Izrādes pamatā ir 18.gadsimta franču filozofa un mākslas teorētiķa Denī Didro darbs „Paradokss par aktieri”, kas sapludināts ar pašu izrādes veidotāju atziņām un pieredzi par teātri un aktiera profesiju.
Kaspars Zvīgulis izrādē atstāsta sapni, kurā redzējis sevi mirušu un kāda būtne viņam pavēstījusi, ka viņam nav cerību tikt debesīs, jo viņš kā aktieris visu mūžu ir melojis.
Aktieris uzsver, ka šis nav Didro teksts, bet paša tiešām piedzīvotais, un pats uzreiz pieļauj, ka skatītāji tam gan var neticēt, jo viņi taču atrodas teātrī.
Vai būt aktierim tiešām nozīmē būt neglābjamam melim? Vai aktieris melo vairāk nekā citi? Kas ir labs aktieris? Kādēļ cilvēki izvēlas šo profesiju?
Šie ir daži no izrādes jautājumiem, kas tiek uzdoti gan caur Denī Didro, gan pašu izrādes veidotāju radītajiem tekstiem. Turklāt Didro teiktais skan pārsteidzoši šodienīgi, apgalvo režisors Pēteris Krilovs.
„Didro ir tik plastisks! Mēs pat drusciņ koķetējam ar to. Kaspars saka pašā sākumā: „Tas, ko es tagad saku, nav Didro teksts,” bet pēc tam uzreiz pāriet uz to, un neviens pat nepamana to „šuvi” vai pārēju. Tas ir ļoti labi,” uzskata Krilovs.
No Didro puses izrādē izskan ne viens vien apgalvojums, kas tiem, kuri aktiera profesiju pacēluši uz pjedestāla, varētu šķist pārāk piezemēts, piemēram, ka būt par aktieri cilvēku virza – nabadzība, izvirtība un izglītības trūkums. Aktieris Kaspars Zvīgulis gan drīzāk sliecas tam piekrist.
„Tas savā ziņā ļoti labi saskan. Izglītība mums ir sūdīga. Bagāti latviešu aktieri... Nu, kur viņi ir? Un izvirtība – tas ir pats par sevi. Tāda tā profesija ir. Jautājums – kas ir tas, ko tu dari uz skatuves, piemēram, saistībā ar to pašu izvirtību? Un kas ir tas, ko tu patiesībā par to domā? To neviens cits jau neuzzina. „Un kāda jums daļa, ko es par to domāju, jūs tāpat to neuzzināt!” tā saka Didro,” stāsta Zvīgulis.
Savā ziņā izrāde ir tieši par to, ko skatītājs parasti par aktieri neuzzina jeb kas slēpjas aiz priekšstatiem par aktiera dzīvi un viņam piemītošajām īpašībām.
Viens no tiem varētu būt – aktierim jābūt ļoti jūtīgam, taču Didro arī šo priekšstatu apgāž.
„Kā saka Didro – tie ir viduvēji aktieri, viņi nevar citādāk. Viņi šodien spīd – lieliski, brīnišķīgi –, bet rītdien viņi izgāzīsies. Par izcilību Didro sauc to, kurš valda pār sevi. Kā viņš saka: „Ne jau neprātis mūs valdzina, bet tas, kurš valda pār sevi!”” uzsver Zvīgulis.
Preparējot aktiera būtību, izrāde vienlaicīgi ļauj dziļāk ielūkoties ikvienā cilvēkā neatkarīgi no profesijas.
„Mēs izrādes laikā paņemsim no skatītājiem jebkuru cilvēku, es ceru, ka tas arī nostrādās, jo līdz šim visos mēģinājumos tas ir izdevies. Mēs Didro tekstā nomainām vārdu „aktieris”, un ieliekam citu profesiju, un viss sakrīt tieši tāpat,” skaidro Nacionālā teātra aktieris.
Denī Didro aktierus salīdzina arī ar veciem galminiekiem, akcentējot, ka tie bieži vien pat izkonkurē aktierus, jo savās manipulācijās ar cilvēku prātiem mēdz būt daudz slīpētāki un rūdītāki, arī šī Didro atziņa nedaudz politiskā kontekstā parādīsies izrādē, stāsta Pēteris Krilovs:
„Es domāju, ka tas Latvijai arī pašreiz ļoti svarīgi, jo tomēr tā manipulācija ar cilvēku domāšanu un viedokļiem ir ļoti moderna lieta. Un tas arī attiecas uz aktieru darbu - tā māka iespaidot, izmantot, spēlēt uz emocionālas attieksmes radīšanu. Jūs jau zināt, ka visi totalitārie režīmi ir ļoti mīlējuši aktierus kā savus medijus, kas kaut ko nes publikai. Staļinam ir bijuši mīļākie aktieri, arī Hitleram. Trampam pašreiz ir tikai nīstamie aktieri, bet gan jau viņš atradīs kādus savus apustuļus, kas viņam spēlēs par labu,” uzskata režisors.
Denī Didro darbu „Paradokss par aktieri” izrādei speciāli latviešu valodā tulkojusi Agnese Kasparova. Pirmizrāde Nacionālā teātra Jaunajā zālē skatāma svētdien, 26.martā.
