Sadaļas Sadaļas

Šņorbēniņi

Režisors Dmitrijs Petrenko: Man patīk process, nevis rezultāts

Šņorbēniņi

Toms Treinis: Būt godīgam pret sevi un nākotnes skatītāju, kuru kaut kad ieraudzīsim

Režisore Inese Mičule: Es ticu, ka labais ir jebkurā cilvēkā

Nav viegli būt labam. Saruna ar režisori Inesi Mičuli

Esam pieraduši, ka maigums ir ekvivalents vājumam, jo tad tevi var ievainot, tāpēc mēs baidāmies būt labi – Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Šņorbēniņi” atzina režisore Inese Mičule. Viņa ir viena no tām retajām māksliniecēm, kura šajā sezonā iestudēja ne tikai tādas izrādes, kas tika “iesaldētas”, bet arī izrādes, kas tomēr sasniedza savu skatītāju un tika spēlētas klātienē. Viena no tām ir “Visas labās lietas” Valmieras Drāmas teātrī, kas arīdzan iekļauj skatītāju līdzdarbošanos. Vēl Inese Mičule kopā ar aktiermākslas studentiem iestudējusi Gunāra Priedes lugu “Jaunākā brāļa vasara”, un tikko beidzies darbs pie izrādes “Labie cilvēki”.

Ieva Struka: “Visas labās lietas” ir luga, kuru pagājušā gadā Latvijā iestudējuši trīs režisori – tu pirmā, pēc tam Rēzija Kalniņa Rīgas Krievu teātrī un tagad Dmitrijs Petrenko Liepājas teātrī. Kas ir tās lietas tavā labo lietu sarakstā? Kā tu papildināji savu lietu sarakstu tad, kad biji iestudējusi šo izrādi?

Inese Mičule: Par labajām lietām nācās domāt jau iestudējuma procesa laikā. Toreiz kā pirmo minēju sarunu ar tuvu cilvēku, un pie tā arī palieku. Tobrīd, aprīlī, tā bija mana mamma, pie kuras nevarēju aizbraukt. Un šobrīd arī saruna ar tuvu cilvēku, ar draugu, domubiedru, kā šobrīd ar tevi – tas ir manā topā numur viens. Otrs – pateicoties profesijai un tām blaknēm, ko profesija atstāj, veids, kā tos procesus sevī plūstoši mainīt, ir caur ūdeni: vai nu tā ir karsta duša, vai asaras, atkarībā no procesa un emocijām. Un trešais – atkal jāsaka tāpat kā aprīlī – tā ir daba, bez dabas es neko nekur negribētu just, jo daba ir tā, kas negaida novērtējumu.

Vai tā ir cilvēka daba, dzīvnieka daba vai daba kā tāda ārpus šīs telpas. Tā man ir svarīga, lai es pati šo savu domu telpu, emociju un dvēseles telpu organizētu.

Šī ir tāda izrāde, kurā ir neizbēgami jāiesaista skatītāji. Kāda bija publikas reakcija, ka pēkšņi viņi ne tikai var tikt uz teātri un skatīties izrādi, bet viņam tajā ir jāiesaistās?

Publika bija uz viena viļņa ar mums – mēs bijām laimīgi satikties. Es domāju, ka šī dabiskā sirsnība, kas nāca no Mārtiņa Meiera, arī uzveica to ceturto sienu. Laikam tā ir lielākā provokācija, iestudējot izrādi – saprast, cik komfortabli skatītājs jutīsies. To panāca šī dabiskā atvērtība, kas ir aktierim. Es ar trīcošu sirdi, ar trīcošu prātu to vēroju un biju laimīga, cik organiski tas notika pirmajā izrāde, tad otrajā, tad trešajā. Tad es neskatījos kādu laiku, un tad atkal es laikam biju uz pēdējo, un es redzu, ka joprojām tas notiek. Tātad akcenti ir pareizie, materiāls ir “saslēdzies” ar aktieri, ar šībrīža situāciju, kas tāda nebija paredzēta. Kā saka, enerģētiski viss ir “savilcies” vajadzīgajos blokos.

Mēs runājam par monoizrādi “Visas labās lietas”, tikko iekšējo pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Labie cilvēki”, Dmitrija Petrenko izrāde saucas “Miljons labu lietu”, Dailes teātrī būs izrāde “Ļoti labas minūtes”, nesen Valmieras drāmas teātrī bija izrāde “Labie bērni”. Kā tu attiecies pret izrāžu nosaukumiem? Jo šis epitets “labais” man, piemēram, nupat jau ir tāds mazliet mulsinošs. Kādas ir šīs režisora un viņa iestudējamās izrādes nosaukuma “attiecības”?

Man negribētos, ka vārds “labs”, “labie”, “labais” kaut kādā mērā tiek devalvēts ar to, ka parādās pārāk bieži. Tas tā kā ar “mīli” – ja tu mīli visu, tad kur paliek tā virsvērtība?

Kāpēc vienā brīdī visi grib iestudēt vienu darbu? Kaut kur kosmosā tas ir, un tad mēs visi vienlaicīgi “paķeram” to vienu domu. Varbūt tas ir aptuveni no “sērijas”, ka šobrīd acīmredzot šis posms, kas ir mūsu dzīvēs, liek izvērtēt: labs – slikts, melns – balts, tumšs – gaišs. Mēs meklējam kaut kādu līdzsvaru. Teātrī un skatuves mākslā kopumā mēs esam līdzīgi, mēs meklējam līdzīgas lietas un izpaužam to katrs savā veidā.

Par nosaukumu – jā, tas ir svarīgi, lai iedotu pareizo noskaņu, par ko tas darbs būs. Lai nosaukums kaut nedaudz atbilstu tam, kas ir sagaidāms uz skatuves, un, protams, lai nepasaka priekšā, bet lai nenoved nepareizā virzienā. To es visvairāk esmu sajutusi, kad teātros prasa, lai tas nosaukums ir lipīgāks, labskanīgāks, lai viņš nenobiedē, lai tas apraksts vai žanriskums kaut kā ievelk skatītāju. Esmu ļoti uzmanīga un aizdomīga pret to, jo man ārkārtīgi negribas skatītāju ievest maldināšanā. Nevaru pateikt, vai es ietrāpu vienmēr tajā pareizajā gultnē.

Tu tikko beidzi darbu arī pie izrādes “Labie cilvēki”. Kuri tad ir tie “labie cilvēki”, ja mēs runājam par šo konkrēto izrādi? Šī ir tēmas izvēlē šķietami nepretencioza luga par tā saucamajiem “mazajiem cilvēkiem”, kuri cīnās par savu eksistenci.

Izrādē visi raksturi, visi tēli ir labie cilvēki, tikai viņi nav viennozīmīgi, un katrs to savu labo dvēseles daļu ir aiz kaut kā paslēpis. Man pašai, kad es lasīju lugu, bija interesanti vērot, cik meistarīgi vai neveikli kāds spēj to labo sevī atklāt un tad atkal paslēpt. Vai arī – tieši cik meistarīgi viņš grib noslēpt to labo, gaišo spēku, kas viņā ir. Es ticu, ka jebkurā cilvēkā ir tas labais, tikai – cik tu esi spēcīgs to atklāti parādīt?

Mēs esam pieraduši, ka maigums ir kaut kādā ziņā ekvivalents vājumam, jo tad tevi var ievainot, līdz ar to mēs baidāmies būt labi, mēs slēpjamies, slēpjam to otru vaigu.

Mēs slēpjam sevī labo pirmkārt paši no sevis. Un man šķiet, ka daudziem no raksturiem, kas ir izrādē, tas nav viegli – būt labam. Principā pat varētu teikt, ka tas ir neiespējami, un varonis ir tas, kurš spēj būt labs.

Izrādē galvenā varone, kuru brīnišķīgi spēlē Elīna Vāne, tikko zaudējusi darbu lielveikalā. Liekas, ka beidzot diezgan krasi nomainījies tas, ko mēs saprotam ar šo jēdzienu “mazais” jeb “vienkāršais cilvēks”. Ja 19. gadsimta beigu vai 20. gadsimta sākuma dramaturģijas mazais varonis, visticamāk, bija cilvēks bez zemes, kurš kalpo citiem, lai izdzīvotu, un ir bez iespējām tikt “uz augšu”, tad tagad tie ir pilsētas mazie cilvēki, par kuriem tu nevari nedomāt, jo sastopi viņus ikdienā. Kā tev šķiet, cik šādi darbi sasniedz to īsto mērķauditoriju? Mēs visi gribētu, lai cilvēki skatās darbus par sevi, bet šādi cilvēki savu garo darba stundu un zemo ienākumu dēļ, un varbūt arī citu interešu dēļ, visticamāk, līdz teātrim nekad nenonāk. Kas ir tas ieguvums mums, skatoties izrādes par “maziem cilvēkiem”?

Es domāju, ka ieguvums ir izvētīt savu vērtību sistēmu, varbūt mēģināt nebūt tik augstprātīgiem ar to, ka mums ir pieejama tāda intelektuālā un kultūras bagāža, kāda citam nav pieejama. Nebūt augstprātīgam par savu viedokli, zināšanām. Es pati to sev atgādinu brīžos, kad gribas celt degunu gaisā – pazemība.

Pazemība ir tāda netverama lieta, kas palīdz palikt līdzsvarā starp kaut kādām galējībām, kategorismu un arī starp šaubām, sevis apšaubīšanu un ticību sev.

Nepārmest sev, piedot sev. Un tā pazemība piemīt šiem cilvēkiem, kas neiet uz teātri, kuri nevar atļauties teātri, kuri nevar atļauties pirkt, lasīt dārgas grāmatas un atrast naktīs laiku, lai lasītu bibliotēkā paņemtās grāmatas. Tas, man šķiet, būtu kaut kur starp rindām, starp tiem vārdiem, kas ir izrādē, jāsajūt, jānolasa.

Runājot par kādu, kurš ceļ degunu gaisā – pirmizrāde bija arī Gunāra Priedes “Jaunākā brāļa vasarai”, iestudējumam Valmieras Drāmas teātrī, kurā piedalījās arī jaunie Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītā aktieru kursa studenti. Luga vēsta par kādu jaunekli, kurš mazliet paceļ degunu gaisā, jo ir labi izglītots, un dodas uz laukiem, proti – Uģis Daugavietis, ko spēlē Sandis Runga. Kādēļ tieši šodien tieši šī luga? Kas tev likās būtiski, kāpēc par to ir vērts runāt?

Tā jau varētu patiesībā par katru darbu laikam – kāpēc tieši šobrīd tieši tas? Caur darbu notiek kaut kāda izreaģēšana ar savu tā brīža pieredzi. Vismaz es tā daru: ja, piemēram, es pirms vairākiem gadiem Jaunajā Rīgas teātrī iestudēju “Smago metālu”, tad es tur izreaģēju savu skolas laiku. Varbūt šādi caur “Jaunākā brāļa vasaru” es izreaģēju savu atnākšanu no laukiem uz pilsētu. Kaut arī es nevarēju celt degunu gaisā, jo biju no mazpilsētas Rīgas skolā – tur bija cita veida situācijas nekā jaunākajam brālim.

