Jaunībā viņa gribēja kļūt par medicīnas māsu un bija beigusi Rīgas 4. medicīnas skolu, bet tad 1959. gadā piepulcējās tiem jauniešiem, kuriem bija lemts mācīties Dailes teātrī.
Pēc studijas beigšanas Irēna nekļuva par aktrisi, taču visu savu mūžu bijusi saistīta ar teātra mākslu. Vēl mācoties studijā, viņa iestājās Maskavas Teātra mākslas institūta neklātienē un izmācījās par teātra zinātnieci.
Turpmākajos gados viņa bijusi Operetes teātra literārās daļas vadītāja, vadījusi kultūras nodaļu laikrakstā “Cīņa”, bijusi laikrakstu “Elpa” un “Brīvā Latvija” korespondente. Viņas plašās, dziļās zināšanas un teātra mākslas mīlestība bija jūtama visās viņas publikācijās, kuru pa šiem gadiem sakrājies ļoti daudz gan laikrakstos, gan žurnālos, arī almanahā “Teātris un Dzīve”.
Daudz garīgā un dvēseles spēka ielikts grāmatā par aktrisi Olgu Dreģi, kurai Irēna devusi zīmīgu nosaukumu “Izslāpums”. Tajā līdzās izvērstam un izteiksmīgam Olgas Dreģes radošā darba aprakstam nojaušamas arī pašas autores slāpes pēc teātra mākslas, viņas uzskati par aktiera darbu, kuru Irēna pazina un saprata ļoti labi. Mīlestība pret aktieri jūtama arī pēdējā viņas monogrāfijā “Lidojošā zirga mugurā”, kurā izsekots aktiera Pētera Liepiņa ceļš Dailes teātrī. Irēnas Lagzdiņas devums latviešu teātra mākslā ir nozīmīgs un paliekošs.
