Klēra Kaningema ir viena no starptautiski atzītākajām māksliniecēm ar invaliditāti. Mākslinieces darbi pēta ķermeņa fiziskās spējas un potenciālu, atsakoties no tradicionālās dejas tehnikas. Viņa veido gan solo izrādes, gan darbus lielākam ansamblim.
Novembra sākumā Klēra Kaningema bija ieradusies Rīgā un trīs dienas vadīja meistarklases, kuras noslēdza ar lekciju/performanci "4 Legs Good". "Viņa vispirms izskaidroja, kā veidojās viņas attiecības ar palīglīdzekļiem, kāds bija viņas ceļš no domas, ka kruķus viņa lieto pagaidām, dažus mēnešus, līdz tam, ka viņa saprata, ka tas nemainīsies, un kā viņa tos pieņēma kā draugus (no sākuma tie bija nīstie, nevajadzīgie, liekie un pēc tam – kompanjoni). [..] Viņa ir ļoti virtuoza. Viņa sevi uztver kā četrkājainu būtni un viņa tik tiešām ļoti organiski un virtuozi kustas. Tas, protams, ir treniņš, tā ir prasme.
Fantastiski, kā viņa kruķus ir padarījusi par saviem kompanjoniem, atbalstu un palīgiem, kas viņu papildina un ir patiešām skaists aksesuārs," par meistarklasēs pieredzēto stāsta dalībniece Sanda.
Par sevi Sanda piebilst: "Man patīk sadarboties ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm. Valodas barjeru man nav, esmu nodarbojusies gan ar sinhrono tulkošanu, gan angļu valodas mācīšanu citiem. Man interesē dažādas pieejas un veidi, kas palīdz pašam sevi pieņemt vai savādāk paskatīties uz to, kas ikdienā pašam traucē, lai varētu to vieglāk pieņemt un sadzīvot ar to, un tajā pašā laikā atrast jaunus veidus, kā to novērst vai mazināt."
Lekcijas sākumā sasveicinoties un uzrunājot sanākušos, Klēra Kaningema iepazīstināja ar sevi – viņa ir dejotāja, horeogrāfe no Skotijas austrumiem un, kad dara darbu, cenšas to padarīt tik labi, cik vien iespējams, un tas attiecas arī uz lekciju. Kaningema uzsvēra, ka klātesošie drīkst darīt to, ko viņu ķermenis vēlas: var brīvi kustēties, drīkst iziet no zāles un atkal atgriezties, var arī neatgriezties. Arī pati māksliniece jutās brīvi, ik pa laikam piesēda uz sola, tomēr viņas lekcija bija bagāta ar kustībām.
Vispirms Kaningema izrādīja savus kompanjonus – kruķus, sīki iepazīstinot ar to daļām un specifiku, un pieteicot, ka ir īstena kruķu speciāliste.
Kaningema demonstrēja kustības, kādas ar kruķiem iespējams veikt, un tās patiesi bija daudzveidīgas un sarežģītas. Lekcijas gaitā viņa pieminēja arī izrādes un māksliniekus, ar kuriem sadarbojusies un no kuriem iedvesmojusies.
Vienlaikus uz ekrāna Kaningema rādīja attēlus un daudzos no tiem bija redzama viņa pati vai pašas skats no augšas uz savām četrām kājām, divas no tām ir kruķi. Savukārt pēdējā fotogrāfijā māksliniece bija redzama viena pati uz klinšainas salas. Tātad viņai arī tas ir iespējams.
Lekcijas/performances noslēgumā, pateicībā par iedvesmojošajām dienām Rīgā, kāds puisis Kaningemai pasniedza ziedus. Pēcāk uzrunātie Ieva un Tobijs, kuri uz notikumu atnāca Latvijas Jaunā teātra institūta vadītājas Bekas Bergeres aicināti, atzīst, ka Latvijas sabiedrībai šāds leņķis, kādu uzrādījusi Kaningema, ir ļoti pienesošs.
Savukārt Inesi un Mariku lekcija/performance iedrošināja domāt par savu dzīvi, savu ķermeni kā savas mākslinieciskās izpētes objektu;
tostarp bija interesanti vērot lekciju kā priekšnesuma formu.
Atverot Klēras Kaningemas tīmekļa vietni varam hronoloģiski izsekot mākslinieces radošajam rokrakstam, sākot no 2007. gada, kad tapa viņas 17 minūšu garais solo darbs "Evolūcija" – biogrāfisks darbs, kas stāsta par Kaningemas ceļojumu dejas apguvē, kā arī par medicīniskajām manipulācijām, ko piedzīvojusi savas dzīves laikā; tas ir arī stāsts par to, kā viņas ķermenis ir mainījies un attīstījies, īpaši, kas attiecas uz deju. Pavisam nesen 2020. gadā radītais darbs "Thank you very much", kas raksturots kā vērienīgs un spēcīgs, vēsta par pieņemšanu un izaicinājumu būt pašam.
