Ļoti daudziem ar teātri saistītiem cilvēkiem viņa bijusi skolotāja – gan profesionāli gudra, gan dzīves gudra, kas spējusi gan konstruktīvi kritizēt, gan radoši iedvesmot. Viens no viņas skolniekiem ir arī teātra zinātnieks Jānis Siliņš, kurš Līviju Akurāteri raksturo kā absolūtu teātra cilvēku.
Līvija Akurātere beigusi Rīgas 5.vidusskolu (1945), studējusi Latvijas Valsts Universitātē, Filoloģijas fakultātē (1945-1948), beigusi LPSR Valsts Teātra institūtu (1950). Strādājusi par literārās daļas vadītāju Dailes teātrī un Jaunatnes teātrī, Kultūras ministrijā, laikrakstā "Rīgas Balss" u.c.
Pirmā Līvijas Akurāteres publikācija - recenzija par Viļa Lāča "Zvejnieka dēla" iestudējumu - tika publicēta "Padomju Jaunatnē" 1949.gadā. Līvija Akurātere sarakstījusi vairākas monogrāfijas par latviešu teātra personībām un teātra mākslu Latvijā kopumā - "Aktiermāksla latviešu teātrī" (1983), "Rīgas Krievu drāmas teātris" (1983), "Anta Klints"(1962), "Artūrs Filipsons" (1970), "Emīlija Viesture" (1976), "Gunārs Cilinskis" (1978), "Neparastā aktrise" (1985), "Dzīves izturīgie" (1988) u.c.
"Mana māmiņa jaunībā ir mācījusies teātra fakultātē. Drīz pēc tam viņa tika uzaicināta strādāt Kultūras ministrijā. Viņa kļuva faktiski par toreizējā kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa labo roku. Šī savienība paguva veikt daudz labu un pārdrošu darbu Latvijas kultūras saglabāšanā - kā reabilitēt Rūdolfu Blaumani un daudzus citus veikumus," tā par savu mammu Līviju Akurāteri grāmatā "Manai tautai" raksta Ieva Akurātere. "Māmiņa tagad jau ir Teātra mākslas zinātņu doktore. Mīļota un godāta simtiem studentu pasniedzēja un ap desmit grāmatu autore. Ļoti aizrautīgas, savam darbam atdevīgas un altruistiskas dvēseles īpašniece."
Atvadīšanās no Līvijas Akurāteres notiks 28.janvārī pulksten 14 Apšuciema kapu baznīcā.
