Kultūrdeva

Monstri teātra izrādēs – ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli

Kultūrdeva

Trimdas latviešu mūzika – saturs pret kvalitāti?

Monstri teātra izrādēs – ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli

«Monstrs» Dailes teātrī jeb stāsts par cilvēkiem mums apkārt. Saruna ar izrādes veidotājiem

Apzinos sevi kā pedagogu un pilsoniskajā nozīmē atbildīgu par to, kāda būs nākamā paaudze, atzīmē režisors Dmitrijs Petrenko, skaidrojot, kāpēc savos darbos arvien pievēršas jauno, vēl topošo cilvēku dzīvēm un problēmām. Viņa jaunākā izrāde “Monstrs” pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvos 9. oktobrī.

Dankana Makmillana lugas “Monstrs” iestudējums Dailes teātrī būs stāsts par Derilu, kura lomā iejūtas Kārlis Arnolds Avots. Derils neapmeklē stundas un izceļas ar destruktīvu uzvedību, ir kaitinošs, uzdod nepiedienīgus jautājumus un lieto nepiedienīgus vārdus, negrib pakļauties tiem noteikumiem, ko viņam liek ievērot jaunais skolotājs Toms, kuru spēlē Gints Andžāns. Konflikts starp viņiem abiem ir neizbēgams. “Viss, ko Derils zina, nāk no televīzijas un filmām. Viņš nemāk dzīvot reālajā pasaulē. Viņš neiederas. Tas ir netaisni pret Derilu, bet netaisni arī pret pārējiem cilvēkiem, kuriem šajā pasaulē ir jādzīvo. Kurš pie tā ir vainīgs? Un kurš var palīdzēt?” jautāts izrādes pieteikumā.

Henrieta Verhoustinska: Kārli Arnold, pirms sākam runāt par jūsu abu kopdarbu, vēlējos atsaukties uz Valmieras teātra direktores Evitas Sniedzes pausto rūgtumu, ka tu, lolots un audzēts Valmieras teātrim, esi izvēlējies tomēr Dailes teātri. Varbūt tu vari pastāstīt, kāpēc?

Kārlis Arnolds Avots: Ziniet, tas ir tāpat kā mans meistars [Mihails] Gruzdovs teica. Tas ir tāpat kā ar attiecībām. Par bijušajām attiecībām runā vai nu labu, vai neko. Es gribētu tomēr paturpināt to neko un teikt, ka es uz Valmieras teātri gāju strādāt pie savas pedagoģes, meistares, mākslinieciskās vadītājas Indras Rogas.

Viņa aizgāja projām no darba, no sava amata, un es atnācu uz Dailes teātri pie mākslinieciskā vadītāja Viestura Kairiša. Vairāk es negribētu šo situāciju komentēt.

Un tevi nebiedē tā paruna “Labāk pirmais ciemā nekā otrais Romā”?

Kārlis Arnolds Avots: Nepavisam ne! Mēs ar Evitu arī ļoti korekti pirms tam izrunājāmies. Mums ir labas attiecības, un es nejūtos vainīgs vai kaut kā citādāk. Man ir kaut kādas ambīcijas, un tur, kur es esmu gaidīts, un tur, kur ir iespējas, tur es gribu doties. Es esmu pagodināts strādāt Dailes teātrī.

Dmitrij, man tev jautājums, kāpēc Kārlis Arnolds Avots jau otrajā tavā izrādē? Noraksturo šo jauno censoni.

Dmitrijs Petrenko: Mums ar tevi bija saruna par domubiedriem. Mēs arī esam kļuvuši par domubiedriem, mums ir ļoti interesanti strādāt. Kārlis ir jauns cilvēks, jauns aktieris, un, kā jau jaunam cilvēkam, es vienmēr gaidu, ka viņam ir daudz un dažādas intereses, bet tas, kā viņš iedziļinās darbā, kā viņš mēģina sajust to, ko grib režisors, un viņa cieņa pret teātri, pret partneriem, pret materiālu un spēja strādāt, nopietni strādāt – man dažreiz sajūta, ka viņam nekā cita nav dzīvē. Laikam ir, bet man sajūta, ka viņam nekā cita nav. Tas ir tas, ko jebkurš režisors sagaida, ka aktieris nesēž uz diviem krēsliem, ka viņš neskraida tur, kaut kur, ka viņš koncentrējas, viņš gremdējas tajā lomā, tajā darbā, ka viņš atnāk ar idejām, ka viņš ir padomājis par to, ko režisors viņam ir vakar pateicis.

Kārlis Arnolds lēnām sarkst.

Kārlis Arnolds Avots: Es tiešām sarkstu.

Dmitrijs Petrenko: Bet tas ir nopietni.

Tas ir tas, kāpēc režisori grib strādāt ar Kārli, es domāju.

Dmitrij, “Tēbu zemē”, “Elpā” Kārļa Arnolda varonis, kurš uztraucas par to, par ko izaugs viņa bērns, tagad “Monstrs”, kas ir stāsts par faktiski ļoti asociālu un attiecībās disfunkcionālu pusaudzi. Kāpēc šī tēma, kāpēc šie topošie cilvēki tevi tik ļoti interesē? Vai tāpēc, ka tu darbojies ar jauno kursu Liepājā?

Dmitrijs Petrenko: Nu droši vien, ka es sevi kaut kā apzinos kā pedagogu, bet tādā pilsoniskajā nozīmē atbildīgu par to, kāda būs tā nākamā paaudze. Arī droši vien ļoti personiski. Man liekas, ja man būtu pateikuši tajā vecumā kaut kādas svarīgas lietas, varbūt man tā dzīve būtu citādāka, varbūt vieglāka, varbūt arī es varētu no kaut kādām disfunkcijām arī izbēgt. Un tā tēma mani vienmēr ir interesējusi, kurā brīdī mēs sevi sačakarējam, kurā brīdī sabiedrība – vai nezinu kas –, mūs sačakarē. Kāpēc mēs nespējam, kāpēc mēs pēc 30 gadiem sākam to ceļu atpakaļ, mēģinot nokasīt no sevis nost to, ko mēs tik cītīgi mēģinājām sev likt klāt. Kaut kādus tēlus, kaut kādus priekšstatus par sevi, par šo pasauli. Tagad, kad es jau esmu salīdzinoši tālu no 30 gadiem, mani tas sāk interesēt, es gribu par to reflektēt, kāpēc.

Kāpēc mēs saliekam sev tos tēlus, lai pēc tam otrajā mūža pusē mēģinātu tikt vaļā no tā. Tas ir ļoti interesanti.

Kārli Arnold, Derils ir cilvēks, kurš ir ļoti grūts, ļoti sarežģīts, ļoti grūti atminams. Arī Dankana Makmillana luga “Monstrs” ir sarakstīta tādām aprautām frāzēm, kas nav apgrūtinātas ar ļoti daudziem paskaidrojumiem. Vai tu kaut ko sevī mani no šī cilvēka?

Kārlis Arnolds Avots: Protams, es pats esmu bijis tāds huligāns un skolā pratis izspārdīt visas tās sociālās normas. Tā kā es esmu skolotājas dēls, mani vecāki ir paaudžu paaudzēs skolotāji – tas man ir gana personiski. Ļoti daudz savā dzīvē draudzējos  un esmu bijis kopā ar šiem grūtajiem bērniem. Šiem huligāniem, maniem draugiem, lieliskiem cilvēkiem, un bieži vien viņi ir vissirsnīgākie, bet viņi vienkārši ir nesaprasti.

Un tas ir katrā no mums, mēs tikai, manuprāt, daudz par to nerunājam, mazliet slēpjamies aiz kaut kā, maz to risinām.

Tā pēcgarša pēc šīs lugas ir tāda, ka Derils ir ārkārtīgi, ārkārtīgi nelaimīgs. Vai kaut ko ir iespējams darīt, lai tas tā nebūtu? Un lai pieaugušie, kas viņam ir apkārt, to izdara?

Kārlis Arnolds Avots: Pirmkārt, saprast, ko viņš grib. Jo pamatā tās jau ir vienkāršas lietas, ko cilvēks grib. Cilvēks grib būt saprasts un mīlēts. Un tā plaisa starp viņu un skolotāju, starp cilvēkiem, kas viņam uzliek šo štampu, šo birku, ka viņš ir tas monstrs. Ne jau viņš sevi par tādu sauc, bet viņu nesaprot. Tā ir šobrīd arī, ka nupat bija pirmais septembris. Mēs redzam, ka šī problēma, šī tēma kļūst arvien aktuālāka un aktuālāka. Nils Sakss Konstantinovs par to rakstīja “Satori”.

Pēc Bruknas gadījuma.

Kārlis Arnolds Avots: Pēc Bruknas gadījuma. Tieši tā.

Ir daudz dažādu rakstu, un mēs sabiedrībā arvien vairāk par to runājam un runājam. Es domāju, ka tā pavisam noteikti ir ļoti aktuāla izrāde.

 

Izrāde “Monstrs” pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvos 9. oktobrī. Izrādi veidojuši režisors Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, gaismu māksliniece Māra Maļikova un mūzikas autors Prusax.

Izrādē spēlē Kārlis Arnolds Avots, Gints Andžāns, Anete Krasovska un Indra Birķe.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti