Deju izrādi par mūslaiku cilvēka sastapšanos ar senlatviešu dievībām “Cik Saules mūsos” ar komponista Kārļa Auzāna oriģinālmūziku izdejoja septiņdesmit deju ansambļa “Daiļrade” dejotāji, mākslinieciskās vadītājas Ivetas Pētersones-Lazdānes iedvesmoti. Grandiozais dejas iestudējums tapis gandrīz divus gadus, horeogrāfiju veidojuši Liene Grava un Reinis Rešetins, režiju – Roberts Rubīns, bet krāšņos tērpus – Ilze Vītoliņa.
Kā norādīja deju ansambļa “Daiļrade” mākslinieciskā vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne, pirmreizējais šajā iestudējumā ir tas, ka tā ir pirmā latviešu folkbaleta izrāde: “Folkbalets ir tāds apvienojums latviešu skatuviskajai tautas dejai kopā ar klasisko deju un vēl arī mūsdienu deju, laikmetīgo deju.”
“Mums ir ļoti svarīgi saglabāt šīs latviskās saknes, gan arī kopā ar tām veidot laikmetīgu pieeju, jo dejotājiem ir svarīgi gūt kaut ko jaunu, īpašu, kaut ko nebijušu, viņi nevar visu laiku stagnēt vienā un tajā pašā repertuārā,” skaidroja Pētersone-Lazdāne.
Izrāde stāsta par jaunu vīrieti, kurš dzīvo virtuālajā vidē un neprot veidot reālas attiecības. Līdz planšete izslēdzas, viņš naksnīgo zvaigžņu rakstā saskata līdzības ar datora pikseļiem un pa Garo pupu nokļūst dievību pasaulē, ierauga Saules meitu, sastop Saules preciniekus Mēnesi un Pērkonu un piedzīvo abu konkurentu cīņu.
“Šis ir tāda uzdrošināšanās un arī pat eksperiments, jo es diezgan apzināti rakstīju mūziku, kas ir sarežģītāka, nekā varbūt tautas deju ansamblī ir pieraduši dejot un klausīties.
Viņiem ir izdevies ielikt diezgan sarežģītos ritmos un muzikālās izteiksmēs deju, un tas kopā rada ārkārtīgi neaprakstāmu, jaunu sajūtu, ko tu vari izbaudīt,” atklāja komponists Kārlis Auzāns.
Kā atzina režisors Roberts Rubīns, darbs pie iestudējuma bija izaicinošs: “Tas bija izaicinājums kopā ar komponistu un libreta autori izveidot šo stāstu, ka viņu gan horeogrāfs saprot un zina, kā izstāstīt caur kustību, un arī skatītājs skatās cauri un visu nolasa un saprot bez vārdiem. Lai gan nebija tā, ka bez vārdiem, jo mēs meklējām ļoti daudz dainas un caur dainām mēģinājām noturēt satura līniju.”
“Tas bija galvenais mūsu kopīgais uzdevums – meklēt kaut ko jaunu un nebijušu un iet ārpus rāmjiem,” norādīja horeogrāfs Reinis Rešetins, savukārt horeogrāfe Liene Grava uzsvēra: “Tas arī bija lielākais izaicinājums arī dejotājiem, un es domāju, ka viņi tika brīnišķīgi ar to galā! Viņi ir izcili! Es nevaru iedomāties, kuri vēl varētu to izdarīt, ja ne “Daiļrade”!”
Uzvedumu novērtējuši arī pirmie skatītāji, starp viņiem – Deju svētku Goda virsvadītāja, horeogrāfe Ingrīda Edīte Saulīte, kura atzīmēja: “Tas bija ļoti interesanti, galvenais, mani pārsteidza tas, ka tik daudz skaisti dejotāji pa šiem grūtajiem laikiem ir saglabājuši savu meistarību. Un līdz ar to uzvedums bija izdevies, un viņu iecere ir ļoti interesanta, tikai nezinu, kur viņi varēs tik liela grupa atkal parādīties. Man gribētos, lai tas notiktu uz skatuves, lai varētu redzēt sīkāk visus tēlus, attiecības. [..] Ļoti interesanti, ka dejas attīstās dažādos virzienos, šis jau tiek saukts par folkbaletu. Un tas ir labi, ka viņi ir izvēlējušies citādus tērpus, piemērotus, jo mani brīžiem uztrauc tas, ka skatuviskajā dejā, kura arī nedaudz atkāpjas no folkloras, tērps ir stingri izturēts un atbilst jebkuriem kanoniem.”
