Fjodors Dostojevskis, runājot par saviem pirmajiem spilgtajiem iespaidiem teātrī, atceras: "Desmit gadu vecumā es Maskavā redzēju Šillera "Laupītāju" izrādi, kurā tēloja Pāvels Stepanovičs Mačalovs. Varu sacīt, ka spēcīgie iespaidi, ko es toreiz guvu, ļoti labvēlīgi ietekmēja manu garīgo pasauli."
Pirmais rakstnieka darbs, kas uzvests uz teātra skatuves, ir romāna "Velni" dramatizējums. Pirmizrāde notika 1907. gada 29. septembrī Pēterburgas Literatūras un mākslas biedrības teātrī. Tam sekoja iestudējumi tā dēvētajā MHATĀ jeb Antona Čehova vārdā nosauktajā Maskavas Dailes teātrī, proti – "Brāļi Karamazovi" 1910. gadā un jau otro reizi "Velni" (šajā versijā ar nosaukumu "Nikolajs Stavrogins") 1913. gada rudenī.
Nevis atrādīt, bet iesaistīties sarunā.
Lai pārspriestu Dostojevska darbu iestudējumus uz Krievijas teātra skatuvēm, uz sarunu Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" aicināta teātra producente un ilggadēja MHAT teātra darbiniece Jevgeņija Šermeņova, kura jau piecus gadus sevi pilntiesīgi var saukt par rīdzinieci.
Šermeņova stāsta par savu pirmo spēcīgo iespaidu saistībā ar Dostojevska darba iestudējumu uz teātra skatuves: "Man ārkārtīgi patika aktieris Oļegs Borisovs. Zinu, ka 70./80. gadu mijā viņš patika būtībā ikvienam. Viņš bija tā perioda zvaigzne. Pēc režisora Georgija Tovstonogova aicinājuma Borisovs kopš 1964. gada bija Ļeņingradas Lielā Dramatiskā teātra trupas sastāvā. 1982. gadā šim teātrim bija apjomīga viesizrāžu programma Maskavā, un mana mamma kaut kādā pilnīgi brīnumainā kārtā bija sadabūjusi biļetes un arī lielu, biezu bukletu, kurā bija sīki un smalki izstāstīts par katru programmas izrādi. To es ļoti cītīgi studēju un visvairāk manu uzmanību piesaistīja Ļeva Dodina iestudējums "Lēnprātīgā" tieši ar Borisova dalību. To izrādīja Maskavas Lielā teātra Mazajā zālē. [..] Varētu teikt, ka šis iestudējums kopumā bija uztverams kā milzīgs Borisova monologs vai, citiem vārdiem, – pilns īsstāsta teksta pārnesums uz skatuves. Viņa partnere bija Tatjana Šestakova, un šis manās acīs ir bijis kā sapņu pāris. Kopumā šo izrādi esmu noskatījusies kādas sešas vai astoņas reizes."
Jāatzīmē, ka 2014. gadā Dostojevska darba "Lēnprātīgā" versiju Dailes teātrī iestudēja režisors Mihails Gruzdovs. Vienīgās trīs lomas spēlēja Ieva Segliņa, Ģirts Ķesteris un Lidija Pupure.
Šermeņova piemin vēl kādu Dostojevska darba interpretāciju uz skatuves – Valērija Fokina iestudējumu "Karamazovi un elle" teātrī "Sovremeņņik" 90. gadu sākumā:
"Tas bija ļoti interesanti, kā Fokins Karamazovu ģimenei, visiem galvenajiem varoņiem pretnostatījis elli kā noteiktu fenomenu, vai pat varētu teikt – nevis nostādījis pretī, bet drīzāk blakus.
Bija vērtīgi ieraudzīt interpretāciju par to, kā elle tiek uztvert krievu kā ticīgas tautas vēsturiskajā un šodienas izpratnē. Es pieļauju, ka šīs tēmas izvēle bija līdzdalīgs arī Žana Pola Sartra pazīstamais izteikums, ka elle ir citi. Tad vēl, protams, apstāklis, ka katrs no varoņiem kaut ko ir noziedzies, izņemot jaunāko – Aļošu. Taču viņš citu nodarījumus nēsā līdzi sevī un pats no tā cieš un mokās."
Runājot par pēdējo desmit gadu nogriezni Krievijas teātrī un Fjodora Dostojevska darbiem tajā, Šermeņova īpaši izceļ režisora Konstantīna Bogomolova vārdu, jo viņš skatītājiem nevis atrāda rakstnieka izveidotos naratīvus un sižeta fabulas, bet gan uzņemas polemizēt ar Dostojevski. Kā šīs polemikas centrālo vietu režisors izvēlas tieši teātra skatuvi.
"Bogomolova "Karamazovu" iestudējums piedzīvoja savu pirmizrādi MHAT drīz pēc Oskara Vailda komēdijas "Ideālais vīrs" ievērojamajiem panākumiem. Kas interesanti "Karamazovu" spēlēja gandrīz precīzi tas pats sastāvs. Sešu stundu garais iestudējums nozīmē katru vakaru pilnībā izpārdotu zāli. Šis ir ļoti precīzs un maksimāli pietuvināts romāna pārlikums uz skatuves. Režisors tēlus, varētu teikt, vispār nemaz nav mūsdienīgojis.
Aktieri runā tajā īpašajā, autentiskajā Dostojevska laika valodā. Viņa valodā ir daudz inversiju, vārdu pārkārtojumu, retāk dzirdēti īpašības vārdi un lietvārdi. Varētu teikt, ka viņa valoda nav piejaucēta, pieradināta.
Jāatzīst, ka aktieru ansamblis lieliski tiek galā," teic Šermeņova, "Man pēc izrādes uzreiz bija jāskrien mājas meklēt "Brāļus Karamazovus", lai pārliecinātos, vai tad tiešām viņi tā runāja, kā pie Bogomolova. Atradu to epizodi, lasu – jā, viss precīzi, vārds vārdā."
Vai viens var pastāvēt pret visiem?
Par Fjodora Dostojevska darbu dažādajiem inscenējumiem Latvijas teātrī stāsta teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere.
Visupirms jautājums – vai varētu būt tā, ka Dostojevska daiļrade teātru repertuārus apmeklē sezonāli? Piemēram, mēdz teikt, ka rudeņos gribas klausīties blūzu vai džezu, vasarās ļaudis klausās vieglāku un pacilājošāku mūziku… Varbūt līdzīgi ir ar teātri, kad mākslinieciskajiem vadītājiem itin kā parādās spuldzīte virs galvas, sakot – jā, šis nu ir tas īstais laiks, kad mums būtu jāķeras pie Dostojevska!
"Pirmkārt, man jāatzīstas, ka es galīgi neesmu Dostojevska cienītāja. Līdz ar to man neviens laiks neliekas pārāk piemērots Dostojevskim un novembris jau nu galīgi ne. Viņš ir Pēterburgas rakstnieks un Pēterburgā novembrī var izdarīt tikai vienu – pakārties. Slapjš, auksts, vējains. Tas brīnišķīgi bija atklāts Oļģerta Krodera "Idiotā", kur nebija nekā no tās Pēterburgas, bet kaut kā bija šī sajūta. Rudāks pateica: "Viņš ieradās Pēterburgā novembrī." Un tu pilnīgi ieraudzīji to ārkārtīgi nemājīgo, bezcerīgo laiku," atbild Tišheizere, "Par tavu jautājumu – es domāju gan, bet varbūt mazdrusciņ citādā veidā, jo tā īsti man ir dziļi ietekmējuši viena romāna inscenējumi. Tas ir "Idiots", un es tādus iestudējumus esmu redzējusi daudz. Bet tādi ietekmīgi man liekas bija kādi trīs. Pirmkārt, jau Pētera Pētersona 1969. gada iestudējums. Man bija trīspadsmit četrpadsmit gadi, kad es redzēju. Tolaik jau izrādes gāja diezgan ilgi. Tas [iestudējums] mani vienkārši satrieca. Tagad es domāju, ko tur varēja saprast pusaudzis? Bet kaut ko taču saprata. Saprata, ka viens cilvēks ir nostājies pilnīgi pret visiem.
Man ir tādas aizdomas, ka "Idiots" atgriežas uz mūsu skatuvēm tādos brīžos, kad ir jānoskaidro, vai viens cilvēks var pastāvēt pret visiem; vai viens cilvēks var pastāvēt tad, kad visi citi dodas citā virzienā.
Jo tāds, man liekas, bija šis 1969. gada Pētera Pētersona iestudējums, kur bija ļoti skaidri saprotams, ka tas ir mesija, kas ir ieradies pie cilvēkiem. Bet jāsaka mesija, kas bija ieradies pie cilvēkiem, kas viņu patiešām arī gaidīja. Tajā brīdī – 70. gadu sākumā – tas mesiānisms arī bija ļoti vajadzīgs. Pastāvēt pret vadošo tecējumu un mierīgi iet pret to."
Nākamais Dostojevska romāna "Idiots" iestudējums, kas teātra zinātnieci ļoti uzrunāja, ir Oļģerta Krodera veidots (2006. gadā). Viņa spriež, ka arī toreiz bija pienācis brīdis pateikt – var dzīvot citādi šajā pasaulē: "Tas bija pirms lielā burbuļa plīšanas, kad mums vienu brīdi, nu vismaz daļai patērētāju sabiedrības, pēkšņi bija kaut kāda nauda, bija kaut kādas iespējas pirkt un braukt, un redzēt. Pēc tam, kad es pēc dažiem gadiem sāku strādāt Valmieras teātrī, bija ārkārtīgi daudz sarunas, un Kroders ik pa laikam atgriezās pie tā, ka viņam nepatīk iestudēt komēdijas [..] un viņam nepatīk par politiku runāt tieši. Es domāju, ka
"Idiots", kur pēkšņi bija cilvēks, kurš gribēja mīlēt visus, varēja būt tāda atsauce uz politiku, uz to brīdi, kad vairāk vai mazāk bija tā grābšana sev, sev, sev. Pēkšņi atnāk viens cilvēks, kas gribētu dzīvot citādi.
Edīte Tišheizere kā reiz atminas vienu novērojumu no šī Krodera iestudējuma skatīšanās reizes: "Man priekšā sēdēja divas padzīvojušas kundzes, kuras skaļās seriālu skatītāju balsīs nepārtraukti apsprieda to, kas notiek uz skatuves – tā it kā sēžot mājās pie televizora. Tas no vienas puses ārkārtīgi kaitināja, bet no otras puses tas bija tāds prieks. Es domāju, re, kā Kroders ir uzbuvējis to izrādi kā kāpnes. Lilija Dzene kādreiz teica, ka labai izrādei ir jābūt kā kāpnēm: stāvi uz kura pakāpieni gribi, augstu vai zemu, tu dabūsi savu. Šīs divas kundzes, kuras bija redzējušas tik daudz Hosē Ignasio un "Pazaudētās atmiņas" tieši tāpat skatījās un no sirds līdzpārdzīvoja tam, kā tas patiešām idiots neizvēlējās īsto sievieti. Viņas aizgāja ļoti daudz ieguvušas."
"Bišķiņ avangards"
Nepārspējams dialogu meistars un smalka, satīriska humora īpašnieks – tā par Fjodoru Dostojevski saka režisors, pedagogs Pēteris Krilovs, kura "Brāļu Karamazovu" un "Velnu" iestudējumi ir uzskatāmi par Latvijas teātra zelta fonda sastāvdaļu. Dostojevska darbi režisoram sākotnēji nemaz tik ļoti nav patikuši. Rakstnieks viņam "atklājies" pamazām. Protams, sava nozīme bijusi arī uzaudzētajai dzīves pieredzei, kas palīdzējusi ievērot apkārtējo cilvēku raksturiezīmes.
Kā to apraksta teātra zinātniece Silvija Geikina, Pētera Krilova režijā 1991. gadā izveidotā pirmā Daugavpils aktieru kursa diplomdarba izrāde Viljama Folknera "Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa" mākslinieciski novatorisko kvalitāšu dēļ kļuva par izcilu notikumu visā latviešu teātra vēsturē. Arī aktieru kursa diplomdarba izrāde Fjodora Dostojevska "Velni" Krilova režijā 1993. gadā guva nedalītu skatītāju un kritikas atzinību.
Tāpat pēc Fjodora Dostojevska romāna 1997. gada pavasarī tapušie "Brāļi Karamazovi" bija aktiermeistarības diplomdarbs, kura trīs daļas Krilova režijā kopumā ilga septiņas stundas. Par iestudējumu krievu teātra zinātnieks Nikolajs Pesočinskis reiz izteicies: "Tas ir brīnums – ar tik jauniem, nepieredzējušiem aktieriem kamerstila izrādē, psiholoģiskā teātra nežēlīgajā tuvplānā sasniegt tik dziļu, gudru rezultātu!"
Teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska atceras: "Mazā telpa, tas, ka norise notika arī aiz loga, uzdrīkstēšanās runāt par lieliem jautājumiem un jūtu galējībām – tas viss radīja sajūtu, ka tev līdz ar nedaudzajiem izrādes skatītājiem ir ekskluzīva iespēja pieskarties brīnumam. Un katru redzēto reizi stāsts bija par kaut ko mazliet citu, priekšplānā izvirzoties citam varonim – vienvakar tas bija Ģirta Ēča intelektuālis Ivans, izmisis no dieva neesamības, citvakar Artūra Skrastiņa kaislīgais, trakais Dmitrijs, kura acis aizmigloja tieksme pēc Baibas Brokas Grušeņkas sakarsušās asinis, trešajā vakarā – Regnāra Vaivara tikai šķietami rāmais, ticīgais, mīlestības pilnais Aļoša."
Minēto priekšplāna fokusa maiņu komentē režisors: "Kad mēs uztaisījām pirmās caurlaides un
sapratām, ka izrāde velk uz septiņām stundām, vienu brīdi nobijāmies un domājām – nu, nē. Tad, es neatceros, kurš no studentiem teica – lai ir. Pirmā daļa bija par Aļošu, otrā par Dmitriju un trešā par Ivanu.
Centrālais skats, kurā satiekas visi brāļi, ir viesošanās pie vecā Karamazova. Tējas dzeršana – tā laikam tas [skats] saucās, kur visi atklājās. Tur ir ļoti garš tēva monologs, ko Makovskis brīnišķīgi spēlēja. Viņš bija ļoti būtisks stāstā gan par Aļošu, gan Dmitriju. Bija dilemma, bet mēs to atrisinājām ļoti prasti – tekstuāli vienu un to pašu skatu spēlējām divas reizes. [..] Mēs to atļāvāmies. Tas bija bišķiņ tāds avangards tajā laikā. Domājām, tūlīt mūs nolamās, kā drīkst septiņas stundas un vēl vienu, pie tam garu skatu spēlēt divas reizes. Un visi klusēja. Es domāju: viens variants – viņi visi klusē, jo ļoti labi, bet tam es neticēju; otrs – visi saprot mūsu ideju, bet neviens tā skaidri neteica, cik labi, ka jūs to izdarījāt; trešais variants, ka viņi vienkārši skatījās tā, kā bija paredzēts – vienreiz priekš Aļošas, tad priekš Dmitrija. Tas varbūt ir Henrietas atziņas pamats."
