Ludmila Vessele par Daugavpilī iestudēto Kļavas lugu: It’s My Life… 

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Ņikita (Miroslavs Blakunovs) ir jauns un skaists. Viņam ir darbs, auto, dzīvoklis, stāvoklis sabiedrībā un mīļotā sieviete. Viņš, protams, sataisa nepatikšanas un tāpēc zaudē darbu un mīļoto, taču viss ir vēršams par labu, ja nenolaiž rokas un labo kļūdas. Taču tā vietā mūsu varonis ierodas vecāku mājās, kuras sen atstājis, un kur, kā viņam liekas, par viņu ne pārāk priecājas, un ieslīgst dziļā depresijā. Daugavpils teātris sezonu beidzis ar Justīnes Kļavas lugas “Tas, ko mēs dzirdējām” iestudējuma krievu valodā pirmizrādi Paulas Pļavnieces režijā.        

KOMANDA

Lugas autore – Justīne Kļava
Režisore – Paula Pļavniece
Tulkojums krievu valodā – Oļegs Šapošņikovs
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Dace Sloka
Gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko
Lomās – Miroslavs Blakunovs, Žanna Lubgāne, Jurijs Losevs, Kristīne Veinšteina, Milena Savkina, Vadims Bogdanovs, Mihails Abramovs
NB! Izrāde domāta skatītājiem, kas vecāki par 16 gadiem. Iestudējumā tiek izmantota nenormatīvā leksika. 

Kad skatījos izrādi, visu laiku galvā jaucās salīdzinājumi. Pirmais – ar izrādi “Jubileja’98” – tai ir tie paši autori un gandrīz vai tā pati komanda (klāt nācis Miroslavs Blakunovs). Otrais – ar “jūtu patoloģiju mūsdienu tehniskā progresa kontekstā” – tā savu lugu “Viss ir viņa”, kuru iestudējis Georgijs Surkovs, definējis dramaturgs Andrejs Ivanovs.  

Īpaši nelika mieru Surkova izrāde – brīžiem šķita, ka tās varonis pusaudzis, kuru arī tēloja Blakunovs, izaudzis, sagrāvis savu pieaugušā dzīvi un atgriezies mājās pie mātes – abās izrādēs mātes tēlo Žanna Lubgāne. Un viņi – māte un dēls – joprojām tiecas viens pie otra un atsitas pret neizpratnes sienu.  

Paralēles ar “Jubileju’98” radās tāpēc, ka abos gadījumos personīgi ģimenes stāsti izgaismoja sabiedrības universālas  problēmas. Vectētiņa Edvīna jubileja, kas sapulcināja pasaulē izklīdušo ģimeni pie viena galda, parādīja, kā ir mainījusies ja ne kas vairāk, tad vismaz Eiropa, un cik neiedomājami savijušās mentalitātes, savukārt Ņikitas atgriešanās pie mātes, vectēva un vecajiem draugiem skaidri iezīmēja jūtu totālo deficītu.

“Kāpēc neviens nejautāja, ko es jūtu?” burtiski vaid Ņikita, un ar šo pārmetošo vaidu vēršas pie mātes, bet viņa – pie sava tēva (Jurijs Losevs).

Savukārt vectēvs, lai arī ieslīdzis bērna prātā, taču dažbrīd, kā jau daudzi klasiskie jukušie, demonstrē visnotaļ veselu saprātu. “Bet vai man kāds to jautāja, vai manām vecmāmiņām un vectētiņiem to jautāja?” viņš atbild.

No paaudzes paaudzē kā ģimenes relikvija tiek nodota bezjūtība.

Pienāk brīdis, kad Ņikita nonāk bezizejā, viņš saprot, ka tālāk tā dzīvot vairs nespēj, viņš lūst. Un dzēruma izraisītā jautrība dziesmas “It's My Life” pavadījumā nelīdz…

“Zināmā mērā tas ir stāsts par cilvēku, kuram nav iemācīts tikt galā ar grūtībām,

pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, piedot viņiem, un kad vajag, saņemt sevi rokās. Visu dzīvi viņš ir ignorējis savas dvēseles vajadzības, un mēs ar Paulu Pļavnieci rādām tādu brīdi viņa dzīvē, kad visi resursi ir izsmelti un ignorēt vairs nav iespējams,” stāsta dramaturģe Justīne Kļava.  

Ar draugiem neveicas labāk. Ņikitas skolas gadu draudzene ar skaistu poļu vārdu Katažina (Milena Savkina)  arī alkst jūtu, taču rod tikai gadījuma seksu un piektdienas dzērumu vietējā kafejnīcā. Draugs Sergejs (Vadims Bogdanovs), kuru nomocījusi histēriska sieva un divi bērni, izrādās ne draugs, ne ienaidnieks, bet tā pa vidam. Viņa jaunākais brālis Deniss (Mihails Abramovs) ir jūtu pārpilns, viņš kopš bērnības mīl Ņikitu, taču Ņikita par to nav nekādā sajūsmā. Un visi ir nelaimīgi.

Izrādes beigas ir relatīvi optimistiskas. Vismaz dod cerību un mudina ielīst cita ādā. Un, kā rakstīja Boriss Pasternaks, “lai garāka par mūžu diena ilgst un apskāviens nebeidzas nekad”.

Starp citu, izrādes programmiņa mudina ar optimismu nešķiesties: “Depresija ir viena no izplatītākajām psihiskajām saslimšanām Eiropā un galvenais pašnāvību cēlonis. (..) Latvija Eiropas Savienībā ir trešajā vietā pašnāvību skaita ziņā (uz 100 000 iedzīvotājiem – LSM), un visskumjākā statistika ir Latgalē. (..) Latvijā 2017.gadā notika 352 pašnāvības, tātad [gandrīz] ik dienu šādi gāja bojā cilvēks.” Un norādīti diennakts krīzes centra tālruņa numuri. 

Teātris beidzies, sākusies dzīve. 

Un visbeidzot – “Jubileja’98” un “Viņa ir viss” saņēmušas daudzas pozitīvas kritiķu atsauksmes, kā arī “Spēlmaņu nakts” balvas. Vai tā būs arī ar “Tas, ko mēs nedzirdam”, rādīs laiks.

Nākamreiz izrādi varēs noskatīties 28.septembrī plkst. 18.00.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti