Koncertstāsta pamatā ir brīva skatuves fantāzija par likteni, karu, dzīvību un nāvi, balstoties dažādu autoru stāstos par Spāniju un pilsoņu karu - paldies par iedvesmu Ernestam Hemingvejam, Artūram Kestleram, Alesandro Bariko un Antonio Mačado, kā arī Lorkas atrastajai duendei. Skanēs gan spāņu tautas mūzika, gan mūsdienu ritmi, arī valodas krāsainība.
Dita Lūriņa atzīst, ka savā gaidāmajā jubilejā no teātra jau saņēmusi visskaistāko dāvanu, un tā ir brīvība.
Brīvība izvēlēties pašai, kādu stāstu savā jubilejas izrādē viņa vēlas stāstīt uz skatuves, kā to darīt un ar ko sadarboties.
Viens viņai uzreiz bijis skaidrs, ka stāstu viņa noteikti slēgs caur tango:
„Mana satikšanās ar tango bija izrādē „Sieviete”, un, jā, tas ir neprātīgi aizraujoši, es pilnībā saprotu cilvēkus, kas „saslimst” galīgi un, teiksim, brauc no Eiropas uz Argentīnu un piedalās milongās un tā tālāk. Tas ir ļoti, ļoti ievelkošs process, un, protams, ka tā tango smarža mani ļoti vilina”.
Daudz vairāk vēl par tango soļiem izrādē valdīs tango filozofija vai domāšana. Sižetiski par pamatu ņemts itāliešu rakstnieka Alesandro Bariko stāsts „Bez asinīm”, kurā ietvertais smeldzīgums un ilgošanās ir pat ļoti rada tango izpausmēm:
„Par dvēselēm, par cilvēka likteni, par to, vai mēs izdzīvojam vai nodejojam to dzīvi kā tango. Kas ir tās mūsu izvēles. Un laikam tas ir arī daudz par vientulību.
Par to, kā mēs esam katrs ar sevi viens. Un kur ir tie saskares punkti ar citiem. Un vai ir iespējams saskarties harmoniski vai tas vienmēr nes līdzi zemestrīci un karu”.
Ditai Lūriņai uzreiz bijis arī skaidrs, ka vēlas sadarboties ar horeogrāfi Anitu Vanagu, kura ierosinājusi tango savienot ar gaisa deju. Piesaistīti šīs sfēras profesionāļi – Indulis Šverns un Uģis Čakars, un rezultātā tapis līdz šim Latvijā nebijis projekts.
„Tur vienā brīdī pat ir seši cilvēki gaisā, tā kā priekš Latvijas tas ir līdz šim neredzēts pasākums” – tā atzīst Indulis Šverns. Viņš skaidro, ka izrādē pamatā tiek izmantots alpīnisma aprīkojums, kā arī lietas, ko izmanto filmu specefektiem, piemēram, virves, kas ir izturīgākas par tēraudu.
No aktiera gaisa dejas prasa ne tikai fizisku izturību, bet arī lielu uzmanību, disciplinētību, kā arī drosmi – stāsta Indulis Šverns:
„Pirmā lieta ir drošība, kas ir mūsu kompetence, bet arī aktieriem, protams, ir visu laiku jāskatās sev līdzi. Otrs ir tas, ka cilvēkam pašam ir jāpārvar kaut kāds iekšējais izaicinājums, bailes. Varbūt no zemes liekas, ka tas nav īpaši augstu, bet tomēr tie ir sešis metri virs skatuves. Trešā lieta ir tāda, ka tās lonžas un sistēmas, visa tā iekare nav nenormāli ērta. Ja tu karājies gaisā, ir noberztas kājas, ir zilumi. Tā kā māksla prasa upurus”.
Uzvedumā būs izmantots atvērtais princips, kas nozīmē, ka skatītājs redzēs arī Induli un Uģi un to, kā viņi tīri tehniski vada aktierus šajās gaisa dejās.
Līdz ar Ditu Lūriņu izrādē piedalīsies dziedātājs Daumants Kalniņš, mūziķi no ansambļa „Undertango”, perkusionists Kaspars Kurdeko, aktieri Raimonds Celms un Ance Kukule, kā arī dejotāji Agnese Vanaga un Andris Kačanovskis.
Teju ikviens no viņiem būs kā cilvēks-orķestris, to apliecina Raimonds Celms:
„Mēs katrs darām ļoti daudz ko. Mēs ne tikai dejojam tango pa vienam, pāros, mēs skrienam, lidojam gaisā, dziedam, spēlējam instrumentus. Visi kopā stāstām vienu stāstu”.
Galvenā varone Dita Lūriņa visu uzveduma veidošanas procesu dēvē par maģisku, kas no sniegpārsliņas izaudzis par sniega lavīnu. Dejojot gaisa dejas, dažkārt viņai pat pašai esot pārsteigums, uz ko ir spējīgs aktiera ķermenis:
„Aktiera ķermenis - tā ir kaut kāda dīvaina matērija. Tur nav tādu parasto likumu, lai gan, protams, ka treniņš ir vajadzīgs un sagatavotība ir vajadzīga, bet tas, kā funkcionē aktiera ķermenis, tur varētu veselu pētījumu veikt. Kā tas ķermenis saprot, ka nav variantu, ka būs tagad jāiztur šitas.''
Koncertstāsta „Tango bez asinīm” pirmizrāde Nacionālajā teātrī skatāma šovakar, kā arī 16.aprīlī, kas ir Ditas Lūriņas dzimšanas diena.
