Ingvilda Strautmane: Par kurām lomām jūs gribētu teikt, ka tās ir lielās, īstās?
Lolita Cauka: Ziniet, es principā nekad neesmu dalījusi – lielās, stiprās un mazās, niecīgās [lomas]. Man tā nav. Negribētu teikt, ka par visām tām lomiņām, kur paplāte jāuznes, es būtu šausmīgi laimīga. Bet ir bijis ļoti interesanti. Man vienmēr tajās mazajās [lomās], starp citu, ir bijis azarts, fantāzija darbojusies. Kaut vai Leo – cienījamā dzimtsarakstu nodaļas darbiniece – tas bija tāds kaifs, tās ir piecas minūtes uz skatuves. Arī citreiz, kad ir mazs, mazs uzdevums, man niez nagi. Es varu izfantazēties, jo visi man liek mieru – režisors ir nodarbināts ar galvenajām lomām. Man ir azarts kaut ko izdomāt, kādu mazu pipariņu.
Ir bijušas arī tās paplāšu nēsāšanas lomas?
Nu, man bija ilgs periods. Kad beidzu [studijas], aizbraucu uz Liepājas teātri. Trīs gadus spēlēju fantastiskas lomas.
Pēc trijiem gadiem es atbraucu atpakaļ uz Rīgu ar pilnu pārliecību, ka, ja nu kāds teātris kaut ko grib, tad tā esmu es.
Jebkurā gadījumā es nezināju to, kas mani sagaida. Vienu gadu es biju pilnīgi uz ielas. Nevienam nebiju vajadzīga. Bet tad pakāpeniski [tiku] toreizējā Drāmas teātrī. Tur diezgan ilgus gadus biju tā, kas “paliek pāri”.
Un kurā brīdī nāca kino?
Kino man nāca fakultātes laikā. Vispirms – gadu pirms studiju beigšanas – bija “Vella kalpi” un tad "Vella kalpi Vella dzirnavās".
“Vella kalpi” jau nesa lielu popularitāti.
Es nezinu. Filma jau aizgāja. Ziniet, man nav bijis tā, ka es tagad [jūtos] populāra – tagad visi skatieties uz mani un uz ielas sveiciniet.
Vai varētu būt tā, ka jums fantastisks uzplaukums nācis tieši pēdējos gados?
Mans liktenis man pašai ir mīkla. Katrā gadījumā es Dievam par to esmu pateicīga, jo ļoti daudz kam esmu izgājusi cauri un ļoti daudz ko piedzīvojusi. Tas mani ir tikai bagātinājis. Ja visu mūžu sēdi pie pilna galda, tu nenovērtē, kas tev ir uz tā galda. Bet tad, ja tevi kādu brīdī noliek izsūtījumā, es pašreiz runāju līdzībās, tad tu daudz vairāk novērtē. Tu novērtē, kas tā tomēr ir par milzīgu dāvanu, ka vari būt šajā teātrī, ka vari uz šīs skatuves stāvēt, ka esi piederīgs, – to tikai ar gadiem sāc just. Patiesību sakot, es daudz negribu analizēt tos tukšos gadus. Drāmas teātrī trīs reizes esmu pieņemta darbā. Pirmo reizi mani atlaida pēc diviem mēnešiem, neko nepaskaidrojot. Tad vēl pēc vairākiem mēnešiem mani atkal atlaida, arī neko nepaskaidrojot.
Nesen atradu savu veco darba grāmatiņu. Skatījos, cik interesanti, ka 1991. gadā pēkšņi mans liktenis mainījās.
Man teātrī sāka dot darbu – tādu, kur jau var izpausties, kaut ko vairāk darīt.
Man ir bijis ļoti interesanti. Režisors mani ir uzrunājis pavasarī un licis lasīt materiālus. Visu vasaru es par to domāju, lasu, studēju, jo rudenī būs šis darbs. Atnāku rudenī un pie sienas ir cits uzvārds. Es nebiju nekāda disidente. Vienkārši, kā jau Auna zvaigznājā dzimusi, uzskatīju, ka man vienmēr visiem jāsaka tas, ko es domāju. Likās tā – ja tur ir netaisnība, es taču neklusēšu. Varbūt, ka kādreiz vajadzēja. Nezinu.
