“Balta puteņa rītā mūžībā devusies mūsu mīļā Astrīda Kairiša. Izcilā mūsu teātra aktrise, mūsu teātra sirdsapziņa jeb, kā viņa pati reiz teica – zelta puteklis uz skatuves... 8. aprīlī būtu viņas 80 gadu jubileja,” sacīja teātrī.
Atvadu vārdos aktrisei teātra zinātniece Rita Melnace uzsvēra: “Teātra vēsturē viņa ieies kā 70., 80., 90. gadu Nacionālā teātra vadošā aktrise, izcila psiholoģijas un jūtu pasaules atklājēja. Viņa bija ļoti savdabīga personība, man liekas. Kādreiz saka – aktierim ir jābūt amorfam kā tādam mālam, no kā var visu veidot. (..) Viņa bija tā aktrise, kas nebija līdz galam uz skatuves atminama. Un tieši tas viņas noslēpums, manuprāt, arī bija viņas lielākais trumpis mākslā. Jo vienmēr palika, kur iet dziļumā un plašumā.”
Astrīda Kairiša beigusi Dailes teātra 3. studiju 1962. gadā, pēc tās absolvēšanas pieņemta darbā Liepājas teātrī, kur nostrādājusi pirmos piecus gadus, kļūstot par Irmgardes Mitrēvices un Nikolaja Mūrnieka audzēkni.
1968. gadā viņa pārnāca uz Rīgu un līdz pat 2019. gadam strādāja Latvijas Nacionālajā teātrī, kur, kā norādīja teātra pārstāvji, pateicoties savam talantam, savai skatuviskajai harismai un personībai, kļuva par sava veida teātra simbolu.
Viņas nozīmīgākās lomas teātrī ir Zane izrādē “Pūt, vējiņi!”, Jūlija “Liliomā”, Antonija “Skroderdienās Silmačos”, Natālija Petrovna “Mēnesī uz laukiem”, Liena “Mērnieku laikos”, Ieva “Indrānos”, Spānijas Isabella un daudzas citas, bet mūža virsotne – Spīdolas loma 1985. gadā iestudētajā Raiņa “Uguns un nakts”.
Teātrī arī atzīmēja, ka lielāko atpazīstamību ne tikai Latvijas, bet visas bijušās Padomju Savienības mērogā Astrīdai Kairišai sagādāja viņas kinolomas – Laura “Ezera sonātē”, Zane “Pūt, vējiņi!” kino versijā, Ieva “Tauriņdejā”.
Viena no viņas pēdējām lomām bija izrādē “Ezeriņš”, bet pati pēdējā – Zane vecumdienās jau pieminētajā Raiņa “Pūt, vējiņi!” 2018. gadā.
Aktrise un cilvēks ar noslēpumu, un šis noslēpums arī bija viņas kā aktrises lielākais trumpis – tā par Astrīdu Kairišu saka viņas kolēģi.
Šķiet, visspilgtāk šis viņas fascinējošais noslēpums izpaužas Lauras tēlā filmā ''Ezera sonāte''. Laurai piemīt kluss un dziļš skaistums, jūtas, lai arī cik spēcīgas, viņa izdzīvo un izsāp savā iekšējā pasaulē. Laurā var atrast paralēles arī ar pašas aktrises personību – atzīst viens no filmas režisoriem Varis Brasla: ''Regīna Ezera savā romānā ''Aka'' Lauru raksturo, ka viņa ir kā māja ar aizvērtiem slēģiem. Tas, manuprāt, ir ļoti precīzs raksturojums arī Astrīdas būtībai. Viņa bija sevī ļoti noslēgta un vienlaicīgi ļoti patiesa savos cilvēku vērtējumos. Pie tam ļoti inteliģenti jūtošs cilvēks. Viņu nevarēja uzpirkt ar kaut kādiem lētumiem, smukvārdiņiem.
Tādiem cilvēkiem kā Astrīda nav viegli dzīvot, jo viņa ļoti sevī visu krāja, vērtēja un ļoti emocionāli to visu darīja.”
Varim Braslam ļoti spilgtā atmiņā situācija Kuldīgas viesnīcā filmas “Ezera sonāte” uzņemšanas kādā no pauzēm. Gunārs Cilinskis bija Astrīdai Kairišai iedevis paklausīties rokoperas “Jēzus Kristus Superzvaigzne” ierakstus. Astrīda stāvēja ar austiņām, neko neteica, bet visa viņas emociju gamma bija lasāma viņas sejā.
“Un es redzu skatu, ka sēž Astrīda pret to aparātu, austiņas uz ausīm un viņai ir tāds tik abstrakti lidojošs skatiens... Un tā tas arī vienmēr bija – ja kaut kas iedarbojās uz viņas iekšējo pasauli, tad tas bija līdz galam. Viņa bija no ne tik daudzajām aktrisēm, kurā jūt aiz tā skatiena, aiz tā vārda, aiz tā pusvārda otro un trešo plānu, tādu dziļumu,” sacīja Brasla.
Aktierim Aināram Ančevskim ciešas draudzīgas attiecības ar Astrīdu Kairišu izveidojās, kad abi strādāja pie viņas jubilejas izrādes Fēliksa Deiča režijā “Augu dienu koku paēnā”. Aktierim šķiet, ka vismaz mazliet Astrīda Kairiša viņu savā noslēpumā ielaida, viņi atļāvušies viens otru tā kārtīgi pavilkt uz zoba, viņš aktrisi iepazinis arī kā ļoti cilvēcisku un sirdsmīļu cilvēku.
“Gan dzīvē, gan uz skatuves par viņu var teikt, ka tie klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Viņa bija mīļš, sirsnīgs cilvēks ar noslēpumu,” atzīmēja Ančevskis.
Par Lauras lomas lielo iespaidu uz skatītājiem liecina arī tas, ka pēc filmas iznākšanas 70. gadu vidū ļoti daudzas tajā laikā dzimušas meitenes tika nosauktas par Laurām.
