Silvija Radzobe dzimusi 1950. gadā, bija teātra kritiķe, teātra zinātniece un vēsturniece, rakstniece, Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekle un Latvijas Universitātes profesore.
Radzobe savulaik izveidoja Latvijas Universitātē teātra studiju novirzienu, bija Humanitāro zinātņu fakultātes profesore.
Kopumā Silvija Radzobe publicējusi vairāk nekā 500 recenziju un rakstu, kļūstot par vienu no Latvijas vadošajām teātra kritiķēm. Viņa pētījusi Aleksandra Čaka daiļradi, sarakstījusi grāmatu “100 izcili Latvijas aktieri”, bijusi līdzautore monogrāfijām par Latvijas teātri 70. un 80. gados, pēc viņas iniciatīvas un viņas vadībā tapis arī kolektīvais pētījums par 20. gadsimta teātra režiju pasaulē un Latvijā.
Saņēmusi Baltijas Asamblejas balvu par kolektīvā pētījuma "Teātra režija Baltijā" vadīšanu (2007).
Kad 2020. gada sākumā Silvija Radzobe saņēma Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu kritikā, žūrija pamatoja, ka Silvijas Radzobes rakstītās recenzijas ir notikumi – viņas vērtējumus gaida, par tiem strīdas, noliedz, sajūsminās, taču vienmēr lasa un ņem vērā.
Teju visi šobrīd aktīvie un vadošie teātra zinātnieki tā vai citādi ir Silvijas Radzobes skolnieki, viņu vidū arī teātra kritiķe Līga Ulberte.
Latvijas Radio Līga Ulberte stāstīja: "Silvija bija ne vienkārši cilvēks, bet viņa bija ārkārtīgi jaudīgs cilvēks, ļoti talantīgs, ļoti darbaspējīgs, ar ļoti plašu sirdi šī vārda visplašākajā nozīmē. Viņa ir ļoti daudzās lietās izdarījusi vienkārši ļoti daudz – arī Čaka pētniecība Latvijā bez Silvijas Radzobes būtu citādāka. Es zinu, ka viņa rakstīja vismaz pēdējo pusgadu, intensīvi strādāja pie grāmatas par Čaku. Nezinu, cik tālu viņa paspēja tikt.
Ir ļoti daudz, ko par viņu varētu teikt. Es domāju, ka es nebūtu teātra kritikā, ja nebūtu Silvijas Radzobes. Gluži vienkārši, tas ir galvenais, ko es varu pateikt – es domāju, ka es nebūtu šajā profesijā, ja nebūtu bijis viņas un ja viņa nebūtu izveidojusi Latvijas Universitātē teātra zinātnes programmu 90. gadu sākumā. Tā ļoti izšķirīgi ietekmēja ne tikai manu, arī daudzu manu kursabiedru izvēli un profesionālo ceļu. Par to – es varu runāt, protams, tikai par sevi – par to es viņai vienmēr būšu pateicīga.”
