Kultūras Rondo

Galerijā "Daugava" aplūkojama mākslinieces Maijas Tabakas jubilejas izstāde

Kultūras Rondo

Sākas "Lielais Kristaps". Aicinām uz latviešu filmu pirmizrādēm

"Meklējot Spēlmani". Saruna ar izrādes režisoru un aktieriem

«Meklējot Spēlmani» – JRT aktieri stāsta, kā uz skatuves rada kultūras leģendu tēlus

No 20. gadsimta pirmās desmitgades līdz septiņdesmitajiem gadiem – tik plaša amplitūda aptverta Jaunā Rīgas teātra iestudējumā "Meklējot Spēlmani”, līkumojot caur lielvaru nomaiņām, kuras sevišķi jūtami ietekmēja radošās aprindas. Izrādes centrā trīs mūsu kultūras vēstures izcilības – Eduards Smiļģis, Aleksandrs Čaks un Pēteris Pētersons.

Lai arī izrāde stāsta par reālām mūsu kultūras vēstures figūrām, tostarp arī par Aleksandru Čaku, Mildu Grīnfeldi, Liliju Štengeli, Emīliju Viesturi, Jūliju un Pēteri Pētersoniem – galvenajā lomā ir pats teātris. Ne tikai kā mākslas forma, bet kā dzīves redzējums un augstāko vērtību kopums.

Viens veids, kā demitoloģizēt lielās personības, ir rādīt attiecības – mīlas attiecības un aizskatuves peripetijas, tīšām skatīties uz faktoriem, ar kādiem šie cilvēki saskārās privātajā dzīvē, vērtē izrādes režisors Gatis Šmits, stāstot par to, kā panākt šo izcilo personību nonākšanu no enciklopēdiju šķirkļiem uz skatuves, no mākslas troņiem uz visiem kopīgās zemes.

"Vienmēr, kad būs darīšana ar reāliem cilvēkiem, ir skaidrs – jo viņi ir zināmāki, jo tas mīts par viņiem būs lielāks. Jo vairāk cilvēku viņus būs satikuši, jo vairāk cilvēku vecumdienās memuāros retrospektīvi piekrāsos šo cilvēku, un tā veidojās šie saplacinātie tēli,” uzskata Šmits.

Runājot ar režisoru Eduardu Smiļģi, Šmits uzsver, ka viņš dzīvojis cauri autoritārisma periodiem un Padomju Savienībai.

"Tas bija laiks, kad sabiedrībai bija vajadzīgi šie lielie viedokļu līderi vai lielās personas.

Un arī teātris Smiļģa gadījumā 20 gadus bija pilnīgā viena cilvēka kontrolē. Un tas ir droši vien kaut kāds sabiedrības augšanas posms, kurā ir vajadzīgs šis viens līderis,” atzīst Šmits.

Smiļģis bija viens no šiem līderiem, un tāpēc bijis grūti viņu atklāt kā personu. Viņu apvij leģendas, atmiņas, anekdotisku gadījumi.

Par Aleksandra Čaka personības izpēti, gatavojot savu lomu, stāsta Vilis Daudziņš. Viņš min, ka braukuši pie dzejnieces un tulkotājas Mildas Grīnfeldes meitas runāties, jautāt, ko viņa atceras par savu mammu, ko mamma ir stāstījusi par savu dzīvi kopā ar Čaku.

"Un tad jau arī par tām konsekvencēm, kas bija pēc tam, arī par to grāmatu "Tētis karavīrs", ko bija rakstījis Čaks, bet kas bija publicēta ar viņas vārdu un kas bija viens no iemesliem, kādēļ viņi nonāca Mordovijas nometnēs,” atklāj Daudziņš.

Aktieris atgādina, ka Čaku spēlējis jau pirms 25 gadiem (Ģirta Nagaiņa veidotā televīzijas iestudējumā), bet šoreiz bijis ļoti interesanti vēlreiz pārlasīt dzeju un pārlasīt tādas rindas, ko līdz tam nebija lasījis vai arī nebija tām pievērsis uzmanību. Tāpat aktieris norāda, ka Čaks savā dzejā arī mainās.

"To jau var redzēt, ka dzeja ir pavisam citādāka, - tā, ko viņš raksta 20 gadu vecumā, un tad vēlāk, mainoties režīmiem. Viņš ir ārkārtīgi jūtīgs cilvēks.

Un režīms tiešām viņu spēja salauzt daudz vairāk nekā varbūt kādu citu. Viņš īsti neprot spēlēties ar režīmu, viņš neprot ķēmoties, kā varbūt kaut kādā ziņā prot pielāgoties Smiļģis,” analizē Daudziņš.

Pētera Pētersona sporādisko, enerģijas un zināšanu pārpilno personību interpretē Ģirts Krūmiņš. Aktieris min, ka, lai arī izrādes tapšanas laikā viesojies pie režisora meitas Karinas Pētersones viņu dzīvoklī, tomēr svarīgākais šī tēla veidošanā bijis kaut kas iracionāls:

"Tas nav kaut kāds informācijas kopums, bet nostrādā kaut kāda pēkšņi iracionāla lieta, ko tu nezini, kā viņa vienkārši notiek. Klausījos ļoti daudz, kā viņš stāsta, un skatījos, kā viņš runā. Tas viss tik mūsdienīgi, viss viņa domu gājiens. Unikāls cilvēks.” 

Eduarda Smiļģa pārpasaulīgo, vienlaikus heroisko un komisko tēlu redzam Andra Keiša atveidojumā.

"Viņš ir tik netverams un vienlaikus arī tik fizisks, jo es lasīju literatūru par viņu, Harija Liepiņa grāmatu un Mudītes Šneideres grāmatu, kur ir "es pa dzīvi” un blakus Smiļģis.

No tām grāmatām tu saproti, ka viņš ir tāds pusjucis rūķis, bet tu palasi Rūtas Rotkales zinātniskās grāmatas, tiešām faktos balstītus pētījumus, un tu saproti, ka viņš ir bijis ļoti analītisks, vienlaikus pārgalvīgs, bet analītisks cilvēks,” Smiļģi raksturo aktieris Andris Keišs, stāstot, vai ir iespējams notvert Smiļģa garu un parādīt to skatītājiem.

Keišs min, ka viņam visvairāk bijis jācīnās ar mītiem, kas apvij Smiļga tēlu. Bet pēc pirmizrādes viņš saņēmis atzinīgus aktiera Jura Strengas vārdus, ka runājis ļoti līdzīgi Smiļģim.

"Bet protams, ka viņš ir kosmoss, viņš nav beidzis kādas augstskolas, viņš ir saņēmis pirmās recenzijas, kas viņu ir pilnībā iznīcinājušas – ko tas vispār te dara.

Viņš ir gada laikā pārkāpis pāri visam negatīvajam un pierādījis sevi kā varoņa tēlu uz skatuves, un pēc tam aizbraucis un atgriezies ar vīziju. Vienkārši ļoti apdāvināts cilvēks viņš ir bijis,” atzīst Keišs.

Aktieris vērtē, ka ir grūti ieraudzīt filmētajos materiālos patieso Smiļģi. Varbūt vēl 20. gados uzņemtos kadros tas bijis iespējams, bet vēlāk ir bijis publiskais Smiļģis un otrs – tas Smiļģis, kas bija grimētavās un mēģinājumos.

"Nevarētu nofilmēt mēģinājumu, kuru Smiļģis tā patiesi mēģinātu, aizmirstot par kamerām,” uzskata Keišs.

Viņš arī atminas bijušo kolēģi Kārli Anušēvicu, kurš tagadējā Jaunā Rīgas teātra, kādreizējā Dailes teātra ēkā pārzināja Smiļģa istabu un pēdējos Smiļģa dzīves gadus arī diezgan bieži pavadījis viņu uz mājām.

"Mēs simts veidos mēģinājām no viņa izdabūt ārā, kas tas bija, ko jūs tur runājāt, un viņš tā arī nevienu teikumu nepateica.

Kaut kā viņš ļoti saudzēja to "bohēmas Smiļģi" un "mīlētāju Smiļģi", mēs varam par to tikai fantazēt,” bilst Keišs.

Izrādē līdz ar pieredzējušajiem Jaunā Rīgas tātra aktieriem darbojas arī Latvijas Kultūras akadēmijas teātra studiju 2. kursa studenti.

Visas turpmākās "Meklējot Spēlmani” izrādes līdz pat janvāra beigām ir izpārdotas. Atliek cerēt, ka šis iestudējums piedzīvos vēl vairākas sezonas – pat ja ne sešpadsmit, kā Pētera Pētersona "Spēlē, Spēlmani!”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti