Izrādē kopā savijas trīs dažādu sieviešu stāsti, ko viņas izspēlē bez vārdiem. Pirmizrāde būs skatāma piektdien, 11. septembrī.
Izrāde izseko triju sieviešu dzīvei vienas dienas garumā. Turklāt tā ir dzīve, ko parasti neviens neredz, jo katru no šīm sievietēm ieraugām viņas mājas vidē, kad viņa ir viena ar sevi.
Dažbrīd izrādes uzmanība pievēršas tikai vienai no viņām, bet dažbrīd skatītājs var vienlaicīgi sekot viņām visām – katras izpausmes ir atšķirīgas, bet reizē tajās ir arī kaut kas visiem cilvēkiem tipisks, kas arī ikvienam skatītājam ļauj ieraudzīt sevi no malas.
Izrāde ir režisores Ināras Sluckas un arī visu triju aktrišu kopdarbs, viņas nespēlē sevi, bet iejūtas tēlos, kas izslīpēti izrādes tapšanas gaitā, un visas savas izjūtas, noskaņas un darbības ataino bez vārdiem.
Izrādes ideja pieder Inārai Sluckai, kura uzskata, ka trīs lieliskās aktrises – Indra Burkovska, Dace Bonāte un Zane Jančevska – šobrīd ir savas meistarības zenītā un šādu izrādi ir vairāk nekā pelnījušas.
“Šīs ir brīnišķīgas aktrises, un tā ir, ka aktrisēm pēc 50 arvien mazāk ir lomu. Tieši tad, kad tu esi briedumā un tev ir visvairāk, ko teikt.
Kad tu vari atļauties turēt pauzi vai būt, jo tev sejā viss ir ierakstīts. Un aktrises ir izdzīvojušas daudzas dzīves, viņu sejās tās dzīves ir atstājušas savus nospiedumus,” uzsver Ināra Slucka.
“Mācēt klusēt – tas nav tik vienkārši. Tas ir grūtāk, nekā runāt, nesalīdzināmi grūtāk. Stāstīt stāstu bez vārdiem.”
Aktrises stāsta, ka līdzīgi kā mūziķi mēdz veidot improvizācijas par kādu tēmu, tā arī viņām režisore iedeva tēmu, par kuru viņas aktieriski improvizēja, līdz tika noslīpēts gala rezultāts un katra tēla stāsts, bet bez vārdiem un teksta.
Zane Jančevska atzīmē: “Tas prasa milzīgu koncentrēšanos mums visām. Es nepiekrītu tam, ka aizslēpjas aiz teksta un tad zūd patiesība. Tā mēs nestrādājam, bet ir reizes, protams, kad kaut kāds asprātīgs autora teksts spēj atvieglināt aktiera darbu. Bet šeit tā nav.”
Savukārt Indra Burkovska norāda: “Tiek uzskatīts, ka visgrūtāk aktierim vispār ir publikai parādīt to, ko tu dari, kad tu esi viens. Tur rodas kaut kāds tāds “atvilnis”. Vairāk vai mazāk mēs sabiedrībā spēlējam kaut kādas lomas. Vai nu mēs esam pasažieri, vai skatītāji, vai gājēji, vai vēl kas cits.”
Taču izrādē aktrises veidojušas tēlus, piebilst Dace Bonāte: “Tās neesam mēs.”
Izrādes nosaukumā “Skaņdarbs. Klusā dzīve” var ietvert dažādas nozīmes, un viena no tām – izrāde atklāj ikviena cilvēka dzīves vērtību, jo katram ir sava vieta lielajā partitūrā, lai kas viņš arī būtu.
Bet izrāde ir arī stāsts par mūsdienu cilvēkiem raksturīgo arvien lielāko vientulību.
“Es domāju, ka tas ir kaut kāds mūsu laika reglaments. Veciem jābūt atsevišķi, jauniem jābūt atsevišķi. Katrā ziņā pasaulei ir citas vērtības šobrīd, nekā mūsu zemē bija simtu simtiem gadus senas tradīcijas. Šīs mūsu tradīcijas arī tagad tiek lauztas, un tad mēs redzēsim pēc kāda laika, kā ir vieglāk dzīvot visiem,” stāsta Zane Jančevska.
Indra Burkovska atzīmē: “Kaut kādā ziņā iezīmējas līnija, ka šis laiks tādā ziņā ir nežēlīgs, ka mēs neprotam vairs runāt dialogā, ka mēs viens otru pat necenšamies saprast, un līdz ar to – pat nevar saprast, kādas sekas tam visam būs.”
“Interesants fakts ir tas, ka Latvija esot pirmajā vietā pasaulē vientuļo sieviešu skaita ziņā,” norāda Dace Bonāte. “Tas skan diezgan šausmīgi, bet, no otras puses, tur ir tāda nianse, ka katram cilvēkam jau ir jāspēj dzīvot vienam. Tas ir jāiemācās, un tad, kad tu to spēj viens, tad tu tikai vari divatā dzīvot. Tā kā es nebūt nedomāju, ka tas vienmēr ir tik traģiski. Un Broņislavai Martuževai ir ļoti skaists dzejolis par vientulību, kur viņa saka tā: ''Es vientulību nenoraidu / No nelgu gudrībām tā saudz' ''. Man liekas – šerpi, bet skaisti!''
Režisore Ināra Slucka tendences pasaulē raksturo kā vientulības epidēmiju, un šī ir viena no būtiskākajām tēmām, kam pievēršas izrāde – vientulība un kā cilvēki ar to spēj vai nespēj tikt galā.
“Tā ir ļoti, ļoti nopietna problēma. Mūsu dzīves ritms paliek arvien ātrāks, bet cilvēki paliek arvien vientuļāki.
Tas nav tikai sievietēm un nav tikai pēc 50, tas var būt arī jauniem cilvēkiem, arī vīriešiem, visiem cilvēkiem jebkurā vecumā. Un kā viņš ar to tiek vai netiek galā. Par to ir izrāde,” skaidro režisore.
Ināras Sluckas iestudējums “Skaņdarbs”, kas ir velte trīs spožām un lieliskām aktrisēm – Indrai Burkovskai, Dacei Bonātei un Zanei Jančevskai – pirmizrādi Nacionālā teātra Jaunajā zālē piedzīvos piektdien, 11. septembrī.
