Uz preses konferenci, kas veltīta Maskavas Dailes teātra viesizrādēm Rīgā, neieradās žurnālistu tik ļoti gaidītā galvenās lomas tēlotāja Renāta Ļitvinova. Viņai veselības problēmas, kas gan neietekmēšot izrādes gaitu vakarā. Savukārt režisors Ādolfs Šapiro bija iedvesmas pārņemts no vakardienas tikšanās ar Mihailu Barišņikovu, kura izrādi apmeklēja teātrī, ko kādreiz dēvēja par savu.
“Es tajā zālē nebiju bijis kopš 1992. gada un domāju, ka nekad vairs nebūšu, negribēju. Bet piezvanīja Alvis un uzaicināja, es uzreiz nezināju, vai piekritīšu. Bet aizgāju un izrādās viegli, jo uz skatuves bija cits vēstures un mākslas lauks, ko man bija samērā viegli pieņemt,” stāsta Ādolfs Šapiro.
Uz jautājumu par iespēju iestudēt kādu izrādi Rīgā, režisors, kurš joprojām nav aizmirsis viņa savulaik vadītā Rīgas Jaunatnes teātra likvidāciju, bija kategorisks.
“Ir pārāk liela nasta. Lai pilnvērtīgi mēģinātu, ir vajadzīga norobežošanās, ironisks skats, kaut kāda uzvaras sajūta. Ne jau tāpēc, ka man būtu kādi politiski vai kādi citi iemesli. Es atteicos, jo es zinu, ka staigāšu pa ielām, prātošu, atcerēšos, man trūks viegluma mēģināt, un es par to visu domāšu – man to nevajag,” uzsver režisors.
Leģendārā Antona Čehova “Ķiršu dārza” jauniestudējums ir veltīts lugas simtgadei un režisors to veidojis pilnīgi atšķirīgā tonalitātē, izceļot ķiršu trauslumu kā ātri aizejošas dzīves metaforu. Lai arī režisors latviski nav runājis ļoti sen, viņš lugas jēgu skaidroja latviešu valodā.
“Luga, kā saka – eiropeiska, nav stipri krievu kolorītā, kā Ostrovska lugas. Tā ir par dzīvi, kā tā iet - vasara, rudens, ziema, kā viss mainās, ļoti ātri dzīvē mainās. Cilvēki nav pozitīvi vai negatīvi –viņi ir cilvēki, kuri jūt,” stāsta Šapiro.
Maskavas Dailes teātra viesizrādes Rīgā uz Dailes teātra skatuves ilgs vien 26. un 27.oktobrī.
