Šņorbēniņi

Dzīve kā spēle. Aktieris Voldemārs Šoriņš

Šņorbēniņi

Aktieris Mārtiņš Meiers: Varu tikai ar savu darbu palīdzēt tikt galā ar šo laiku

Vita Vārpiņa: Aktierim tā ir milzīga laime - runāt par to, kas notiek tieši šobrīd

Milzīga laime aktierim – runāt par to, kas notiek tieši šobrīd. Intervija ar Vitu Vārpiņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Dailes teātra aktrise Vita Vārpiņa, šogad saņēmusi Teātra darbinieku savienības piešķirto Lilitas Bērziņas balvu, savulaik sapņojusi būt Kristīne Blaumaņa "Ugunī", bet tagad sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku neslēpj: "Aktierim tā ir milzīga laime – runāt par to, kas notiek tieši šobrīd" un Gata Šmita iestudēto Roberta Aika lugu "Ārsts", kurā iedzīvojas galvenās varones – Rutes Vulfas – lomā, šai ziņā raksturo par "trāpījumu gandrīz desmitniekā".

Atbildot uz Ievas Strukas minējumu, ka Pēteris Pētersons šo izrādi droši vien nodēvētu par "intelektuālu teātri" un Vitu Vārpiņu – par "domājošu aktrisi", viņa prāto: "Man liekas, ka vairums skatītāju uz teātri nāk domāt, nevis izklaidēties (..) Un Dailes teātra repertuārs, manuprāt, šobrīd ir uz pareizā ceļa."

Ieva Struka: Pārskatot tavu lomu sarakstu, kas nospēlēts Dailes teātrī pa šiem nu jau vairāk nekā divdesmit gadiem, diezgan pārsteigta secināju, ka tik tikko var salasīt desmit lomas latviešu autoru darbu iestudējumos. Tev pašai kādreiz par to ir nācies aizdomāties? Un vai latviešu teātra aktrisei tas ir daudz vai maz?

Vita Vārpiņa: Droši vien maz. Neesmu par to domājusi. Ja es būtu Nacionālā teātra aktrise, tad tas būtu liels brīnums, bet Dailes teātra kontekstā man liekas, ka mums nemaz nav tik daudz repertuārā paņemamu latviešu dramaturgu.

Tā jau ir. Arī visi iepriekšējie [teātra] vadītāji par to ir runājuši, ka šo funkciju pilda Nacionālais teātris, un arguments, ko režisori vienmēr izmanto – ka pat taisot amerikāņu komēdiju vai Šekspīru, var runāt par to, kas notiek šeit un tagad. Bet tavā radošajā biogrāfijā tā droši vien būtu ļoti skaista krāsa, ja varētu runāt par Raiņa varonēm vai Blaumaņa varonēm.

Reizēm aktrisēm jautā – vai ir bijusi kāda sapņu loma, kas nav nospēlēta. Jā, man tāda ir – Blaumaņa Kristīne, lai cik banāli tas neizklausītos, un brīdī, kad man jau bija tuvu pie četrdesmit, Kārlis Auškāps bija iecerējis "Ugunī" iestudēt vēlreiz, un tiešām – man būtu dota Kristīne... Kāpēc tieši Kristīne? Tāpēc, ka

vēl studiju laikā, spēlējot fragmentus, man iedeva Vešerienes lomu, bet man tik šausmīgi gribējās to Kristīni... Un atbilde laikam pavisam vienkārša: laikam savas dzīves pieredzes dēļ tik ārkārtīgi sajutu to raksturu...

Bet šobrīd, ar distanci skatoties, domāju – nekāda nelaime tā latviešu teātrim nav, jo es neko jaunu tur noteikti neienestu. Ir daudzas aktrises, kuras brīnišķīgi šo lomu nospēlējušas, un nedomāju, ka man tur būtu kāda cita krāsa vai cits lasījums. Bet nu – kā savu es šo lomu tiešām sajutu, ja runājam par latviešu klasiku.

Kad Nacionālajā teātrī Blaumaņa 150. jubilejas gadā Elmārs Seņkovs iestudēja "Purva bridēju", pēc pirmizrādes bija sarunas ar skatītājiem. Visa radošā komanda sēdēja uz soliņa, un es uzdevu jautājumu, uz kuru saņēmu diezgan pārsteidzošas atbildes. Respektīvi, četri no pieciem radošās komandas pārstāvjiem teica, ka Kristīnes vietā viņi noteikti izvēlētos Akmentiņu... Ko izvēlētos tava Kristīne?

Edgaru. Viennozīmīgi un absolūti! Tur pat nav ko jautāt. Man nav ne mazāko šaubu, un es kā Vita arī to izvēlētos, tāpēc man nav nekādu diskusiju par šo tēmu – diemžēl.

Vita Vārpiņa un Ģirts Ķesteris izrādē "Dēls"
Vita Vārpiņa un Ģirts Ķesteris izrādē "Dēls"

Atgriežoties pie tā, kas notiek šeit un tagad, vispirms gribu sākt ar mazu atkāpi vēsturē, jo šķiet, ka lomas ļoti sasaucas: proti, skatoties Intara Rešetina iestudējumu "Dēls" un zinot, ka Nacionālajā teātrī viņš taisīja šī paša autora darbu "Ak, tētīt", man bija jādomā par to, kas ir mūsdienu dramaturģijas tēmas, ko tā risina. Konkrēti par šo darbu runājot, man likās, ka tā ir tik ļoti no dzīves norakstīta problēma! Ka principā šai lugai īsti nav pašvērtības, jo tā ir spēcīga diagnoze, salikta spēcīgos dialogos. Proti, domājot par depresiju – tā ir problēma, kura parādījās jau ilgi pirms pandēmijas. Kas notiek ar jauniem cilvēkiem? Kā ar to sadzīvot? Tava varone ir mamma, pret kuru tiek vērsts totāls bērna noliegums. Totāls. Šāda veida izrādēs, kas runā par smagām psihiskām vai fiziskām problēmām – kas aktierim dod atgriezenisko saiti un enerģiju, lai vispār varētu strādāt šādās lomās? Skaidrs, ka nerunāt nevar, un droši vien tas ir ļoti pareizi – darīt to arī teātrī. Bet kā pašam aktierim atjaunoties šāda veida lomās?

Var jau būt, ka kādam aktierim ir kāda īpaša recepte, bet domāju, ka lielākajai daļai – arī man – tā ir darba procesa sastāvdaļa.

Ko nu katrs pēc izrādes ar sevi dara – fiziski vai psiholoģiski, bet kaut kā jau tās izrādes drēbes tiešā un pārnestā nozīmē novelkam. Bet tā ir daļa no profesijas, citādi ir jāsajūk prātā.

Un kaut kāds pašaizsardzības mehānisms jau arī pa tiem gadiem izstrādājies. Nedomāju, ka tā ir lielākā problēma, jo tāpat kā jebkura darba sastāvdaļa, arī aktiera darba sastāvdaļa – un paldies Dievam, ka tā! – ir runāt par aktuālām lietām. Kad pēc veiksmīgas izrādes tu dabū to atgriezenisko saiti – kāds piezvana vai atsūta īsziņu (un tas notiek arvien biežāk, jo cilvēki ir sapratuši, cik mēs viens otram esam vajadzīgi!) par to, ko viņš ir sapratis un ko viņam tas ir devis, vairs nerodas jautājumi, vai man to vajag un vai es sevi par daudz neplosu. Protams, ka nē – tā ir neizbēgama tava darba daļa! Kā tu ar to tiec galā – tas ir katra paša ziņā.

Aktieris, kurš strādā pie šādas lomas, ir spiests iedziļināties konkrētajā tēmā un paskatīties, kas notiek apkārt. Kāda ir tava sajūta – kāpēc tieši šobrīd aizvien vairāk arvien jaunāki un jaunāki cilvēki neredz, kā tālāk dzīvot? Un te nav runa tikai par sliktu garastāvokli.

Varbūt, ka tā ir laikmeta problēma – psihoterapeiti droši vien būtu kompetentāki atbildēt, bet domāju, ka, no vienas puses, tas saistīts ar to, ka pasaule ir vaļā, bet vaļā tā ir vairāk digitālā nozīmē, īpaši jau šobrīd, kovidlaikā. No vienas puses, tev ir iespēja iegūt jebkāda veida informāciju, bet tas, ka jaunā paaudze sēž datoros un telefonos, noteikti atstāj kādu ietekmi. Es noteikti nespēšu izanalizēt un iedot receptes un diagnozes, bet

tur kaut kas ir – tajā noslēgtajā pasaulē, ko viņi veido ap sevi. Jo reālās komunikācijas ar vienaudžiem jau īsti nav. Manā bērnībā tā noteikti nebija, jo nebija jau citu iespēju, kā vien iziet sētā.

Ko nu kurš darīja – tautas bumbu spēlēja vai sunīšus, attiecīgi vecumam. Šobrīd nekas tāds vairs nenotiek.

Vita Vārpiņa un Aldis Siliņš izrādē "Ārsts"
Vita Vārpiņa un Aldis Siliņš izrādē "Ārsts"

Šī tēma ienāk arī izrādē "Ārsts". Kad tava varone Rute atgriežas mājās no savas ikdienas, ko viņa sastop? Būtībā viņai iestājas otrā maiņa. Tā ir mums visiem – kad beidzas formālais darbalaiks, sākas nākamais darbalaiks, un darbs tevi pavada 24 stundas diennaktī. Un tad Rute, atnākusi mājās, risina tieši tāda paša rakstura problēmas kā izrādē "Dēls". Šeit ar pusaudzi, kurš pats nezina, vai ir puika vai meitene, un bravūrīgi saka, ka "nav opciju", ka nevar tikt ar to galā. Mans jautājums ir par šo nenormēto darba laiku un to, kā sadzīvot ar to, ka ārsta ētiskais imperatīvs neatļauj atstumt, atlikt malā, pateikt, ka tas uz mani neattiecas. Tik intensīvi iedziļinoties visu apkārtējo cilvēku problēmās – no kurienes cilvēks var akumulēt spēku, lai nākamajā rītā atkal celtos, ietu, darītu, glābtu cilvēkus, aizstāvētu savu pozīciju un tā tālāk? Tātad jautājums ir par atjaunināšanos – kurā brīdī sākas tas, ka tev ir jāpadomā par sevi gluži egoistiski?

Nezinu... Man ir divi bērni, pusaudži, un kad kā Vita pēc izrādes atnāku mājās, tieši tajā brīdī, kad atveru durvis, parasti ir tūkstoš jautājumu un tūkstoš problēmu, bieži vien neapmierinātība ar kaut ko, un

man reizēm tiešām ir tāda sajūta – nu, ko vēl no manis tieši šobrīd var paprasīt... Bet var! Un, ja tie bērni ir mana izvēle, tad es sev nedrīkstu uzdod tādu jautājumu.

Jā, esmu mājās tad, kad esmu, viņi man ir, un es viņiem esmu vajadzīga. Un, kā vari, tā tiec galā.

Bet vispār, par Ruti runājot... Varbūt tāpēc, ka iestudējuma laiks šoreiz bija daudz ilgāks nekā parasti – parasti tie ir divi mēneši, un tas ir daudz par maz, jo vakaros ir izrādes. Bet tagad sākām tieši tad, kad sākās pandēmija – šķiet, tas bija maijā, kad teātri drīkstēja vērt durvis, bet pirmizrāde bija septembrī. Tātad tas bija gandrīz pusgads, un aktierim no vienas puses tā ir liela laime – jo tev ir laiks iedziļināties, un laiks strādā uz tevi – kaut kādos failos tas kaut ko ar tevi izdara lomas un tēmas sakarā – neizbēgami. Pēc pirmizrādes parasti aktieris kaut kādā nozīmē spēj to lomu nolikt. Ir pirmizrāde, loma piedzimst tajā vai mazliet pēc tās – kā nu kuram, un tad parasti nedēļa ir tāds atiešanas brīdis: ir diezgan fiziski smagi, bet tad tu esi restartējies un sāc atkal dzīvot. Bet ar Ruti man bija savādāk. Es biju nospēlējusi jau vairākas izrādes, loma bija piedzimusi, bija ļoti labas atsauksmes... Gatis Šmits ir no tiem režisoriem, kas turpina nākt uz izrādēm un katrreiz kaut ko pasaka, baro aktieri, dod klāt jaunus uzdevums, un tas ir ļoti labi, bet...

es nevarēju to lomu nolikt! Tas izpaudās tā, ka naktī, līdzīgi kā pirms pirmizrādēm, turpinu kaut kādus dialogus, redzu Ruti, es ar viņu sarunājos un brīžam nesaprotu, vai tā esmu es vai Rute.

Un šajā situācijā teātrī satiku Ginta Andžāna mammu, kura savas profesijas dēļ mūs dažreiz konsultē lomu sakarā, un es viņai saku – Gunta, es nevaru to lomu nolikt! Un Gunta man saka – tu vienkārši sev godīgi pasaki: tas darbs ir izdarīts, paldies, tas ir beidzies. Pasaki sev to skaļi. Un šī nu bija pirmā reize, kad es kaut ko tādu darīju, jo tiešām nesapratu, kā to punktu pielikt. Kaut kādā brīdī jau es to pieliku, bet nu – diemžēl tad jau atkal sākās pandēmijas otrais vilnis, un cik mēnešus mēs vispār nespēlējām. Tad likās – tā bija tīrā laime, ka tu kaut ko nevari nolikt. Tā ka runājot par to restartu – ir reizes, kad tu tā kā nemaz nevari tik ātri sevi restartēt.

Bet Rutes Vulfas sakarā domājot – viņa ir absolūts darbaholiķis. Tā ir visa viņas dzīves jēga, un es domāju, ka labs ārsts nemaz nevar būt labs, ja viņš nespēj pieņemt reālo, dzīvo cilvēku un negrib viņam palīdzēt.

Vienalga, kādā lomā viņš šo cilvēku satiek – vai tas ir tavs mājinieks vai kaimiņa bērns – kā Rutei Vulfai. Tas ir neizbēgami – spēja un vēlme, varbūt pat negribot, tomēr ar šo cilvēku runāt un kaut kā viņam palīdzēt. Tā ir profesijas blakne.

Vita Vārpiņa un Ilze Ķuzule-Skrastiņa izrādē "Ārsts"
Vita Vārpiņa un Ilze Ķuzule-Skrastiņa izrādē "Ārsts"

Roberts Aiks ir ne tikai brīnišķīgs dramaturgs, bet arī brīnišķīgs režisors. Viņa "Hamlets" ir viens no maniem spēcīgākajiem teātra iespaidiem. Domājot par lugu "Ārsts", varētu nosaukt vairākas centrālās tēmas, kas ir labas lugas pazīme.

Brīžam liekas, ka tēmu varbūt ir pat par daudz, ka vienā maisā visu samest varbūt nevajag, jo reizēm tas mulsina skatītāju – tas vēl, un tas...

Kas tev pašai ir šīs lugas centrālā tēma?

Grūti vienu izvilkt, bet tas, par ko pirms pirmizrādes man bija jādomā visvairāk – identitāte: ko mēs katrs sev kā primāro atļaujam, ko izvirzām priekšplānā. Rutei tā ir profesija – viņa ir institūta vadošais cilvēks.

Kas notiek ar cilvēku, kurš ir vadošā amatā? Kas notiek ar līderi kā cilvēku? Kas notiek tad, kad viņš pakrīt? Atbildes ir ļoti nežēlīgas.

Nežēlīgi esam pret šiem cilvēkiem – to var redzēt šobrīd, kā mēs kliedzam uz veselības ministru, uz jebko, kas notiek apkārt – pelnīti vai nepelnīti. Ko dara pūlis... Bet arī pati persona kā līderis gribot negribot izmainās, un tā ir bīstama pārbaude – varbūt ne gluži ar varu, bet tomēr – ko tas ar tevi izdara kā ar cilvēku. Rutes sakarā tas ir ļoti būtiski.

Jā, šī ir viena no tām tēmām, kuru es kā skatītāja novērtēju mazliet no cita skatu punkta – ka tu vari izveidot veselu institūciju, organismu un būt tās līderis, bet ar demagoģijas palīdzību, netīriem spēles līdzekļiem vai izmantot apstākļu sakritību sev zināmu nolūku labā, tev paliek kāju priekšā. Nevis Rute pakrīt, bet viņu paklupina. Un tālāk tā lavīna aizveļas neapturamā ātrumā. Dzīve ir nenormāli nežēlīga, ir sistēma, un skaidrs, ka tur apakšā ir arī naudas un varas jautājumi. Tā ir viena no tēmām, kas pāriet pāri tēmas lokam – ārsts un pacients vai medicīnas ētika. Tas principā ir par jebkuru vadošu cilvēku jebkurā vadošā amatā un masu. Tas ir viens aspekts. Bet otrs, kas arī man likās ļoti būtiski – un tas pilnīgi neticami sasaucas ar nelaimīgo pandēmijas laiku –, konflikts starp reliģiju un zinātni. Turklāt man liekas, ka iedziļinoties tā īsti jau konflikta nav. Rutes Vulfas moto ir – ka par beigām mēs runājām tad, kad ir līķis, un nevienu sekundi ātrāk. Rute izrādē to saka vairākkārt. Ar ko tas atšķiras no tā, ko teiktu dziļi reliģiozs cilvēks? Laikam jau to, ka beigu nav. Rute pieļauj, ka beigas kaut kad tomēr ir – tad, kad ir līķis. Un tad man liekas, ka tas konflikts, kurš lugā ir ļoti radoši konstruēts, parāda to dzīves absurditāti, jo principā mēs visu laiku runājam par vienu un to pašu. Gan prāta cilvēki, kas ir intelektuāli bagāti un mēģina risināt jebkuru sarežģītu situāciju, un cilvēki, kuri paļaujas uz Visvarenā gribu, principā strādā ar vieniem un tiem pašiem līdzekļiem, tajā pašā laikā konfliktējot. Un tādā ziņā man liekas, ka izrāde ir ārkārtīgi gudra izrāde, kura atklāj šodienas paradoksālo dabu – ka racionāli domājoši cilvēki, izrādās, pēkšņi tic ezotēriskām idejām un otrādi.

Interesanti, ka luga ir sarakstīta mazliet pirms pandēmijas, kad runas par vakcīnām vispār vēl nebija! Pat sākot iestudēt lugu, vakcīnu vēl nebija. Bet tagad brīžos, kad šīs tēmas atskan no skatuves, pilnīgi jūtam, kā zāle rezonē, kā skatītāji brīžiem noelšas.

Bet nu – tā laikam ir labas dramaturģijas pazīme. Es jau pirms pirmizrādes teicu, ka aktierim tā ir milzīga laime – runāt tieši par to, kas notiek šobrīd. Un tik precīzi, tik trāpīgi. Ne vienmēr tā dramaturģija, ko mēģina sarakstīt par esošo laiku, ir laba, bet nu šoreiz tiešām ir tā, ka tas trāpījums ir gandrīz desmitniekā.

Skats no izrādes "Ārsts"
Skats no izrādes "Ārsts"

Runājot par racionālo un emocionālo – kā šī proporcija veidojas pašā Rutē? Uz skatuves tas virsējais slānis – viennozīmīgi intelektuāla, domājoša, racionāla, savaldīga būtne, bet cilvēkā ir viss, jo sevišķi bagāti uzrakstītā lomā. Kāda tev pašai ir sajūta?

Man liekas, ka tās emocijas viņā ir, bet viņa tām vienkārši neļauj vaļu – nav viņas dzīves telpā tām īsti vietas, un tie retie brīži, kad tās izlaužas – nu, tad tas ir mazliet kā vulkāna izvirdums. Bet varbūt, ka tā arī ir viņas problēma, kas vairāk raksturīga vīriešiem – ka viņi neatļauj sev to emocionālo pusi, viņi to tā kā slāpē, kas noteikti atstāj iespaidu uz veselību. Bet

Rutes gadījumā, domāju, emocijas noteikti ir, bet darbā viņa tās nevar atļauties, un arī mājās nē – ar Alcheimera slimības skartu pacientu tu nevari atļauties būt īpaši emocionāls un ar nelīdzsvarotu pusaudzi vēl jo vairāk – tā ka īsti jau viņas emocijām nav ne vietas, ne telpas.

Tur ir tā problēma. Gan jau, ka emocijas ir, tikai kurā brīdī tām atļaut šķilties?

Tas ir tavs kā aktrises uzstādījums vai tomēr režisora?

Tas vairāk ir mans. Ļoti interesanti – man gribējās – un tā arī luga ir rakstīta –, ka Rute jau no paša sākuma nav ne laipna, ne iejūtīga, ne saprotoša, bet Gatis veidoja tā, lai būtu tāda kā trepe: ka Rute sāk no ļoti dzirkstošas, laipnas vadītājas – lai ir, kur augt. Bet, cik sapratu, Londonā Aika iestudējumā spēlē tā, kā ir rakstīts – ka uzreiz Rute ir kā dzelzsbetons. Nezinu, kā man tas ir izdevies un kā no malas izskatās – es tomēr mēģinu to trepi būvēt, bet tā ir režisora lieta. Viņa ieteikums.

Skats no izrādes "Ārsts"
Skats no izrādes "Ārsts"

Luga apspēlē lomu spēles un maiņas, un arī Gatis to daudz izmanto – izrādē aktieri izspēlē dažādu dzimumu lomas.

Jā, tas ir rakstīts Aika komentāros – lai aktierus iespēju robežās izvēlas pilnīgi pretējus tam, kāds tēls viņam jāspēlē. Mums, protams, nebija melnādaina aktiera, bet dzimumu maiņas sakarā vai vecuma sakarā – jā, tāds ir ieteikums no lugas autora.

Kā tev šķiet – cik šī relativitāte, ka ikviens cilvēks ir spiests sev uzdot jautājumu, kas viņš ir un kāpēc viņš ir tāds, kāds viņš ir, attaisnojas? Kas būtu, ja sievietes spēlētu vīrieši un otrādi? Vai tā ir laikmeta iezīme?

Domāju, ka tā ir laikmeta iezīme un arī provokācija – mazliet tā kā publiku tracināt, izsist no kaut kādas komforta zonas, kā tagad mēdz teikt. Bet man liekas, ka tas ir ļoti interesanti Artūra Skrastiņa sakarā, kurš spēlē manu partneri: brīžam viņš ir vīrieša žaketē, brīžam – Alcheimera slimības skarta sieviete – īsti nevar saprast. Izrādes pēdējais skats man liekas ļoti, ļoti būtisks. Es satieku viņu – uzburu savā iztēlē, mēs ejam pa apli, un pāris atvadu vai satikšanās vārdu – sauc to, kā gribi. Tad Rute paliek viena, jo šī partnera vairs nav. Ja mēs tur ietu divas sievietes saķērušās – labi,

varbūt es šobrīd runāju mazliet nekorekti, bet tomēr – daudzi zālē smaidītu, sak’, nu, divas tantes atvadās. Bet tagad Artūrs iet kā vīrietis – un dvēselei jau nav dzimuma. Un tajā brīdī neviens vairs nesmaida, zālē daži raud.

Atzīstam to vai ne, kaut kas mūsu apziņā ir diezgan grūti izmaināms. Nu, kāda starpība – uz mūžu atvadās divas sievietes vai sieviete un vīrietis? Un tomēr – starpība ir. Diemžēl. Lai arī mēs to negribam atzīt.

Izrādē ir vēl pāris skatu, kuros Artūra vīrišķīgā puse nospēlē tā, ka patiešām tu viņu uztver kā vīrieti, kā dzīvesbiedru, un principā tur nerodas jautājumi.

Tu biji sagatavota skatītāja, bet esmu uzklausījusi jautājumus, vai tā ir transpersona. Tā ka mulsina tomēr tā dzimuma maiņa šī viena tēla sakarā.

Pēdējā laikā, sevišķi jau tagad, kad ir tik intensīvs pirmizrāžu birums, redzams, ka sižeti atkārtojas, tēmas atkārtojas, un rodas jautājums, kas ir tas, kas uztur dzīvu vēlmi katru vakaru iet uz teātri skatīties un baudīt. Un pēc tik daudziem gadiem profesijā jāatzīst, ka aizvien biežāk domāju par to enerģiju, kas plūst no skatuves. Ne pārāk vienlīdzīgi tā ir sadalīta, ne katram tā dota, runājot tieši par profesiju. Latvijas teātrī ir ļoti daudz augstas kvalitātes emocionālas jūtu pasaules enerģijas, kuru aktieri caur saviem varoņiem pludina uz zāli – rodas emocionālās enerģijas apmaiņa. Tas ir tas, kas mani valdzina tavā darbā – ka tev piemīt ārkārtīgi spēcīga domas enerģija. Tik caurspīdīga, tik caurskatāma, ka visas izrādes garumā skatītājs ne tikai jūt līdzi vai pārdzīvo, bet domā līdzi. Un, ja uz skatuves galvenais varonis domā un risina ļoti būtiskus, svarīgus jautājumus, un tu pieslēdzies tieši šai domas enerģijai, un principā tu sēdi zālē un sarunājies ar šo varoni – manuprāt, tas nemaz negadās tik bieži un tā ir ļoti liela vērtība! Šai sakarā atcerējos Pēteri Pētersonu, kurš to sauktu par intelektuālo teātri un tevi – par domājošu aktrisi. Zinu, ka būtu vesels lērums aktieru, kuri šobrīd teiktu – mēs visi domājam. Un tomēr – vai šis Pētersona ieviestais termins "domājoši aktieri" tev ir pieņemams? Vai tomēr tā ir viena cilvēka un viņa laikmeta iezīme – teikt par teātri kā par "domājošo teātri" un "intelektuālo teātri"?

Vispirms paldies par komplimentiem! Ļoti patīkami dzirdēt, jo Rutes loma ļoti daudz no manis ir prasījusi un prasa joprojām, un man tiešām prieks, ja tā kādam kaut ko nozīmē. Bet par to domājošo aktieri un domājošo teātri... Man jau šķiet, ka pandēmijas laiks tik daudz ko šobrīd maina. Esam spiesti daudz ko pārvērtēt, gribam to vai negribam. Arī teātra sakarā –

ja visapkārt pasaulē notiek tik milzīgas izmaiņas, ir runa par dzīvību un nāvi, ar ko daudzi no mums ir saskārušies, tad teātrim un teātra valodai atļauties būt tikai izklaidei – tas nemaz nav iespējams.

Zinu, ka ir cilvēki, kuri saka – apkārt tāpat ir slikti, vismaz teātrī gribu par to nedomāt... Tomēr skatītājs un viņa uztvere mainās – tie cilvēki, kas nāca uz teātri kādreiz un kas nāk šobrīd – tas nav viens un tas pats skatītājs. Man liekas, ka

lielākā daļa cilvēku, kuri šobrīd izvēlas nākt uz teātri, nāk domāt, nevis izklaidēties. Es tā gribu cerēt. Ir daudzas pazīmes, kas liek tā domāt.

Un Dailes teātra sakarā repertuārs šobrīd arī ir uz pareizā ceļa. Protams, ka mēs arī kļūdāmies un ir veiksmīgākas un neveiksmīgākas izrādes, tomēr man liekas, ka šis laiks neļauj pavadīt vakaru teātrī bez jēgas.

Domāju, ka mēs visi strādājam ar šādu aicinājumu. Jo tas ir arī mūsu dzīves laiks.

Jā, tas ir mūsu dzīves laiks un, teiksim, pēc gada, kas bijusi daļēja dīkstāve – ai, kā mēs to novērtējam, ai, kā gribas strādāt. Jēgpilni strādāt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti