Kultūras Rondo

Kultūras Rondo: Contra spēlējas ar valodu; operu "Burvestība" un "Pajaci" pirmizrādes

Kultūras Rondo

Trīs jaunas izstādes laikmetīgās mākslas centrā "kim?"

Harija Gulbja darbi Nacionālā teātra repertuārā

Mārcis Maņjakovs: «Cīrulīšu» tēma pati par sevi ir ārkārtīgi mūsdienīga

Uz Nacionālā teātra skatuves atkal ir atgriezušās divas dramaturga Harija Gulbja izrādes – “Olivers” un “Cīrulīši”. Lai arī lugas rakstītas un iepriekš iestudētas pagājušā gadsimta 70.–80. gados, šo izrāžu vēstījums, it sevišķi jaunākā iestudējuma “Cīrulīši”, ir ļoti mūsdienīgs.

“Harijs Gulbis man ir īpaši tuvs dramaturgs, kaut gan nevaru teikt, ka es būtu tā nu pēc kārtas visas viņa lugas iestudējis. Bet viņš savā laikā arī piedzīvojis lielu triumfu mūsu teātrī ar tādām lugām kā "Aijā, žūžu bērns kā lācis", kura tika spēlēta 150 vai 200 reizes, ar "Silta, jauka ausainīte", "Kamīnā klusu dzied vējš" ko ilgi spēlēja, "Olivers",” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atzīst režisors Edmunds Freibergs.

Režisors ir veidojis abus jaunākos šī autora darba iestudējumus Nacionālajā teātrī – gan “Oliveru”, gan “Cīrulīšus”.

“Es, domādams par viņu, pārlasīju un vienkārši šokā atklāju, cik ārkārtīgi viņa ir mūsdienīga ir šī Latvijas situācija, kas ir "Cīrulīšos", ka tā ir absolūti identiska, visas problēmas, par kurām viņš rakstīja 1974. gadā, ir pilnīgi kā šodien rakstīts,” par izvēli teātra jubilejas gadā iestudēt šo lugu stāsta Freibergs.

Latvijas Nacionālajam teātrim - 100

2019. gada 23. februārī Nacionālais teātris svinēs savu 100. jubileju. Teātra bagātā vēsture ļauj uz notikumiem, iestudējumiem, aktieriem un režisoriem paskatīties no dažādiem skatpunktiem. Sadarbībā ar Latvijas Radio raidījumu "Kultūras Rondo" LSM.lv piedāvā piecus stāstus teātra vēsturē, kas saistās ar Rūdolfu Blaumani, Raini, ar lielo romānu dramatizējumiem, kā arī ar lugām, kas savulaik iestudētas un pēdējā laikā atkal atgriezušās teātra repertuārā.

“Man ir ārkārtīgi liels prieks, ka mēs šo latviešu dramaturģiju uzvedām, jo Harija Gulbja lugas ir vienreizējas,” atzīst aktieris Mārcis Maņjakovs, kurš izrādē “Cīrulīši” atveido Elmāru. “Izrāde "Cīrulīši" pierādīja, ka latviešu tautai šādas lugas šāds iestudējums ir vajadzīgs.”

“Un svarīgākais, man liekas, tā tēma pati par sevi ir ārkārtīgi mūsdienīga, tā ir mūsdienīga, jo šajā laikā, kad esam aizņemti ļoti daudz paši ar sevi, mums pietrūkst laika saviem vecākiem, kas mūs gaida.

Tiešām, tai dzīves ritmā mēs viņu vietā cenšamies izrisināt diezgan nopietnus dzīves jautājumus, aizmirstot viņiem paprasīt, vai viņiem tas vispār ir vajadzīgs. Un man liekas, ka šī tēma šodien ir ļoti aktuāla pie visas mūsu skriešanas, par visām lauku mājām, par visām ģimenes kopīgām attiecībām. Man liekas, ka šai izrādē tas ir ārkārtīgi spilgti. Jā, varētu pat teikt, diezgan dramatiski, no malas paskatoties uz to ģimeni, tajā pašā laikā ļoti humorīgi un ļoti dzīvi, un talantīgi,” vērtē Maņjakovs.

