Nacionālā teātra izrādes «Baltiešu gredzens» apskats: Sakņu arheoloģija

Runāt par vēsturi nozīmē izaicināt uz viedokļu tuvcīņu. Arī šoreiz režisora Viestura Kairiša iestudējums Nacionālajā teātrī “Baltiešu gredzens” ir skatpunktu sadursmes vieta, zemei putot un šņirkstot zem kājām. Šis darbs ir savdabīgs rekviēms aizgājībai politisko manipulāciju laikā, noslaukot laika aizelpoto lodziņu uz it kā muižu laužu likteņiem laikā līdz 1939. gadam, bet vairāk tomēr ļaujot ieraudzīt kāda laikmeta beigas.

 

Nogrimušās "pilis"

Mūslaikos, kad pasaules globalizācija šķietami sasniegusi savu augstāko punktu, vietumis patērnieciski dzēšot kultūru individuālo savdabību, aizvien biežāk pamanāma vēlme meklēt saknes. Savas, savas ģimenes, savas tautas. Individuālās ekspedīcijās vai mākslas notikumos. Noskaņa, kas pārslīd pār Nacionālā teātra zāli izrādes “Baltiešu gredzens” laikā, ir pārmaiņu vēju radītā nenovēršama zūdamība, kas liecina, ka tūdaļ te jāpiedzīvo kādas beigas. Ķeršanās astē aizejošajam laikam.

Līdzīgu, teju gaisā sajūtamu skumji smeldzīgu noskaņu atceros no Jaunā Rīgas teātra izrādes “Peldošie-ceļojošie” pirmās daļas Vladislava Nastavševa režijā, ārējai spozmei kontrastējot ar iekšējo iztukšotību un nabadzību bohēmas pārņemtajā sabiedrībā.

Režisoram Viesturam Kairišam, kopā ar Ingu Ābeli dramatizējot vācbaltiešu laikmeta dokumentētāja Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģijas “Baltiešu gredzens” ceturto daļu “Baltiešu mijkrēslis”, izdevies paturēt šī autora darbos tik klātesošo vientulību. Galvenā varoņa vācbaltu dzimtas pēcteča, pasaules klejotāja un mūzikas mīlētāja Aurela (Arturs Krūzkops) atmiņu tēlojums.  Fēgezakam traģisko pārmaiņu tēmās izteikti svarīga ir laimīgā bērnība kā pretstats īstenajam laikam.

Režisors bērnības ainas izrādē iezīmē, izmantojot meistaru Natālijas Davidovičas un Ilzes Egles darinātās lelles, ko režisējusi Māra Uzuliņa un ko vada trīs melnās frakās tērpti aktieri Romāns Bargais, Kaspars Aniņš, Artis Drozdovs un arī pats Arturs Krūzkops.

Šausmu filmu tradīcijās mazu, bālu bērnu parādīšanās tikai paspilgtina traģiskā klātbūtni. Izrādē lelles kalpo kā pagājības rēgi, pasvītrojot atmiņu subjektivitāti un izceļot dzīves skarbumu, pretstatot bērnībai.

Izrādei kāds var pārmest dekoratīvismu, aktieriem liekot pārtapt par kustīgu scenogrāfiju vizuāli un audiāli skaisti traģiskā iestudējumā. Vienlaikus to var uztvert kā diapozitīvu caurskatīšanu, tuvplānos pietuvinot atsevišķus laikmeta raksturus. Mazo stāstu izgaismošana lielajā vēstures hronikā. Tā izrāde pārtop par fotoalbumu kā sava laika liecību, taču netopot par hronoloģisku procesa izklāstu tieši savas fragmentārās dabas dēļ. Gadsimts un cilvēks – saturiski smags, saraustīts atmiņu uzplaiksnījums, kurš skatītāju bez minimālām priekšzināšanām par pagājušā gadsimta pirmo pusi var nogurdināt.

Vērtīga ir režisora vēlme paskatīties uz piedzīvoto vācbaltiešu acīm un sirdīm jeb no citas puses, taču neizbēgamas pēcāk ir diskusijas par vēsturisko patiesumu (kurš, gribam to vai ne, allaž būs vairāk vai mazāk subjektīvs). Ja pieņemam, ka jebkurš skatījums uz vēsturisko pieredzi būs ielūkošanās greizajos spoguļos, izrāde kalpo par atgādinājumu tam, ka ikvienam ir svarīgs jautājums – kas esmu es. Līdzās vācbaltiešu identitātes anatomijai izrāde ieskicē arī tā laika sieviešu lomu un līdztiesības iedīgļus (ainās ar dāmu uz velosipēda vai ar smēķi rokā, kontrastējot ar grezno un kuplo svārku smagmi trim kundzēm). 

 

Melnzeme un zelts

Scenogrāfiskais risinājums, ko veidojis režisors kopdarbā ar asistentiem Tomu Babčuku un Aneti Bājāri-Babčuku, ar melnzemes kalniem, kas izkārtoti aplī uz skatuves, rada dažādas, mainīgas  asociācijas. Par trūdvielām piesātināto zemi, kas zaudē savu auglību. Par kara ierakumiem, kuros jāspēj pasargāt sava dzīvība. Par ogļu kaudzēm kā krāsmatām iepriekšējai spožajai dzīvei un muižu pārpalikumiem.

Visbeidzot ar spēcīgāko un prātā paliekošāko – par smilšu kalnu līdzās izraktai kapa bedrei.

Imaginārā “kapa bedre” skatuves centrā norobežota ar izstādēm tipiskiem, eksponātus norobežojošiem stabiņiem ar sarkanām samta lentām starp tiem. Fonā fototapete ar Rundāles pils Zelta zāles skatu. Vieta, kur uznirst jauna aina (atmiņu?) un nogrimst atpakaļ paša Aurela zemapziņā. Mirušie vai aizgājušie kā eksponāti vaska figūrās galerijā – tā ir palūkošanās uz vēsturi, nepienākot pārāk tuvu. Muzeji kā vietas, kur atdzīvojas mirušais laiks. Pagājība, kas runā caur atmiņu stāstiem. Arī aktieru seju bālums kalpo divējādi – gan kā augstdzimušo, gan kā aizgājības rēgu pazīme.

Mūzikas izteiksmīgā dramaturģija (muzikālā vadītāja Jura Vaivoda uzraudzībā) šķietami laupa aktieriem to spēku, pat uzklūp to teiktajam (ar retiem izņēmumiem – spilgts tēlojums ir Maijai Doveikai Soņas lomā, Kasparam Zvīgulim Alņa lomā un Arturam Krūzkopam Aurela “ādā”).

Mūzikas vara, turklāt ar Riharda Vāgnera klātbūtni tajā, pieprasa no skatuves kustību gleznainumu – estētisku traģismu. Horeogrāfe Jana Jacuka aktieru kustībām liek runāt izteiksmīgāk par to tekstuālo sniegumu: kustību spilgtums, līdzīgi kā Valmieras Drāmas teātra izrādē “Baladīna”, portretē izrādes varoņu raksturus.

 

Nolobot "etiķetes"

Vācbaltiešu etniskās konstrukcijas absurdumu apliecina arīdzan tas, ka divdesmitā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados vācbaltieši dēvējami par intelektuālo vairākumu, bet vienlaikus par etnisko mazākumu. Pārmaiņu vējos trūka stipru īpašumu: neatkarīgās valsts ideja soli pa solim sagrāva spēcīgo vācvalodīgo (tostarp ebreju) kopienu. Ko par izrādi teiktu tā laika žurnālists, arī teātra kritiķis Šīmanis? Pauls Šīmanis, Eiropas mazākumtautību tiesību aizstāvis kā Eiropas Nacionalitāšu kongresa viceprezidents un savulaik Saeimas frakcijas līderis piecām vācbaltu partijām, postulēja, ka valstij pašai par sevi nevajadzētu būt nacionalitātei kā tādai un nacionālās piederības atzīšanai jābūt brīvprātīga aktam.

Aktīvists radīja ideju par starpteritoriālu nacionālo kopienu kā nacionālo tiesību subjektu, kas kādu laiku vēlāk pēc Otrā pasaules kara kļuva atkal aktuāla, veidojot Eiropas Savienības pamatu. Vācbaltiešiem to “advokāta” Šīmana idejas ir par stipru: vācbaltieši nekad nespēja samierināties ar lielo īpašumu zaudējumu. Vāciešu imagināro repatriāciju (precīzāk dēvējot to par piespiedu izceļošanu no Baltijas) Šīmanis uzskatīja par nāvessodu (pats izceļot atteicās).

Gredzens – aplis – cikls, kas noslēdzas un vienlaikus turpinās atkal un atkal. Kārtām vien klājoties zudušajām paaudzēm. Mājas pazūd, bērni paliek. To saka izrāde kā atgādinājumu, ka, muižām iznīkstot, ir kāds, kas turpina būt, un, iespējams, agri vai vēlu, meklējot savas saknes, nonāks tepat, apkaimē. Un nav svarīgi, vai tas ir vācbaltietis vai baltvācietis (vēsturnieki to skaidro kā nacistiskās ideoloģijas uzspiestu terminu, tiecoties vienādot ārpus Vācijas dzīvojošo vāciešu nosaukumus). Jo, visus nosaukumus nolobot, beigās tik un tā paliek cilvēks.

Ar sirdi un ar vēlmi pēc zemes, kur iesakņoties. Nepiederīgie un nepiederošie. Tādi ir katrā laikā un katrā politiskajā realitātē, lai cik iecietīga būtu sabiedrība.

Un ne vienmēr tam ir etnisks pamats. Jo ārēji tolerantāka sabiedrība, jo radikālāki viedokļi, kas polarizējas noteiktos, vēsturiski izšķirošos mirkļos.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti