Liene Jakovļeva: Tiekamies tukšā teātrī, kur ļoti viegli ievērot divu metru distanci. Tev šodien darbadiena un esi teātrī – tā ir ierasta lieta vai izņēmums?
Jānis Vimba: Tā ir izņēmuma situācija, jo uz teātri šobrīd braucu divreiz nedēļā. Bet katru dienu notiek attālinātais darbs no mājas.
Par ko šobrīd spriežat teātrī, kur šķietami viss ir apstājies, kur ir klusums, kur izrādes nenotiek? No malas varētu domāt – visi atpūšas, bauda pavasari, stāda puķes un skatās pirmos taureņus.
Pirmkārt, ir stratēģiskie jautājumi par to, ko mēs nevaram paredzēt – gaidām, kā situācija atrisināsies, un prātojam, kā, ar ko un kad atgriezties. Un otrs jautājums vairāk saistīts ar organizatoriskām un tehniskām lietām – mārketingu un pārdošanu, un to var darīt attālināti, šīs lietas nepaliks vecas arī tad, ja atgriezīsimies kaut vai pēc trim mēnešiem.
Lepnums un darvas karote
Pēdējā izrāde, ko pati teātrī noskatījos, bija "Lepnums un aizspriedumi". Kas ir tavs lepnums vēl pirms tās robežšķirtnes, kas pasauli sadalīja tajā, kas bija, un tajā, kas ir?
Tikko nodevām gada pārskatu, un man patiešām ir lepnums par to, ko pēdējā gada laikā esam izdarījuši finanšu jomā. Lai gan salīdzinājumā ar naftas biznesu tie ir mazi cipari, bet tas ir būtisks solis uz priekšu un ļoti, ļoti mērķtiecīga darba rezultāts. Protams, žēl, ka viss tā aprāvies, jo bija jau padomā nākošie soļi. Lepnums arī par to, kā bija iesākusies sezona – liels prieks par "Finlandizāciju", "Puiku, kurš redzēja tumsā", "Lepnumu un aizspriedumiem", par "Katlu", vēl vairāk – par "Jermu".
Ir arī tāds darvas piliens šajā medus mucā – bija paredzēts, ka pēdējie sezonas iestudējumi, kas vēl tikai tapa, bet nenonāca pie skatītājiem, būs sezonas grāvēji...
Tu pozitīvi raugies uz pagājušā gada cipariem. Vai tas nozīmē, ka tīri praktiski radīts drošības spilvens un saviem cilvēkiem teātrī vari teikt, ka vismaz pagaidām situācija ir stabila un droša?
Drošības spilvens netika veidots, paredzot šādus notikumus – tas bija veidots, lai teātris finansiāli un jēgpilni virzītos tajā attīstības pakāpē, kādā redzu Nacionālo teātri.
Jā, mums ir drošības spilvens, bet tas diemžēl nenozīmē, ka nevienu nevajadzēs atlaist. Ir viena daļa cilvēku – un es no tā neizvairos, kas jau ir atlaisti un droši vien sekos arī citi.
Mēs cenšamies panākt vienošanos, lai būtu abpusēji izdevīgi – lai šie cilvēki nebūtu kā izmesti uz ielas. Izmaksājam visas pienākošās kompensācijas, cenšamies atrast labāko laiku, kad to izdarīt, lai citas juridiskās saistības cilvēkam netraucētu dzīvot – lai viņš tiešām varētu eksistēt. Šis teātrī skar pilnīgi visus dienestus.
Man kā vadītājam jāreaģē uz to, ka pašu ienākumi ir precīzi nulle, bet izdevumi saglabājas iepriekšējā līmenī.
Aktieri šobrīd atrodas atvaļinājumā?
Daļa aktieru ir atvaļinājumā, tāpat kā daļa no citiem teātra darbiniekiem, bet tas nav piespiedu atvaļinājums – no teātra puses lūdzām, lai darbinieki lūdz piešķirt sev atvaļinājumu tieši tagad, domājot, lai ir izdevīgi pašiem strādājošajiem, un mēģinot šo finanšu plūsmu viņiem veidot mērenāku.
Pieņemu, ka tev kā vadītājam tie ir emocionāli ļoti sarežģīti lēmumi...
Diemžēl ir gan.
Baltais kubs
Operā baleta mākslinieki trenējas attālināti, tāpat dziedātāji dzied mājās. Ko šajā laikā profesionālajā jomā var darīt aktieris? Protams, var lasīt, klausīties, skatīties, bagātināties, bet cik tas ir pa īstam – bez skatītāja?
Skatoties uz nākotni, šobrīd ir jau seši projekti, pie kā mēs strādājam. Un tie nav saistīti ar esošo repertuāru – tie ir produkti jeb precīzāk: tas, ko mēs varētu darīt attālināti un komunicēt ar skatītājiem. Emocionāli arī tas ir ļoti, ļoti grūti, jo skatītājs teātrī taču ir tikpat būtiska sastāvdaļa kā teksts, scenogrāfija vai kostīmi. Bet mēģinām domāt. Viens no projektiem ir "7 kraukļi un Saulcerīte", kas jau ‘iet gaisā’, tāpat domājam par audiogrāmatām – tas gan būs nedaudz atšķirīgs formāts no tā, kas līdz šim eksistē. Ir liels projekts, ko šobrīd testējam un kurā mēģinām sajaukt visas tehniskās puses kopā. Pavēršu noslēpuma plīvuru – tā būs monoizrāžu sērija ar vienu aktieri uz skatuves. Pagaidu nosaukums ir "Baltais kubs".
Noskatījos "7 kraukļu un Saulcerītes" pirmizrādi. Tādā veidā arī plānojat turpināt?
Pagaidām esam vienojušies par septiņām izrādēm, bet zinot mūsu aktierus un viņu ieinteresētību, domāju, ka pie tā neapstāsimies.
Lai cik tas formāts izskatītos viegls un vienkāršs, doma bija ļoti dziļa – ievērojot visus drošības noteikumus, ne tikai ‘kaut ko darīt’, bet runāt ar saviem skatītājiem, sabiedrību, iesaistīt arī citu žanru pārstāvjus no mākslas nozares – parunāties, kā viņi jūtas, un mēģināt risināt arī to, ko varam darīt tehnoloģiju jomā.
Lai šis raidījums rastos, pagāja pusotra nedēļa – ierakstījām sešus ‘demo’ raidījumus, lai saprastu, kā to vispār tehniski atrisināt, jo līdz šim tādas nepieciešamības vienkārši nebija, lai gan zinājām par šādām sarunu platformām. Tā ka doma bija daudz, daudz dziļāka, un, manuprāt, daļēji tā ir arī rezultējusies. Ierakstīts jau otrais raidījums, tūlīt rakstīsim arī trešo.
Kurš ir scenārija autors?
Ir vesela tehniskā komanda, kuru jūs neredzat. Pirmkārt, mēs, visi idejas autori, patiešām esam kadrā. Bez manis ir Igors Šelegovskis, Kārlis Reijers, Kaspars Zvīgulis, Raimonds Celms, Romāns Bargais, Arturs Krūzkops. Radījām šo sistēmu jeb pamatu, definējām problēmas, kas mums pašiem nepatīk un kas varētu nestrādāt, un nonācām līdz stingram scenārijam, pie kura turamies, bet viss pārējais ir improvizācija. Mēs pat jautājumus nesaskaņojam viens ar otru, lai būtu dzīvā sajūta. Ir vēl tehniskais cilvēks, kas to ieraksta, tikai pavisam, pavisam neizdevušās lietas izgriežam ārā. Uzliekam arī titrus apakšā, lai cilvēks to visu varētu arī lasīt.
Ceturtā siena - nesatikšanās
Vēl jūs reizi nedēļā ļaujat skatītājiem izvēlēties izrādi – sava veida spēle un iesaistīšanās.
Sapratām, ka pirmā iniciatīva, kas nāca no kultūras pārstāvjiem - pārnest visu interneta vidē, nedaudz rada pārsātinātības sajūtu, jā, pat haosu. Domājām, kā to varētu sakārtot un radīt sistēmu, kas līdz šim bija izveidojusies - ja tu nopērc biļeti, tev jāpagaida kaut kāds laiks, un tad tu ej uz izrādi un sagatavojies vakaram. Un tad radās šāds formāts. Par katru skatījumu maksājam. Līdz ar to mums ir jāspēj kaut kā plānot savi izdevumi un saprast, vai mēs vispār to varam atļauties. Ar šādu balsojumu saprotam aptuveno apjomu, ar ko mums jārēķinās.
Tātad trešdienā tiek piedāvāti izrāžu varianti, cilvēki izvēlas, un no piektdienas līdz svētdienas vakaram var skatīties. Ir pārsteigumi par izvēli?
Jā! Jau pirmajā nedēļā bija pārsteigums par uzvarētāju! Arī trešajā nedēļā tāpat. Arī pēc skatījumu skaita secinām, ka interneta vidē publika tomēr domā savādāk, vai arī šis laiks ir transformējis mūsu uztveri, ko mēs gribam redzēt. Bet visas ir brīnišķīgas izrādes un vēlāk būs iespēja noskatīties arī balsojumā "zaudējušās", ja vien mums nebeigsies nauda.
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris publicējis podkāstu sarunu, kurā iesaistījušies Orests Silabriedis, Andris Poga un Mārtiņš Vanags, un viņu secinājums – ja mūziku var klausīties un skatīties digitāli, arī attālināti sajūtot emocijas un kvalitātes, un tas jau ticis darīts arī pirms krīzes, tad ar teātri ir visgrūtāk – ekrāns pa vidu ir kā siena.
Teikšu atklāti – es pats internetā nevienu izrādi līdz galam nevaru noskatīties... Arī tās ne, kas gāja projekta "Zip" ietvaros televīzijā. Tikai fragmentāri. Bet, lai sajūgtu kopā un noķertu to sajūtu – nē.
Šeit droši vien ir vērtīgi atgriezties pie mūžīgajām diskusijām, kas mums, māksliniekiem, savā starpā bijušas – kura tad ir tā dzīvā māksla. Iespējams, šis laiks radīs kādus citus formātus, kas kaut daļēji varēs transformēt tās sajūtas, kas tiešā veidā nododamas tikai izrādes laikā.
Tā ir milzīga problēma – esam ieguvuši rampu, vistiešāko ceturto sienu, kam ir viens vienīgs nosaukums – nesatikšanās.
Dzīve iedod atbildes
Ir taču kaut kādas lietas, kas tevi šobrīd uztur pie gaismas un cerības?
Man ļoti, ļoti patīk vēsture, un daudz esmu lasījis par notikumiem – lielām cilvēciskām, humānām, ekonomiskām un fiziskām krīzēm, kas saistītas ar ģeogrāfiskiem vai politiskiem notikumiem. Esmu stingri pārliecināts, ka tas vienmēr ir sāpīgi un neatgriezeniski, bet, gudri eksistējot un mācoties, pēc tam no tā visa vari iznākt ārā daudz labāks – labāks dejotājs, labāks aktieris, ekonomists, politiķis, un kopā kā sabiedrība varam tikai iegūt. Tieši tāpat skatos arī uz teātri.
Neviena līdz šim zināmā krīze nav bijusi bezgalīga. Arī lielās impērijas ir kādreiz beigušās.
Tagad ir mazie uzdevumi, kurus esmu uzdevis darbiniekiem – par ko domāt, ko risināt. Jau tagad uzskatu, ka tas, ko attālinātajā darbā esam ieguldījuši un ko šobrīd nevar izbaudīt ne skatītāji, ne mūsu klienti, bet pie kā mēs strādājam un kas jau ir gatavs – tas būs solis uz priekšu un to varēs novērtēt tad, kad atkal tiksim pie iespējas komunicēt. Mēs būsim stiprāki. Daudziem tas beigsies bēdīgāk, bet... tāda acīmredzot ir dzīve.
Ļoti bieži šajās dienās atceros savus vecvecākus un savās atmiņu dzīlēs cenšos atcerēties, ko viņi man stāstīja. Protams, tajā brīdī daudz ko laidu gar ausīm – kaut kāds karš, kaut kādas problēmas, kādu nošāva, kāds nomira, kaut kādas slimības. Diezgan neinteresanti jaunam cilvēkam.
Bet dažas lietas tagad nāk atmiņā. Pārsvarā no šiem stāstiem atceros to, kas notika pēc kara. Un tur ir atbildes!
Ja būtu bijis gudrāks un to visu būtu ierakstījis ‘cietajā diskā’, varētu tagad parakties un zinātu, ko darīt. Iegūtu atbildes uz jautājumiem, kas mūs visus šobrīd nodarbina. Droši vien atbildes ir daudz vienkāršākas, un mēs pārāk daudz laika tērējam laiku jautājumu analizēšanai jeb precīzāk – nespējam definēt pašu problēmu.
Vīruss jau pats par sevi nav problēma. Problēma ir tā, ka esam pieraduši dzīvot pēc esošajiem noteikumiem, kas nu pēkšņi sagruvuši paši no sevis.
Iespējams, mēs paši pie tā daļēji arī esam vainīgi, ka kaut kam tādam nebijām gatavi. Ja laicīgi būtu atrisinājuši tās pašas digitalizācijas lietas, šajā jomā būtu jau zinoši. Teātris kā diezgan stabila, vēsturiska struktūra uz pārmaiņām vienmēr bijusi inerta, bet, ja mēs būtu bijuši proaktīvāki, vairāk ļāvušies straumēm, kas nākušas no neatkarīgajiem teātriem, būtu zinošāki, ko tagad darīt. Tie man pirmām kārtām ir pārmetumi pašam sev. Un arī pārmetumi visiem pārējiem un sabiedrībai – bieži vien jau sen dzīve tās atbildes iedeva, tikai vajadzēja pieslēgties. Tā mūsu noslēgtība, aizvērtība pret visu, kas notiek ārpus ierastās kārtības – tā noved pie lielajām krīzēm. Vīruss vienkārši to ir parādījis tik ļoti spilgti un sāpīgi.
Katrs no mums tīri cilvēciski šobrīd domājam par sevi – kā iztiksim, kā pārdzīvosim. Par cik cilvēkiem tev ir jādomā?
Par divsmit – šobrīd jau mazliet mazāk.
Jā, tā ir skarba atbildība. Bet, stājoties šajā amatā, zināju, ka šādi lēmumi būs jāpieņem.
Esmu mācījies vadības teoriju, 'vadībniekus' esmu arī pabeidzis. Un tieši tāpēc šis bija viens no lielajiem iemesliem, kāpēc aizmuku no šīs profesijas pirmajā reizē – 23 gadu vecumā sapratu, ka cilvēcīgi neesmu gatavs šādus lēmumus pieņemt. Ir cilvēki, kas to spēj, lai gan uzskatu, ka viņi ļoti daudz kļūdās. Jo cilvēks ir vecāks un padzīvojis, jo viņš adekvātāk skatās uz situāciju. Jā, man šādi lēmumi ir jāpieņem, bet tie ir emocionāli ļoti smagi.
Tagad tev palīdz pieredze?
Acīmredzot. Bet es vienalga pārāk daudz laižu sev klāt. Biezāka āda ir uzaugusi tikai nedaudz, un es cenšos ļoti, ļoti distancēties.
Jauns formāts un dzirdīgas ausis
Domājot par to laiku, kad atkal satiksimies – vai notiek arī jau reāls darbs?
Protams! Kolēģiem esmu devis uzdevumu strādāt pie pirmajiem trim projektiem – līdz ražošanai un tiešajām izmaksām sagatavot visu, kas ir idejas līmenī: priekšmaketi, sarunas ar komandu. Mēģināsim vienoties par iespējamiem provizoriskajiem honorāriem. Ir milzīga problēma, jo nezinām, kad varēsim atgriezties un ko vispār apsolīt, jo sezona ir kā varavīksnes krāsu palete – ja viena no krāsām jūk ārā, tas ietekmē arī visu pārējo. Līdz ar to grūti paredzēt, kāda vispār būs nākošā sezona, ja nezinām, kad sāksim.
Digitālajās lietās jau esam solīti priekšā – esam ieguldījuši salīdzinoši lielus līdzekļus, lai mūsdienu pasaulē spētu eksistēt.
Šobrīd strādājam pie jauna formāta, kas būs radīts tikai un vienīgi e-platformai un e-komunikācijai. Tas ir "Baltais kubs", kurā lielā mērā būs iesaistītas tehnoloģijas. Mēs visi lecam iekšā nezināmajā, bet man ir ļoti, ļoti paveicies ar dzirdīgām ausīm.
Vai paredzat, ka varētu sākt arī prasīt naudu par biļetēm, kā to pamazām jau dara gan teātri, gan koncertzāles, galu galā – arī raksti interneta vietnēs jālasa par naudiņu.
Jā, tieši tāpēc arī stāstu par "Balto kubu", kas būs pirmais priekšvēstnesis. Esam sapratuši – ja mums ir izmaksas, vismaz daļu no tām jācenšas segt. Aicināsim skatītājus iegādāties digitālās biļetes, kur katram būs pieejams kods. Izrādi varēs noskatīties triju dienu laikā, bet pēc tam diemžēl būs jāpērk jauna biļete.
Bet filmas galu galā mēs arī skatāmies par naudu.
Ir jau arī mūsu pašlepnums – ka nevaram prasīt naudu par to, ka neko nedarām. Mēs gribam dot! Mēs gribam likt savu darbu pretī! Varbūt tas būs neadekvāti novērtēts finansiālā plānā, bet mēs tiešām daudz strādājam, lai kaut ko paprasītu no skatītājiem, un tieši tāpat mēs domājam arī par savu suvenīru veikaliņu – kā to digitalizēt.
Ko tu dari, kad nedomā par teātri? Zinu, ka tev patīk dārza darbi.
Absolūti! Šobrīd ļoti cenšos palīdzēt vecākiem – viņiem tagad lielais darba periods, jo
mūsu ģimenei ir dārzniecība, un šobrīd ir vislielākais stādu pieprasījuma laiks. Lēnām arī šeptējos pa savu māju – cik nu varu ar savām rokām, to daru. Lai izvēdinātu galvu.
Tad cenšos pat necelt telefonu, neatbildēt uz e-pastiem un pavisam brutāli strādāt - ņemt lāpstu un rakt, jaukt betonu, likt ķieģeli pie ķieģeļa un dienas beigās apsēsties un paskatīties, ko šodien esmu izdarījis –
iespējams, kādreiz tam būs jēga – ja ne man, tad maniem bērniem. (..) Šobrīd gribētu novēlēt, lai tiešām visi esam disciplinēti. Un, kā teica Raimonds Pauls, strādāsim kopā, lai mēs to draņķi pēc iespējas ātrāk piebeigtu un lai varam atgriezties pie tā, kas mums tiešām patīk.