Aktieris arī min, ka, veidojot iestudējumu, atrasti jauni akcenti, kas nav bijuši ne filmā “Cīrulīši” (Filmu “Cīrulīši” 1980.gadā uzņēma režisors Oļģerts Dunkers), ne iepriekšējā iestudējumā.

“Ir vēl viena burvīga īpašība, kas ir Harijam Gulbim, ko es ļoti augstu vērtēju vispār mākslā – šis interesantais komiskā un dramatiskā, un traģiskā salikums, un "Oliverā" viņš ir izteikts, jo tur ir lietas, par ko jāsmejas, brīžam rūgti jāsmejas, brīžam varbūt pat gaiši jāsmejas. Un ļoti daudz arī tādu sāpīgu motīvu, lirisku, dramatisku un pat traģisku motīvu par cilvēkiem, par eksistenciālām problēmām. Tas ir tik skaisti – ar tādu darbu strādāt un mēģināt, kā saka, iespēju robežās atklāt,” uzskata Freibergs.

Aktrise Rasma Garne atzīst:

“Es vispār Hariju Gulbi uzskatu par savu autoru, jo gandrīz visās viņa lugās esmu spēlējusi, kas teātrī bijušas.

Un es vispār viņu uzskatu par pēckara gadu labāko dramaturgu, jo viņam burtiski zem katra teikuma, zem katra dialoga, zem katra monologa tādas domas var atrast apakšā. Turklāt arī materiāls ļaujas traktēt ne tikai tā, kā, teiksim, varbūt ir Gulbis iecerējis, bet arī pakļaujas kaut kādai citai,varbūt domāšanai, citai saprašanai. Tas ir ļoti elastīgs materiāls. Cik es esmu spēlējusi, vienmēr esmu viņam piegājusi ar lielu patikšanu, lielu baudu.”

Aktrise stāsta arī par piedzīvoto, piedaloties izrādē "Aijā, žūžū, bērns kā lācis". Jaunākajā “Cīrulīšu” iestudējumā viņa atveido Olgu, bet 70. gados veidotajā iestudējumā viņa atveidoja Ingrīdu, un tā bijusi viena no viņas pirmajām lomām šajā teātrī.

“Ko es tur darīju un kā, man mazāk ir palicis prātā, bet tur bija ļoti spēcīga Lidija Freimane. Tik pamatīga, tāda riktīga, kā teikt, lauku cilvēka būtība, kas ļoti saistīja, ļoti arī turēja visus tos kopā. Man liekas, ka tas bija tāds veiksmīgs uzvedums, cik es atceros,” iepriekšējo iestudējumu atminas Garne.

Aktrise atzīst, ka ir gandarīta par Edmunda Freiberga aicinājumu piedalīties jaunākajā “Cīrulīšu” iestudējumā.

“Man ļoti gāja grūti ar šo lomu, ļoti, es nevarēju galīgi kaut kādu būtību uztvert, pašā pēdējā brīdī, ja tur kaut ko uzķēru un ja tur kaut kas ir iznācis, tas burtiski pēdējā brīdī piedzima,” vērtē Garne.

Maņjakovs ar gandarījumu atklāj, ka pēc izrādes cilvēki mēdz celties kājās un tas ir apliecinājums, ka

cilvēkiem vajag “tīras, skaistas izrādes, emocionālas, par ko es vienmēr esmu runājis”.

“Tas jau nenozīmē, ka nav jādomā. Bet skatītājiem ir jāgūst emocijas, un, ja viņš gūst emocijas, tad viņš arī ceļas kājās. Tā ir tā teātra sūtība – emociju dzīvā atmiņa. Un tas ir vissvarīgākais arī šodien,” vērtē Maņjakovs.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti