Vasaras teātra izrāžu un notikumu pieredzējumu lielā mērā spēj ietekmēt ne tikai izrāžu jaunapdzīvotās vietas pilsētvidē, bet arī laikapstākļu un vides skaņu kakofonijas neparedzamība, kura izrādēs notiekošajam piešķir citus kontekstus. Festivāla izskaņas piedzīvotajos darbos šoreiz liela loma bija dabas parādībām: sniegiem, vējiem un zibenim.
Pusnakts opera par polāro nakti
Izrādās, ka pat mūžīgais sasalums nav mūžīgs. Un arī tumšākā nakts reiz beidzas, nesot izkliedētu saullēktu. Un vēl, izrādās, ka opera “Vēsā” Valmieras topošajā mākslas telpā “Kurtuve” var beigties arī pēc pirmajām pāris minūtēm. Ja to uzstājīgi un pīkstoši pieprasa signalizācija šajās telpās. Operas pamatā ir ironiskā dāņu rakstnieka Jerna Rīla neatvairāmi absurdo vienpadsmit stāstu krājums “Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti”, kas atklāj grenlandiešu mednieku dzīvesziņu un izdzīvošanas noslēpumus. Ārkārtas situācija iecerētajā operas vietā un nepieciešamais laiks tās cēloņu identificēšanai un novēršanai daļai skatītāju liedza piedzīvot hipnotisko ceļojumu, kas veda aiz Polārā loka. Taču citai daļai skatītāju situācija radīja iespēju piedzīvot izrādi, par kuras sākuma laiku izziņots plkst. 00.00. Tā nu pirmo reizi esmu bijusi uz teātri pusnaktī. Turklāt uz izrādi, kurai tematiski tas tik ļoti piestāv, ka varētu būt pat daļa no radošās ieceres.
Tā nu dzīve, aiz kuras, iespējams, slēpjas kādi uz blēņām noskaņoti dāņu izcelsmes troļļi, kurus uzsūtījis pats skarbi jautro stāstu autors, klusi ķiķinot savā ausainē un nodrošinot operai vietu mutvārdu urbāno leģendu klāstā, ir nodiktējusi savus dramaturģiskos pavērsienus. Tematisko ievirzi šīs neplānotās izmaiņas izrāžu grafikā par polārās nakts un dienas sastapšanos paplašina tiktāl, ka ar tumsu aci pret aci (izslaukot miega druskas no tām) jāsastopas arī skatītājiem.
Jāsaka, nožēlot te varēja vien to mirkli, kad bija skaidrs, ka opera ir izskanējusi un ir jāizkāpj no ziemeļu aukām pārņemtās telpas jeb no totāla mākslas darba, kurš ir pārdomāts līdz pat pēdējam atirušajam valdziņam rūdīto vīru nošļukušajos kājautos.
Labprātīgi izkāpt no eksperimentāla ziemeļnieciska rituāla, kurā atmesti jēgu aizvien zaudējošie vārdi un sarunas, kurās balstās Rīla stāsti, bet ar mežonīgu maskošanos savienota eksperimentāla mūzika, ir grūti. Jā, un vēl drusciņ bija žēl arī Valmieras jauno spēkavīru, kuri lika griezties skatītāju pasaulei, stumjot uz riņķi rotējošo tribīni, uz kuras sēdēja paprāvs skatītāju pulciņš.
Ziemeļnieciski stindzinošo un spocīgi neatvairāmo efektu izrādes radošā komanda panāk kopdarbā.
Pārsteidzoši ir tas, ka šos tāltālās mednieku kopienas stāstus iegremdējošā pieredzē pārvērš sievietes: idejas autore un telpas radītāja Katrīna Neiburga, kura kopā ar Bertu Vilipsoni veidojusi arī dzīvnieciski cilvēciskos kostīmus, komponiste Anna Ķirse un kustību māksliniece Kristīne Brīniņa.
Talkā nācis arī režisors Klāvs Mellis, kura darbiem ir raksturīga skumji ekspresīva un vietumis ironiska noskaņa. Kā skaņas autentiskuma, tā vizuālo efektu pastiprinātāji darbojas skaņu arhivāra Maksima Šenteļeva un komponista Jēkaba Nīmaņa radītie mūzikas instrumenti, piemēram, ziemeļbrieža ragu arfa, pie kuras pirmatnējīgā pašpietiekamībā darbojas Ēriks Kiršfelds, vai no kauliem un no stikla pudelēm arhitektoniski pārdomātais sitaminstrumentu galds, kuru pārvalda Juris Āzers un Guntars Freibergs, tērpušies baltos vilnas apakšveļas tērpos. Nevarēju iedomāties, ka lēni burzīts un velts papīrs var gurkstēt kā neizbradāts sniegs. Savukārt vēsā sejas izteiksmē un sarkanos velteņos ietērpta diriģenta Artūra Gaiļa virsvadībā Latvijas Radio kora niansētās balsis piepilda telpā notiekošo ar sapņu vīzijas estētiku: mijas dzīvnieku balsis ar neredzamas sievietes smiekliem.
Arktiskās blēņas
Režisora Meļļa priekšvārds pirms operas mierināja skatītājus un klausītājus, lai tie nesatraucas par fragmentāro vizuālo pieredzējumu telpā, jo dzirdēt varēs visi un visu. Tiesa, skaņa apņēma teju visu ķermeni, kas Oskara Pauliņa un Toma Zeļģa radītā telpas pustumsā (varbūt tomēr kādā brīdī jau pusgaismā) taustījās, meklējot skaņas avotu, ko režisēja Tālis Timrots. Kaleidoskopiski skatītāja redzes leņķī sabirušās mizanscēnas, kuras veido dejotāji un amatnieki – Toms Ceļmillers, Agnese Bordjukova, Vladyslav Kobelchuk, Santa Grīnfelde, Imants Ilgažs, Rūdis Vilsons – veidoja atmosfērisku galeriju.
Katrīna Neiburga un Anna Ķirse pievērsušās cilvēka un dabas mijattiecību izpētei arī savos līdzšinējos darbos. Piemēram, kadri ar debesīs vērsto cilvēka skatienu, pašam grimstot mitrājā, no Neiburgas un Andra Eglīša performances/videodarba “Mazsālīti garie gurķi” (2017) cieši sasaucas ar šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla titulbildi, bet abu mākslinieku egļu instalācija “Biežņa” (2021) izvērš koku tēmu velkot paralēles ar cilvēcisko drūzmēšanos. Turpretī Annas Ķirses komponētā opera Somijas mežos “Koku opera. Vējgāzes” (2019) no idejas aizmetņa Aknīstes apkaimē festivālā “Sansusī” pārtapusi par mežos pirmatskaņotu operu jau krietni tuvāk ziemeļiem.
Abas mākslinieces operā “Vēsā” kopā ar pārējo radošo komandu aizved auditoriju līdz tai paralēlei, aiz kuras cilvēks, šajā gadījumā – vīrietis –, pietuvojas savam pirmatnīgumam un pakāpeniski kļūst aizvien dzīvnieciskāks.
Jo tuvāk ziemeļiem, jo dabas likumi ir stingrāki. Tur svarīgs ir tikai tas, kas ir vajadzīgs izdzīvošanai. Un vēl noder arī iztēle, kā to vēsta dāņa Rīla blēņu stāstu sižeti. Opera nepoetizē arktiskos pasaules nostūrus, bet sociālantropoloģiski atklāj tumsas pamodinātas vienatnības blaknes noslēgtā vientuļnieku-izdzīvotāju kopienā.
Šo spēlēšanās līniju operā turpina arī telpā jaunradītie objekti, balstoties “recycled” jeb atkārtoti izmantotu lietu principos: ierūsējoši ragaini “frīkbaiki”, ripojošas ragutiņas, laiva un pat stūrējama mazmājiņa ar vilnas segu tajā, metālisko trauku šķindoņa un darbarīku klaudzoņa. Vīri aiz gara laika un dienasgaismas trūkuma izklaidē sevi paši. Ziemeļnieciskās vēja nestās vērpetes, tāpat kā siltuma atliekvielas vilnas zeķēs un kažokzvēru ādās cilvēkam dod daba.
Atļaušos teikt, ja opera “Vēsā” piedzīvota neesot pazīstamam ar Grenlandē dzīvojušā Rīla stāstiem, tas atņem daļu prieka par izmantotajiem radošajiem risinājumiem bezteksta režijā, jo var paslīdēt garām fakti, kas izceļ situāciju absurduma pakāpi, kura var palikt nepamanīta, iestiegot arktiskajā skarbumā pārāk dziļi. Piemēram, ka svinību galdu stutē svaigi aizsaulē aizgājušais ledus zemes biedrs vai ka akūta sieviešu trūkuma dēļ strīds ziemeļnieku starpā var izcelties pat par iztēlotu jaunavu, kas “taisīta no tīrām smalkmaizītēm”. Tikpat ātri kā iztēloties miesiski neesošu sievieti vīri tiesības uz to var iemainīt viens otram, piemēram, pretī dodot savu uz muguras uztetovēto ugunsspļāvējpūķi. Izlasiet uz labu laimi kādu Rīla stāstu, ja pašreizējā dzīves periodā pietrūkst kripatiņas absurduma.
Zibens un citas (ne)patikšanas
Daudz karstākas, bet tikpat eksistenciāli būtiskas tematiskās līnijas, necenzēti runājot un paštaisītu kāsīti smēķējot, šogad festivālā turpināja jau pērn pirmizrādītais darbs “Marija un zibens”, kura dramaturģiju veidojis Klāvs Mellis un režiju – Paula Pļavniece. Šo apvienības “Kvadrifrons” stāstu par patikšanām (un nepatikšanām, kas no tām izriet) pērn “Spēlmaņu nakts” žūrija atzina par 2021. gada labāko izrādi pusaudžiem. Te iespējamā jaunava nav vis iedomāta, bet īsta, liekot jauniešiem mocīties neizprotamās pievilkšanās un atgrūšanās mokās vienam pret otru, pret trešo un arī ceturto, veidojot dažādas matemātiskas kombinācijas.
Izrāde uzbur mīlestības maģiju, kurai pakļauti neatkarīgi no savas gribas kādā dzīves brīdī var būt katrs no mums.
Tā četri jaunieši, kurus iemieso aktieri Ance Strazda, Sandija Dovgāne, Āris Matesovičs, Reinis Boters, spēlē badmintonu, mīlestības, paslēpes un samaitātības pārbaudes spēles, cenšoties vēl aizvien pārliecināt viens otru, ka mīlestība ir domāta tikai hipsteriem, būmeriem un pensionāriem. Bet kurš gan tam ticēs? Lai arī abi šie darbi – gan pirmatskaņotā opera “Vēsā”, gan jau pērn pieredzētā verbāli un neverbāli asprātīgā izrāde “Marija un zibens” – liek domāt, ka pievilcīgs var būt arī nenotikušais. Kaut vai tā smalkmaizīšu daiļava, piedomāta klāt polārajām naktīm. Taču šovasar Valmieras vasaras teātra festivālā notikušais ir tieši tik reizes pievilcīgāks, lai liktu nešauboties pie nākamā gada festivāla pasākuma datumiem “Facebook” lodziņā spiest podziņu “I’m going”.
Atskatoties uz pieredzēto, jāteic, ka šovasar festivāla programmā daudzviet kūsāja spēlētiesprieks, spēra zibens un pat gurkstēja sniegs, caur kuru spraucās aizvien pamanāmāki ironijas asni. Kā atbilde pasaulei, kur dienaskārtībā nepārejoši ir ienācis absurds.
Teātra praktiķi pret to cīnās kā nu katrs spēj: ar vārdu jēgas apšaubīšanu vai pat atteikšanos no tiem vispār kā “Tuvajos tālajos” un “Vēsajā”, tā vietā godīgas atbildes meklējot citās valodās kā “Marijā un zibenī” vai neverbālās formās kā “Plaušās”, eksperimentālās formās kā “Vēsajā”, sarunās ar iedomu draugiem kā “Hamoka komūnā” vai “Vēsajā”, atgriežoties pie nemateriālā (arī pagrīdes) kultūras mantojuma kā “Citu dziesmu svētkos” un “Rindā” un pie notikumu un pieredžu arheoloģijas kā izrādē “Uzvara ir mirklis”, “Urbānajā safari”, “Citu dziesmu svētkos” vai “Rindā”.
Atgādinājumu par absurda klātesamību izrāžu scenogrāfijā ierakstīja arī zilidzeltenās krāsas kombinācijas, piemēram, dzeltenais Lieldienu zaķis kombinācijā ar zilo autobusa pieturas zīmi “Citos dziesmu svētkos” vai koši dzeltenais Ivara Krasta krekls kombinācijā ar tumši zilu sporta somu vai ar Elīzas Dombrovskas zilo kreklu “Tuvajos tālajos”. Kā klusi maģiski rituāli pret ļaunumu. Atliek cerēt, ka šis “divdesmit piektais kadrs” nākošvasar vairs nebūs jāievēro.
