Darbība norisinās mietpilsoņu vidē.
Mēs redzam visu uzvarošo vairākumu, kam par jebkuru jautājumu ir konkrēts viedoklis, jo vakaros skatās televizoru. Tie esam vidējie mēs, visi mēs šeit esam mazliet.
Lugā parādās gan alkoholiķi, gan jauka dāma vārdā Taņa: vārds ir skaists un – pats galvenais – dziļā Latvijas provincē rets. Taņa staigā pārī ar Mirdzu, un šis duets atgādina Nadjas draudzenes no padomju “Likteņa ironijas”: maza, ņipra - un sārtvaidze Akvelīna Līvmane, kurai vienmēr ir apetīte. Mirdza vai nu gremo, ja pie rokas ir kaut kas ēdams, vai slauka lūpiņas, ja ēdamais aptrūcies. Mēs smejamies atkal un atkal:
izrāde iznākusi patiešām patiesa, savējā, dzīva.
«Balta vārna melnā krāsā»
FAKTI
Dailes teātrī notikusi pirmizrāde pazīstamā Latvijas dramaturga Alekseja Ščerbaka lugai “Balta vārna melnā krāsā”, kuru no krievu valodas latviski tulkojis Egīls Šņore. Režisors – Intars Rešetins, scenogrāfs – Kristaps Skulte, kostīmu māksliniece – Agnese Kaupere, mūzikas autors – Mārcis Judzis, video māksliniece – Laura Rožkalne-Ozola. Lomās – Ērika Eglija, Dainis Grūbe, Pēteris Liepiņš, Ilze Vazdika, Sarmīte Rubule, Lauris Subatnieks, Lidija Pupure, Akvelīna Līvmane un citi.
SIŽETS
Latvijas provincē uzrodas bēglis: Antra no viņa gaida bērnu, un Adals tiek pieņemts ģimenē. Mājā dzīvo Antras vecāki, māsa ar vīru Vili un divām meitiņām – visi pamazām pierod pie Adala, tikai ne Vilis, kurš galu galā Adalu nogalina. Un Antra atstāj dzimtās mājas.
Būtībā “Balta vārna melnā krāsā” ir par visu, kam ir saistība ar vairākuma un mazākuma attiecībām, pierasto un nepierasto, tenkās pastāvošo un reāli pieredzēto. Melnās vārnas ir dažādas, un putnam, kas iemaldījies, vienkārši jābūt vispārinātam tēlam. No kurienes viņš ir, šis Adals? Kāpēc atbraucis, kur strādā un vai ir tas, par ko uzdodas? Mēs nesaņemam atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem – autors ir izvairījies būt konkrēts, jo radījis vienlaikus gan reālu, gan vispārinātu tēlu. Adals var pie mums atbraukt no jebkurienes, apmesties vai aizbraukt tālāk – uz jebkurieni, variantu ir miljons. Bet stāsts nav par to, ka “viņu” ir “melnais tūkstotis”. Bet par to, ka katrs no mums var satikt savu, konkrēto svešinieku.
Izrāde sākas ar dokumentālu kadru ņirboņu – kaut kur karo, un vecmāmiņa Edīte skatās televizoru. Ar jauna cilvēka ierašanos karš iekļūst mājā, sākumā bija trausla saprašanās, vēlāk – strīdi un slepkavība. Finālā īpaši tiem skatītājiem, kas nav sapratuši, kulises aizbrauc skatuves aizmugurē, paverot traģēdijas robežas un liekot apzināties, cik tā ir liela.
Pretstāvei ģimenē un globāli ir viena kopīga iezīme – mēs neprotam sadzirdēt un saskatīt citus.
Pašās izrādes beigās meitenes jautā vectēvam, vai Adals atgriezīsies, un vectēvs saudzē bērnu psihi, sakot – jā, atgriezīsies. Taču mēs esam pieauguši cilvēki, mums nevajag sevi mānīt – tā, kā bija, Eiropā vairs nebūs nekad. Jo… Adals patiešām atgriezīsies.
Lomu sadale atspoguļo režisora attieksmi pret varoņiem. Alekseja Ščerbaka luga ir daudzšķautņaina un sarežģīta, kā milzu objekts, kuru var apskatīt gan no vienas, gan no otras puses, un tas dod iespēju salikt akcentus, kā pašam patīk. Taču mēs esam saņēmuši variantu, kurā bēglī iemīlējušos sievieti spēlē starojošā skaistule Ērika Eglija – tāda sieviete patiešām sekos izredzētajam līdz pasaules malai, lai kopā ar viņu dzīvotu būdiņā. Bet “melno”, svešo, to, no kā pienākas baidīties, tēlo Dainis Grūbe – aktieris, kas izskatās kā princis, kurš atstājis zirgu aiz tuvākā stūra, tāds pat mušai nenodarīs pāri. Kaut kādā ziņā atkārtojas Vladimira Hotiņenko filmas “Musulmanis” motīvs, kad citticībnieks izrādās vienīgais pozitīvais varonis, bet pārējie tikai iziet kvalitātes pārbaudi uz viņa bezgrēcīgā fona. Tas pats notiek arī šajā izrādē:
mājās parādās ārzemnieks un netīši sāk atkailināt ģimenē esošās problēmas, kļūstot par “balto vārnu”.
Ja būtu vēlēšanās, varētu pareģot Antrai teroristes-pašnāvnieces likteni: viņa nenodos nogalinātā piemiņu un pie vīra neatgriezīsies. Starp citu, Ērika Eglija ir spējusi nospēlēt arī šo likteņa rezerves gājienu – kā īslaicīgas šaubas: varbūt tomēr padoties svešām jūtām, nodrošināt gaidāmajam bērnam tēvu, aizmirsties dzimto māju mierā?... Nospēlēja to ātri – atvadīšanās minūtes laikā. Un aizgāja, nevienam neko nepiedevusi.
“Baltās vārnas” galvenā tēma izrādes gaitā izgaismo daudz blakustēmu. Lai glābtu slepkavu, rodas kārdinājums uzdot izmitināto bēgli par potenciālo mazgadīgo pavedinātāju. Un, kamēr meitenes iztaujā, kā viņš turējis viņas klēpī, stāstot pasaku, jūs domājat: vai cilvēkam ir tiesības uz glābjošiem meliem? Mirušo vairs nepiecelsi, dzīvo izglābsi ar meliem, un šie meli sāks klīst pa pasauli, tos izplatīs tādas tenkuvāceles kā Taņa un Mirdza, un ar laiku patiesību neuzzinās neviens.
Bija svešinieks – un viņa vairs nav. Mēs atvairījām viņa uzbrukumu, bet tagad palūkosimies apkārt - vai viņš vispār bija? Bija.
Tā vietā, lai ākstītos ar kastēm uz galvas, Paulas meitas sāk kustēties austrumu dejā. Dzirdējušām citu mūziku, citas pasakas, viņām radusies vēlēšanās doties “aiz trejdeviņām jūrām” – paplašināt savu visumu. Kam no tā kļūst sliktāk? Nevienam! Vienkārši par izeju citā realitātē meitenes samaksāja ar tēva un tantes zaudējumu. Taču vainīgs tajā nebūt nav svešinieks.
