Maija beigās Ansim Rūtentālam apritētu 70. Viņa domubiedri un sekotāji jubilejai gatavojas, pārskatot tolaik tapušas fotogrāfijas, kopīgi klausītu mūziku un iestudējot Rūtentāla iedvesmotas izrādes.
“Tas, kāda esmu un kā domāju – 50% no tā ir aicinājums, 50% – Rūtentāls,” saka Zane Kreicberga, kas Kultūras akadēmijā vada Skatuves mākslas katedru. Viņa ir viena no Anša Rūtentāla “kustoņiem” – tā viņi sevi sauca. Latvijas Universitātes teātra “kustību nodaļā”, kāda tolaik bija oficiālā piederība, viņa nonāca 80. gadu beigās.
“Kustību teātris tiem cilvēkiem, kas tajā darbojās, lielā mērā tiešām kļuva par pasaules uzskatu veidotāju un dzīves skolu mākslinieciskā ziņā, izpratnes ziņā par mākslu, mūziku, procesiem. Tā bija tāda saliņa, kur tu satikies ar īpašiem cilvēkiem,” viņa atceras.
Kustību teātra radītājs Ansis Rūtentāls bija Skolotājs vairākām paaudzēm. Ieguvis meistarību “Rīgas pantomīmā”, pats savu trupu viņš izveidoja 1978. gadā un vadīja to līdz pat savai pāragrajai nāvei 2000. gadā. Bija arī pasniedzējs Kultūras akadēmijā. 1999. gada intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika” kolēģim Orestam Silabriedim Rūtentāls stāsta par atšķirību starp pantomīmu un savu kustību teātri.
“Mīmu māksla ir ļoti precīzu žestu un mīmikas māksla. Teātra aktieris klasiskā izpratnē ir atkarīgs no literārā materiāla, no teksta.
Kustību teātra aktieris jeb kustonis strādā bez vārda, bez īpašiem žestiem un mīmikas – tā ir darbība ar ķermeni telpā, ar mūziku, kā jēdziens parādās horeogrāfija,”
intervijā saka Rūtentāls.
Savu darbu viņš sauca par “mūzikas vizuālu interpretāciju”, atceras Zane Kreicberga. Dārziņskolas kordiriģentos studējušajam Rūtentālam bija milzīga mūzikas kolekcija, un tā skanēja gan nodarbībās, gan kopīgas klausīšanās vakaros Rūtentāla mājās.
“Viņš pamatā vienmēr izgāja no mūzikas. Viņam bija kāds skaņdarbs, ko viņš gribēja veidot, un tas bija tas iedvesmas avots un pamats, uz kura tapa izrādes. (..) Tā bija ļoti dažādu žanru mūzika, bet pamatā mēs to droši vien varētu saukt par jauno laikmetīgo mūziku, arī džezu. (..) Filips Glāss, Gevins Braierss, Jans Garbareks, Toms Veitss…” Kreicberga atceras dažus mūzikas piemērus, ko Rūtentāls viņai savulaik dāvinājis pārrakstītās kasetēs.
„80.gadu beigās, 90.gadu sākumā parādījās arī videokasetes, piemēram, ar Pīnas Baušas vai Kulberga baleta ierakstiem, un tad mēs gājām skatīties un iedvesmoties. Tie bija tādi atklājumi! Jo pēkšņi izrādījās, ka to, ko mēs jau darām, kaut kur dara arī citi! Protams, daudz profesionālākā līmenī, bet varēja just, ka tas domāšanas veids ir ļoti tuvs un radniecīgs. Domāju, ja Ansis būtu ietrāpījis citā telpā un iespējās, viņš būtu daudz zināmāks mākslinieks ar daudz lielākām iespējām savu mākslu veidot. Jo dzelzs priekškars ierobežoja cilvēkus iespējās, bet domas lidojums un meklējumi ir ļoti saskanīgi un līdzvērtīgi gan Rietumeiropā, gan Austrumeiropā,” uzsver Kreicberga.
Pieminot Ansi Rūtentālu 70. jubilejā, tapušas arī izstādes Zirgu pastā un Rīgas Centrālajā bibliotēkā, kurās skatāmas Laimoņa Stīpnieka fotogrāfijas.
“Tās nebija izrādes, ko es bildēju, bet gan darba process. Protams, ir arī tieši no izrādēm, bet ir arī viena daļa, kas ir fiksācija mēģinājumu gaitā,”
stāsta foto mākslinieks.
Rūtentāla kustību teātri Stīpnieks fotogrāfijās iemūžināja jau no septiņdesmito gadu beigām. Par savu devīzi fotogrāfijā viņš sauc “lēnās gaismas” ideju, kas kontrastē ar zibspuldzes straujumu, un līdzīgu gaismu saskatījis arī Rūtentāla darbībā.
“Lēnā gaisma ir ne tikai fizikāls jēdziens, bet arī izjūta, metafora. Tā ir arī tāda iekšējā gaisma, kas nāk no aktiera, kurš organiski spēlē, kurš nereaģē uz fotokameru. Bet Rūtentāla gadījumā tas jau paplašinās no viena aktiera portretējuma uz skatuvisko darbību kopumā,” uzsver Stīpnieks.
Rūtentāla domubiedri viņa jubileju šogad plāno atzīmēt visa gada garumā, un viens no centrālajiem darbiem ir trīs horeogrāfu darbi, kas tapuši, iedvesmojoties no Rūtentāla izrādēm. Viena no pirmajām Rūtentāla kustību teātra dalībniecēm Guna Bīriņa un horeogrāfe Ramona Galkina raidījumā "Kultūras Rondo” stāstīja, kā šie darbi tapuši.
Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā “Zirgu pasts” šo izrādi varēs noskatīties 26. un 28. maijā. Trīs dienu garumā tur varēs arī vērot Rūtentāla filmas un izrāžu fragmentus, klausīties sarunas par viņu un Rūtentāla dāsni dalīto mūziku, kas atstājusi dziļus nospiedumus viņa līdzbiedros.
