Pats jubilārs, kā izteicās sarunā ar Latvijas Radio, devies ceļojumā uz Eiropas dienvidiem, taču sirsnīgi vārdi par Freibergu ir sakāmi viņa kolēģiem Latvijas Nacionālajā teātrī.
“Edmunds ir viens no tiem retajiem, kam ir fantastiska humora izjūta, un, runājot par režisoriem, tad es vēl tikai vienu tādu zinu – tas bija Alfrēds Jaunušans.
Viņam piemita tik kolosāli labestīga humora izjūta, kāda ir Edmundam, es nezinu nevienu citu,” stāsta aktrise Lolita Cauka. “Mēs jau esam kursabiedri, esam pudu sāls kopā izēduši, un Edmunds ir bijis vienmēr it kā klusināts, nekad nav bijis aktīvais, kas iejaucas kaut kādos procesos. Tā jau no studiju laikiem, bet tajā pašā laikā viņš nekad nav bijis vienaldzīgs pret to, kas notiek. Savu uzmanību un mīlestību pret apkārtējiem viņš izrādījis tā ieturētāk, bet to vienmēr var sajust.”
“Ir ļoti svarīgi, ka Edmunds Freibergs ir viens no tiem skolotājiem jeb tiem mentoriem, kas aktierim tiešām iedod stabilāko pamatu, lai viņš vispār saprastu, ko nozīmē aktiera profesija,” ir pārliecināts Mārcis Maņjakovs. “Es ar to saskāros ļoti labi. Viņš spēj aktierim iedot domu par to, ko vispār nozīmē lugas analīze, kā veidot lomu, kas ir ļoti svarīgi, strādājot teātrī. Es domāju, Kultūras akadēmijai ļoti pietrūkst tādu cilvēku kā Edmunds Freibergs – lai iedotu to lēcienu, kad viņi ienāk teātrī.”
Pats Freibergs savulaik ir teicis šādus vārdus: “Režija prasa ļoti daudz īpašību, kuras tu vai nu atrodi sevī, vai ej no tās profesijas prom, jo tomēr tā ir vīrišķība, tā ir prasme vadīt to kuģi, jo, redz, mans vectēvs bija kuģa kapteinis, es nāku no kuģotāju dzimtas. Vai tu vari tikt galā ar sitieniem vai ne, režija – tā atbildība ir šausmīga. Bet process ir ļoti interesants – ka tu ne no kā, kā Dievs radi pilnīgi jaunu pasauli, kāda nekad nav bijusi un nebūs pēc tam – fantastiski!”
“Mēs jau smejamies – viņš tāds Nacionālā teātra tēvs, bet, ko viņš savā dzīvē izdarījis, ilgus gadus būdams Nacionālā teātra galvenais režisors, to, es domāju, daudzi cilvēki zina un novērtē šo viņa darbu. Jo arī tajā laikā, kad mēs nebijām teātrī, viņš turēja teātri, un skatītāji visi nāca mums līdzi uz VEF, mēs ļoti labi pavadījām to laiku,” stāsta Maņjakovs.
Aktieris arī uzskata, ka Freibergs saņēmis ļoti daudz kritikas un ka kritiķi ir mēģinājuši viņu pārliecināt darīt tā, kā viņi to gribētu.
“Bet Edmunds tādā ziņā ir ļoti ar savu mugurkaulu, nepieradināms, ļoti spītīgs, bet spītīgs labā nozīmē. Ne par velti apveltīts ar ļoti labu humora izjūtu. To viņš ir pierādījis, taisot Žurkas, būtībā – radot Žurku, kas kļuva par Nacionālā teātra brendu,” ir pārliecināts Maņjakovs.
Latvijas Nacionālais teātris šobrīd gatavojas 100. jubilejas sezonai, kurā pirmizrādes piedzīvos tikai latviešu autoru jauniestudējumi, un kā pirmā tikšanos ar skatītājiem piedzīvos Raiņa luga "Pūt, vējiņi!" Elmāra Seņkova režijā, bet decembra sākumā plānota Edmunda Freiberga iestudējuma "Cīrulīši" pirmizrāde, kas taps pēc Harija Gulbja darba motīviem. Kā aktieri jubilāru Edmundu Freibergu šosezon varēs redzēs skatītāju iecienītajā Čehova darbā “Kaija”, ar kuru teātris septembrī piedalīsies starptautiskajā teātra festivālā “Divadlo”.
“Man viņš saistās ar neizmērojamu mīlestību pret cilvēku, jo es atceros sevi, viņš man bija pasniedzējs akadēmijas laikā aktiermeistarībā, atceros, mēs rādījām pilnīgi neprātīgas etīdes, bija pat mazlietiņ neērti rādīt tik cienījamam kungam, toreiz likās – tik nopietns, nosvērts,” stāsta režisors Elmārs Seņkovs. “Bet viņš skatījās uz mūsu darbiem ar tādu izpratni un tieši mīlestību, viņš nekad neatļāvās būt ļauni ironisks, nekad neesmu dzirdējis kādu nosodījumu, viņš patiesībā atvērti skatās tieši uz māksliniekiem, uz cilvēkiem.”
