Lauverss.
Pēc vīzītes Rīgā „Needcompany” dzīve, protams, neapstāsies. Notikumu upe nes tālāk. Viņi atkal ceļos. Ar jaunām izrādēm dosies uz Kolumbiju, Seulu. „Vienmēr ceļā, vienmēr ceļā,” ar smaidu nosaka Jans Lauvers un, kad vaicāju, vai iespējams, ka viņu starptautiskajai radošajai ģimenei varētu pievienoties arī kāds latviešu talants, viņš atbild ļoti nopietni un šķiet, pat ieinteresēti, – bet, protams, mēs visu laiku esam attīstībā, mums vienmēr kāds pievienojas, protams.
