Izrāde izseko kāda laulāta pāra attiecībām 20 gadu garumā. Kā ikvienas ilgstošas attiecības, tās ietver plašu spektru – no jūsmas un romantikas līdz rutīnai, strīdiem, greizsirdības scēnām un cietsirdīgām spēlītēm.
Izrāde „Precēšanās un šķiršanās anatomija” ir Marijas Bērziņas maģistra darbs režijā. Par sarežģīto cilvēku kopdzīves tēmu viņa izvēlējusies runāt ārēji vieglā formā, kaut arī savā dziļākajā kodolā izrāde ir visai smeldzīga un skarba.
Izrādes galvenie varoņi Džoanna un Ričards pēc 20 gadu kopdzīves izšķiras, bet režisori interesē jautājums – vai tas vispār pa īstam ir iespējams pēc tik ilgas attiecību pieredzes?
„Pēc būtības es drīzāk gribēju uztaisīt izrādi par to, nevis kā šķirties, bet kā mēģināt palikt kopā. Jo – ja cilvēki ir kopā tik ilgstoši kā 20 gadus – vai vispār ir iespējams izšķirties? Manuprāt, nav, jo jūs turpināties bērnos un mazbērnos, un tas arī ir tas skaistākais. Es vairāk domāju par to tēmu, ka tas ir viens no cilvēku galvenajiem izdevumiem, kā iemācīties veidot attiecības ar sevi, ar partneri un ar visu pasauli,” klāsta Marija Bērziņa.
Ričardu izrādē atveido Ģirts Liuziniks, bet Džoannu – Anta Aizupe. Aktrise uzskata – vērtīgi tas, ka šī izrāde dod iespēju ielūkoties kāda pāra attiecībās bez maskas, ko viņi mēdz nēsāt sabiedrībā:
„Pie mums nāca arī konsultēt terapeits Māris Siliņš, un viņš daudz runāja par to, kas notiek ar pāri pēc bērnu piedzimšanas, pēc daudzu bērnu piedzimšanas. Manuprāt, mēs ikdienā ar to daudz nedalāmies viens ar otru, mums ir tādas kā maskas, jā, ka mums viss ir lieliski, ideāli, mēs peldamies mīlestībā. Tā jau nav. Viņi izšķiras, bet viņi varēja neizšķirties, un tā ir arī daudziem no mums”.
Katrs no attiecību modeļiem ir unikāls, tomēr ir arī ļoti tipiskas, daudziem līdzīgas izpausmes un šajā izrādē teju katrs varēs atrast kādu paralēli ar savu dzīvi – ir pārliecināts aktieris Jānis Āmanis.
Izrādes galvenie varoņi Džoanna un Ričards apprecējušies ļoti jauni un tā īsti nav pratuši pieaugt un saprast, ka mīlestībai ar laiku transformējas citos veidolos.
Jānis Āmanis: „Daudz un dažādi ir dzirdēts, ka, jā, mīlestība – viņai ir kapacitāte, kas izsīkst un tad viss… Vismaz šobrīd es domāju un arī, pie šī iestudējuma strādājot, esmu atskārtis, ka mīlestībai nav kapacitātes, tā vienkārši transformējas par kaut ko citu. Un tev ir jāierauga tas, un jāiemīl tas cilvēks no savādāka viedokļa, no savādākas puses.
Ir tāda sena patiesība – Dievs nesaved kopā cilvēkus, lai viņus izšķirtu, bet saved kopā, lai viņi paliktu kopā. Tālākais ir cilvēka ziņā”.
Sākt uztvert otru cilvēku kā pašsaprotamu – tā ir viena no lielākajām problēmām attiecībās, ar ko mēs teju visi grēkojam, uzskata Marija Bērziņa un arī par to ir viņas veidotā izrāde:
„Darbs, rutīna, sadzīve, bērnkopība, kas ir ārkārtīgi liela lieta, it sevišķi viņiem, jo viņiem ir četri bērni. Pēc tik ilga laika bērnkopības vīrietim ir jābūt ļoti gudram, lai viņš sievieti paņemtu atpakaļ sev. Un daudzi, protams, jūtas bezpalīdzīgi. Apdeiks pats ir teicis, ka tad, kad sievietei piedzimst bērni, mēs kļūstam par nevajadzīgām grabažām.Tā lielākā vērtība šajā darbā ir tā ārprātīgais cilvēciskums, ka tur nav nekā, ko mēs nepazīstam”.
Iestudējuma „Precēšanās un šķiršanās anatomija”, kas ir Marijas Bērziņas maģistra darbs režijā, pirmizrāde skatāma piektdien Nacionālā teātra Aktieru zālē.