Tās atlaišanas tā arī nekad netika paskaidrotas un palika noslēpums?
Tas palika noslēpums. Es visu laiku biju ļoti netaisnīga pret vienu cilvēku teātrī, kas ilgus gadus bija partijas sekretārs. Domāju, ka viņš pie vainas. Kad bija teātra simtgade, Ieva Struka gāja cauri visiem protokoliem. Viņa man zvana un saka: “Lolit, tu esi bijusi netaisnīga.” Izrādās, tieši viņš partijas sapulcē teicis: “Kad mēs beigsim ar Cauku spēlēties.” Lai tas tā arī paliek vēsturei noklusēts.
Ko jūs kā aktrise esat darījusi tukšajos periodos?
Man tie nebija tukšie periodi. Tāpēc es saku, ka varu tikai Dievam pateikties arī par šo laiku, jo es ļoti daudz ieguvu. Tā kā ar Astrīdu Kairišu bijām draudzenes, sēdēju zālē [viņas mēģinājumos]. Skatījos, kā režisors viņai dod uzdevumu un vai viņa izdara vai neizdara – kas ir nepareizi un kā panākt to rezultātu, ko no tevis prasa. Es ļoti daudz laika pavadīju zālē un man bija ļoti interesanti.
Biju ļoti pateicīga kā par maziem, tā lielākiem uzdevumiem. Pa vidu, piemēram, bija arī izrāde "Amorāls gadījums”.
Un kā ar aktierisku greizsirdību?
Esmu bijusi no tā pasargāta. Man nebija šīs aktieriskās greizsirdības. Man vienmēr gribējās, lai iznāk veiksmīgi, lai būtu labi.
Vai jūs ar Astrīdu Kairišu savstarpēji runājāt par lomām?
Jā, ļoti daudz. Kad beidzās mēģinājums, mēs vēl stundu vai divas sēdējām un runājām. Patiesību sakot,
tajā laika posmā es visīstāk sapratu, ko nozīmē partnera teksts. Tas man kļuva par galveno. Nevis mans teksts, bet partnera. Mēs visi klausāmies, bet dzirdēt, saprast, kas tur ir…
Jebkuru divu cilvēku sarunā jautājums un pat skatiens iespaido atbildi – vai es atveros vai aizveros. Šīs ir ļoti interesantas lietas, tāpēc savā laikā es ļoti gribēju studēt psiholoģiju. Tas ar bija tai posmā, kad it kā bija tas tukšais laiks. Neaizgāju. Neklātienē nebija un Latvijā jau vispār studēt psiholoģiju bija diezgan neiespējami.
Tad iestudējot lomu, jāstudē arī psiholoģija?
Principā – jā. Tas bija kādreiz. Kā tagad saka – tas bija vecais teātris. Šobrīd primārais varbūt ir formas meklējumi, bet uzvar tie, kas atceras, ka cilvēka psiholoģijai arī ir zināma loma.
Vai Valters Sīlis, ko varam skaitīt pie jaunās paaudzes režisoriem, iestudē pēc vecās vai jaunās skolas?
Tā vecā skola varbūt vairāk saistās ar ļoti ilgstošu galda darbu – tur iet cauri un saprot, kāpēc tas tā un tas šitā. Šobrīd es neesmu sastapusies ar režisoriem, kas ļoti ilgu laiku veltī galda darbam, bet tas nenozīmē, ka mēģinājumu procesā tas nenotiek. Domāju, ka Valters Sīlis savās režijās no tā nekur neaizmūk. Viņš ir ļoti talantīgs un intuitīvi daudz ko jūt – viņa aizrādījumi vai prasījumi ir ļoti, ļoti precīzi.
Vai varat pateikt, kuri ir jūsu režisori?
Man varbūt vieglāk teikt, kuri nav mani režisori, bet pie tā varbūt labāk neapstāsimies.
Mans režisors noteikti ir Miks [Mihails] Kublinskis, kurš man ļoti uzticējās. Visa mūsu sadarbība bija patiešām interesanta. Domāju, ka viņš mani sajuta. Es, kā jau Auns, esmu ļoti spītīga – ja neesmu kaut ko sapratusi, no manis ar varu neko neizspiedīs. Miks to saprata. Mēģinājumos varējām improvizēt.
Es jau esmu ļoti paklausīga – tomēr padomju laikā augusi. Paklausīga, bet iekšēji stūrgalvīga.
Kā jūs šo laiku priekš sevis formulējat? Kāds tas jums ir?
Man ļoti patika, kā, par sevi runādama, teica Edīte Tišheizere: “Es esmu aizejošā tagadne”. Nodomāju, cik viņa ir precīzi pateikusi, ja runa ir par mani personīgi. Teātris mainās, tam ir jāmainās. Kad es ienācu teātrī, man ar likās, ka tas ir garām un vajag kaut ko jaunu. Tā tas vienmēr ir bijis – katra paaudze nāk ar kaut ko citu. Arī attieksme pret teātri ir mainījusies. Nesaku, ka ne labāka, ne sliktāka. Galvenais, ka process ir dzīvs.
Man ir milzīgs prieks par visiem neatkarīgajiem teātriem. Prieks, ka tagad veidojas tik daudz interesantu projektu. Tas par šiem jaunajiem cilvēkiem liecina tikai labu. Viņi ir meklējoši un viņi arī atrod.
Teātris bija, ir un būs ļoti interesants. Es nesatraucos, par to, ko tagad saka – vai būs skatītāji? Būs, jo skatītājam vajadzēs šo dzīvo saikni.
Jums bija pieredze arī ar digitālu notikumu – izrādi “Irānas konference”. Kā tas bija?
Tas bija interesanti. Sēdēju pie sava datora. Kad biju laukos, sēdēju ar telefonu pie auss. Seņkovs atkal pie sava telefona un tā mēs runājāmies, analizējām. Biju pārbijusies no visām tām pogām, kas man jāieslēdz – vai mani dzirdēs, vai mani redzēs. Man ļoti patika šis materiāls. Tas ir ļoti bagāts.
Jūs diezgan ilgi bijāt arī Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāja. Sakiet, kam Teātra darbinieku savienības šobrīd ir vajadzīga? Esat teikusi, ka laikā, kad jūs sākāt strādāt, galvenā nepieciešamība bija aktieru algu celšana.
Jā, tā bija konkrētā brīža aktuālākā vajadzība. Toreiz aktieru algas bija tik nožēlojamas, ka tālāk jau vairs nebija kur iet. Aktieri bija spiesti ļoti daudz strādāt kaut kur ārpusē, lai vispār varētu izdzīvot un uzturēt ģimeni. Diemžēl šī strādāšana ārpusē dažreiz uzņēma pārāk lielus apgriezienus, kas savukārt šad tad nodarīja pāri darbam uz skatuves.
Tagad viss atkal nobremzēts.
Jā, tas ir ļoti labi.
Šajā it kā nobremzētajā laikā mēs iekšēji augam, daudz ko pārvērtējam, daudz ko sākam beidzot saprast. Šis ir ļoti bagāts laiks.
Bet atgriežoties pie jautājuma, kam vajadzīga Latvijas Teātra darbinieku savienība – pirmkārt, tā vajadzīga pašiem biedriem. Ļoti bieži ir tā, ka aktierim grūti par sevi pastāvēt. Tas viņam var smagi beigties. Ja viens aktieris sāks pārāk skaļi protestēt, kā es savā jaunībā, tad viņš drīz var vairs nebūt aktiera statusā. Šīs lietas sakārtot – tas ir Teātra darbinieku savienības uzdevums. Tas ir kā mātei par saviem bērniem rūpēties un redzēt, kuram kas sāp, kam ir pāri nodarīts. Varbūt, ka Teātra darbinieku savienībai vajadzēja aktīvāk palīdzēt Liepājas teātrim. Sūtīja jau vēstules, bet acīmredzot tādas vēstules vairs nav iedarbīgas un neviens tās īsti vairs nelasa.
Es domāju, ka Ojārs [Rubenis] daudz ko panāks, lai ieklausās. Runa nav tikai par teātri, bet par kultūras procesiem valstī kopumā, par attieksmi pret kultūru kā tādu. Teātra saime ir tiesīga runāt arī par šīm lietām un vērst uz tām uzmanību.
Ja nebūs kultūras, tad mūsu nācijas pastāvēšanai nav nekādas jēgas. Neba bodes mūs saturēs kopā.
Šobrīd jūs Latvijas Nacionālajā teātrī esat ārštata aktrise.
Ziniet, ar to ārštatu ir tā – jau daudzus gadus atpakaļ es pati iesniedzu atlūgumu. Ojārs Rubenis pa divi lāgi negribēja ņemt pretī, bet beigās viņš paņēma. Mans uzskats ir tāds, ka teātris nav labdarības iestāde. Teātris ir jaunajiem, un viņiem ir jādod vieta. Tas nekas, ka tad, kad es biju ārštatā, man pēkšņi sabira ļoti daudz darbu. Tas statuss man nekad neko nav izteicis. Tu esi štatā vai ārštatā – kāda tam nozīme. Arī tagad es [no darbiem] vairāk atsakos.
Tas iedod brīvību?
Tas tiešām iedod ļoti lielu brīvību – atteikties no tā, ko to negribi. Man šī sajūta bija, ir un, es ceru, ka tā man arī paliks.
Uz skatuves es vairs negribu neko lielu. Tikai tad, ja tajā gleznā nepieciešams viens krāsas punktiņš un bez tā glezna nebūs pilnīga, es esmu ar mieru kļūt par to punktiņu. Bet tikai tāpēc vien, lai teiktu, ka viņa līdz kapa malai bija uz skatuves – nē, to nevajag.
Padomju laikos bija tā – ja tevi pēc augstskolas beigšanas paņēma teātrī, tad tev štata vieta līdz pensijai. Vai tu spēlē vai nespēlē, vai labi dari šo darbu vai slikti – tu biji nodrošināts ar vietu. Teātris nav tā vieta, kur tā vajadzētu būt.
Cita lieta – nedrīkst būt tā, ka viss fokusējas uz to, vai režisors tevi redz vai neredz. Ja nu režisors ir tuvredzīgs? Ko tad? Ja kāds teātris jūt, ka kāds aktieris ir izsmēlis sevi, tad jādod laiks, iespēja pārliecināt. Katrā ziņā tā nav labdarības iestāde. Mākslā tā nedrīkst būt, tāpat kā blati nedrīkst būt.
Ar daudziem kultūras nozares pārstāvjiem esam runājuši, kā šajos laikos sevi noturēt garīgā un fiziskā formā. Varbūt jums ir kāds padoms?
Nē, man nav padomu. Cilvēkiem ir jādzīvo pilnvērtīga dzīve. Jāatceras, ka skaudība, nenovīdība tev nekad nepalīdz. Man liekas, ka ne tikai teātrī. Fiziskā forma – nu vingro, kas tev traucē uzturēt sevi fiziskā formā?
Jūs vingrojat?
Grēkotu, ja teiktu, ka regulāri, bet ik pa brīdim gan. Būs atkal jāatgriežas pie vingrošanas.
Ar ko šī dzimšanas diena varētu atšķirties no citām?
Ar ierakstu pases datos. Un viss. Es nekad neesmu īpaši pievērsusi uzmanību saviem gadiem. Man liekas, ka tad, ka es biju jauna, man bija drusku vairāk gadu nekā pasē. Ilgu laiku man atkal likās, ka nu man ir drusku mazāk gadu nekā pasē.
Man ir interesanti dzīvot arī šajā laikā. Man ir interesanti vērot, kā cilvēki mainās, kas notiek. Man ir interesanti pašai ar sevi, ar savu grāmatu, ar savu mūziku.