Es intuitīvi jutu, ka gribu iestudēt latviešu dramaturgu – un ne mūsdienu. Savā prāta bibliotēkā, izejot cauri autoriem, apstājos pie Gunāra Priedes un sapratu: jā, tik, cik es pie Gunāra Bībera biju par viņu akadēmijas laikā uzzinājusi, tik man viņa estētiskie uzskati bija ārkārtīgi svarīgi un uzrunājoši. Izlasīju lugu vēlreiz un sapratu, ka tas pasaules redzējums, kāds ir katram tēlam iedots, saskan ar manu. Man ir saprotami šo raksturu, šo tēlu gan iekšējie, gan ārējie konflikti. Es gribēju par tiem runāt, jo tie, neskatoties uz to, ka tas bija tik sen, tikpat aktuāli, varētu teikt – vispārcilvēciski. Tas, kas toreiz likās dramaturģijā tik netipiski – ka

vienā varonī var būt gan labais, gan sliktais, ka cilvēks var būt gan augstprātīgs, gan pazemīgs, gan čakls, gan slinks, ka viņš var būt gan altruists, gan egoists. Kā to var apvienot?!

Var! Var mūsos to visu apvienot – viss notiek vienā dvēselē.

Tu tomēr esi diezgan respektējusi arī tā laika leksiku un vidi, nemēģinot lugu īsināt vai pārveidot. Cik lielā mērā tas vispār ir saprotams šodienas publikai?

Publika ir dažāda, pieredzes ir dažādas. Tāpat vienā darba kolektīvā strādā cilvēki ar dažādu pieredzi. Cilvēks, kas pieredzējis kolhoza laikus, nesapratīs jauna cilvēka pieredzi par pirmo iemīlēšanos – nevis nesapratīs, bet jau būs aizmirsis, tā pieredze būs ar kaut ko pārklājusies. Tieši tāpat jaunietis nesaprot, kas ir kolhoza darbs, kas ir nelietot alkoholu kopā ar visu kolektīvu, jo tu nekad nezini, kurš būs tas, kurš tevi par izrunāšanos var pēc tam uz paklāja izsaukt.

Mani nodarbināja un noteikti vēl nodarbinās tas, kā pārnest tā laika šausmas ar tā laika burvību uz skatuves.

Līdz ar to, cienot katra skatītāja pieredzi, lielāku vai mazāku, ir jāmēģina caur aktieriem, caur tiem notikumiem pavēstīt to, ko autors ir gribējis pavēstīt. Tas darbs pasaka pats priekšā, kā es rīkošos – man nav receptes.

Šī tomēr ir liela luga, kura balstās padomju laiku pieredzē. Kāds ir tavs režisores kopsavilkums, secinājums? Vai tu būtu gatava ar šī laika darbiem strādāt vēl? Un kā attiekties pret padomju laika literāro mantojumu – vai mums to vajag?

Jā, es domāju, vajag, jo mēs nevaram “izsvītrot” šos autorus tikai tāpēc, ka tā ideoloģija toreiz bija izkropļota. Man liekas, darbi jau nebija par to politisko ideoloģiju, kas mums šobrīd tā kā traucē tos uztvert. Bet jāņem vērā fons, kādā tas tapis.

Tieši tagad, kad iestudējām “Jaunākā brāļa vasaru”, teicu: cik labi, ka tas ir mūsu mammu laiks, vecmāmiņu laiks, kas vēl ir aizsniedzams, mēs varam vēl pajautāt! Vairs nevaram nevienam Čehova varonim pajautāt – kā bija tad, kāda bija tā inteliģence, kā jūs dzīvojāt. Es biju priecīga, ka jaunieši iet pie saviem vecvecākiem; mēs nesām albumus, un visi centās saprast, kas tā ir – kolektivizācija, un, paldies Dievam, bija daudz materiālu.

Katrs darbs ir arī meklējumu, pētījumu mācību process ne tikai man, arī aktieriem.

Tā kā šī bija “labo lietu” un “labo cilvēku” sezona – vai tu pieļauj domu, ka nākotnē varētu būt arī “slikto lietu” un “slikto cilvēku” sezona?

Ir bijusi un būs. Jā, protams, dažādi sliktie varoņi un “sliktas lietas” daudz iestudētas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Bet gribas tomēr ticēt, ka tas līdzsvars starp labo un ļauno vienmēr būs un ka būs tas katalizators neiesīkstēt un iekšēji neapdzist.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt