Aktiera karjeru uzsācis jau 15 gadu vecumā, atveidojot Kārlēna lomu Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” ekranizējumā (1971).
Par toreizējā Valsts Leļļu teātra aktieri Pēteris Šogolovs kļuva 1977. gadā.
Kā norādīja Leļļu teātrī, jau bērnībā Pēteri Šogolovu vilināja teātra māksla – vecāki puiku veda uz dramatisko pulciņu Autodarbinieku klubā, vēlāk sekoja teātra pulciņš Pionieru pilī. Tieši tur arī radās iespēja piedalīties atlasē vienai no latviešu kinomākslas pērlēm – filmai “Nāves ēnā”, kur uz Kārlēna lomu pretendēja 240 zēni. Pēc veiksmīgi izturēta konkursa un atzītas debijas pārliecība, ka dzīve saistāma ar aktiera profesiju, bija nostabilizējusies, taču pēc skolas beigšanas aktieru kursu neuzņēma. Gaidot izdevību mācīties aktiermeistarību, Pēteris Šogolovs nolēma iestāties Rīgas 3. tehniskajā skolā, kur mācījās kinomehāniķa profesiju. Birokrātisku aizķeršanos dēļ arī pēc šīs skolas beigšanas Konservatorijā iestāties neizdevās un nācās doties dienestā. Kā atmiņās stāstījis pats aktieris, no armijas pēc laika izdevies tikt prom, simulējot psihisku slimību, kas ar talantu un pieredzi izdevies pārliecinoši. Pēc atgriešanās Rīgā izmācījies un strādājis par trolejbusa vadītāju, līdz, draugu pamudināts, aizgājis uz Leļļu teātra rīkoto konkursu.
Teātrī atzīmēja: “Leļļu teātrī no pirmās dienas Pēteris Šogolovs jutās piederīgs, ko apliecina viņa dabas dotais talants un organika, iedzīvinot jebkuru lelli vai objektu. To pamanīja gan viņš pats, gan apkārtējie, uzticot lomas gan bērnu, gan pieaugušo izrādēs.” Kā raksta teātra vēsturnieks Aldis Linē savā grāmatā “Abpus leļļu teātra priekškaram”:
“Pēteris nekad nesmīdināja skatītāju – viņam piemita simtprocentīga patiesības izjūta, un tā bija viņa atslēga pie lomas.
Arī nesmīdinot smieklīgais kļūst divtik smieklīgs, nopietnais – iegūst nebijušu dziļumu. (..) Pēterim bija šī lelles sajūta, un tā ir Dieva dāvana, kuru nav iespējams iemācīties. Vai nu tā ir, vai tās nav.”
Latvijas Leļļu teātrī Pēteris Šogolovs nostrādājis vairāk nekā 35 gadus, līdz devās izdienas pensijā. Spēlējis lomas izrādēs “Koklētājs Samtabikse”, “Dvīņu nedarbi”, “Pīļu namiņa noslēpums”, “Lolitas brīnumputns”, “Eža kažociņš”, “Raganas trīs noslēpumi”, “Dekamerons”, “Runga, iz maisa!” (L. Paegle), “Ceturtais skriemelis” (M. Larni), “Makbets”, “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, “Kaķīša dzirnavas”, “Runcis zābakos”, “Īkstīte”, “Pelnrušķīte”, “Četri muzikanti”, “Sīpoliņa piedzīvojumi”, “Čigānmeitēns Ringla”, “Pauks un Šmauks”, “Naksitrallīši”, “Sniegbaltītes skola”, “Simbelīns”, “Sarkanie zābaciņi”, “Velniņi”, “Livingstouns”, “Pasaka par zelta zivtiņu”, “Nezinīša piedzīvojumi”, “Sniega karaliene”, “Viena maza turku pupa”, “Buratino piedzīvojumi”, “Skroderdienas Silmačos”, “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta”, “Pavasara atmoda” un daudzās citās.
Līdzās darbam Latvijas Leļļu teātrī Pēteris Šogolovs ir pazīstams kā viens no izcilākajiem balss meistariem un filmu ierunātājiem, kura raksturos niansētajās balsīs runā neskaitāmi pašmāju un lielo industriju animācijas tēli. Aktieris ierunājis neskaitāmus radioteātra raidījumus un vakara pasaciņas.
“Viņa balsī klausījušās un turpinās klausīties paaudzes, paturot piemiņā to unikālo mantojumu, ko Pēteris Šogolovs devis Latvijai un tās kultūrai,” uzsvēra teātrī.
2002. un 2005. gadā Šogolovs nominēts kā “Labākais otrā plāna aktieris” Teātra gada balvai "Spēlmaņu nakts".
2000. gadā saņēmis balvu “Labākais aktieris” V Starptautiskajā bērnu un jauniešu teātra festivālā “Baananikala 2000”.
Šogolovs ir arī divkārtējs Baltijas valstu leļļu teātru festivālu laureāts (1984–1986) un vairākkārtējs jauno aktieru konkursu laureāts (1977–1982).
