“Pasaka par Veco Nāvi” paralēlās pasaules sajūtās skatītāji tika iesaistīti jau pirms izrādes sākuma. Stāstu par darba nomocītu večiņu, kura savas dienas pavada suņa Kauliņa sabiedrībā, bezkaislīgi atņemot dzīvības, režisors veidojis ar sarežģīti vadāmo marionešu palīdzību.
„Kaut kā salīdzinoši mēs to nāves klātbūtni, pateicoties arī medijiem un notikumiem, tā pastarpināti izjūtam,” uzskata režisors Ģirts Šolis. „Tad, kad ir tieši saistībā ar saviem tuviniekiem, vai savām pārdomām, tas ir pavisam cits pārdzīvojums.”
„Pasaka pēc būtības, kas ir pietiekami filozofiska un mierīga, caur šo ļoti makabro formu tiek padarīta asāka, ironiskāka, asprātīgāka. Par nāvi var raudāt, var smieties. Šajā gadījumā ļoti konceptuāla izvēle smieties, nepazaudējot to nopietnību un filozofisko dziļumu,” vērtē teātra kritiķe Zane Radzobe.
„Tas kas man pietrūka – stāsts bija drusku samežģīts. Man būtu vairāk paticis, ja tas vairāk būtu ar tiem vizuāliem līdzekļiem, caur tām lellītēm, pastāstīts,” saka teātra kritiķe Valda Čakare
