LSM intervija: Jūlijas Ločmeles desmit gadi ar «Zelta masku»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Maskavā 9.aprīlī sākās "Russian Case" - festivāla "Zelta maska" īpaša programma ārzemju viesiem. Mūsu delegācija, kā parasti, ir viena no reprezentatīvākajām, un tam ir iemesls: Maskavā pilnā sastāvā ierodas festivāla ""Zelta maska" Latvijā" konsultatīvā padome un menedžments. Tie paši cilvēki, kuri jau desmit gadu nodrošina Rīgas, Liepājas un Ventspils teātra cienītājiem tikšanos ar labākajām Krievijas teātru izrādēm. Vai viegli to izdarīt, ko mēs redzēsim, bet ko - nekad neredzēsim, rus.lsm.lv stāsta Jūlija Ločmele.

Ar ""Zelta maskas" Latvijā" direktori mēs esam pazīstamas tik sen, ka ar lasītāju atļauju uz "jūs" nepāriesim.

Bez ordeņiem un medaļām

- Kad tu sāki organizēt ""Zelta masku" Latvijā", tev taču nebija nekādas producenta pieredzes, vai ne?

- Nebija.

- Kāpēc tad vērsās tieši pie tevis?

- Tāpēc, ka bija pieredze un izpratne par to, kā jāstrādā ar valsts un pašvaldību struktūrām. Kolēģi no Maskavas palūdza mani palīdzēt izvērst festivālu ""Zelta maska" Igaunijā, pārējā Baltijā. Es palīdzēju. Mani uzaicināja uz preses konferenci Tallinā (es tur iepazinos ar "Zelta maskas" ģenerāldirektori Mariju Revjakinu un ar festivāla prezidentu Georgiju Taratorkinu) un pajautāja: vai nevēlaties ieiet vēsturē Latvijā? Uz to es atteicu - un kas tam ir nepieciešams? Izrādījās, tikpat kā nekas: parakstīt kultūras apmaiņas programmu starp attiecīgajām Krievijas un Latvijas ministrijām. Un atrast finansējumu.

Tas notika 2005.gada oktobrī. Bet 2006.gada novembrī mēs sarīkojām savu pirmo festivālu. Tallina ar šiem jautājumiem nodarbojās četrus gadus.

- Desmit gadu laikā vadošajos amatos ir nomainījušies daudzi cilvēki: ministri, teātru direktori, Kultūras akadēmijas vadība. Vai šīs pārmaiņas atspoguļojas arī festivāla darbībā?

- Man šķiet, ka personībai vienmēr ir loma. Diemžēl no tiem, kuri ieņēma ministra amatu šajā desmitgadē, Helēna Demakova vienīgā saprata, kāpēc mēs taisām festivālu. Visi pārējie ir kā uz laiku: viņi atnāk, saņem "Zelta masku" kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, un, ja no augšas nav norādījumu, "krāns slēgts" - tad "nu, ko, pagaidīsim, kas būs tālāk". Dažkārt pieķeru sevi pie domas, ka Kultūras ministrijā nav ar ko parunāt un apspriesties. Ka teātru direktori, Kultūras akadēmija, vispār visi, ar ko kontaktējies teātra jautājumos, dzīvo vienu dzīvi, bet ministrija - citu, un šīs paralēlās pasaules nesatiekas.

Es pusgadu mēģināju tikties - labi, jau vairs ne ar ministru, bet ar valsts sekretāru. Velti! Vai man vienai tas vajadzīgs? ""Zelta maska" Latvijā, pēc manām domām, ir pietiekami nozīmīgs festivāls, lai pusgada laikā atrastu laiku tikties ar tā vadītājiem un uzklausīt jautājumus, uz kuriem gribētos saņemt atbildi. Kad tu nesaproti, kas tevi gaida, vai tiks parakstīta kultūras apmaiņas programma 2016.-2018.gadam, - ko vispār var plānot?

Godīgi sakot, uzkrājas psiholoģisks nogurums. Dažkārt liekas, ka es strādāju valsts struktūru vietā. Desmit gados festivāla ietvaros mēs esam atveduši 55 Krievijas teātrus! Parādījuši vairāk nekā 90 izrāžu! Skaties uz šiem skaitļiem un gribas piešķirt sev ordeni par ilgstošu pacietību.

- Un kādu ordeni tev ir iespēja saņemt vispirms - Tautu draudzības vai Triju zvaigžņu?

- Droši vien ne vienu, ne otru. Politiski situācija veidojas kaut kā ne man par labu. Taču man ir stingra pārliecība, ka kultūras apmaiņa - tā ir pēdējā skābekļa caurulīte, kuru drīkst slēgt. Jo, ja slēgs arī to - tad jau vispār nebūs, par ko runāt. Tā - šī caurulīte - ir jāatstāj kaut vai tāpēc, lai pēc tam kaut ko mēģinātu izvilkt no komas. Man ir tāda sajūta, ka atrodos reanimācijā un lūdzu visus - pagaidīsim vēl! Neatvienojiet, lūdzu, dzīvības uzturēšanas iekārtas!

- Vai tevi par "Maskavas roku" bieži dēvē?

- Vispār nedēvē! Un es paskaidrošu, kāpēc. Jo visus šos desmit gadus mēs pieturējāmies pie viena principa: mēs nodarbojamies tikai ar kultūru. Nekādu politisku lozungu, nekādu politisku akciju festivālā ""Zelta maska" Latvijā"  nav, nebija un nebūs. Tas jau pašā sākumā tika ierakstīts memorandā starp "Zelta masku" un kompāniju "Art-forte". Un tas ir absolūti pareizi, jo pretējā gadījumā mēs nevarētu desmit gadus rīkot festivālu.

Šogad pirmo reizi lūdza informāciju saistībā ar māksliniecisko komponenti izrādēm, kuras būs afišā, saistībā ar to politisko saturu. Bet afišā ir Jirži Kiliāna baleti, Pjotra Fomenko izrāde "Vilki un aitas". Nāciju teātris, Dmitrijs Krimovs, kuru mēs gaidījām visus šos gadus... Par ko vispār ir runa?

(Nopūšas) Mani tas satrieca. Izjūta tāda, it kā viss būtu atgriezies desmit gadu senā pagātnē, 2005.gadā, un ka tagad atkal būs jāpierāda viss tas pats: ka kultūras apmaiņa ir nepieciešama, ka tas ir ne tikai Krievijas Federācijas, bet arī Latvijas Republikas interesēs. Jo vārīties savā sulā - tas nav pareizi. Jo 50 procenti iedzīvotāju šeit ir krievvalodīgie: ne angļvalodīgie, ne vācvalodīgie, ne turkvalodīgie.

Jo vajag attīstīt kultūras tirgu. "Zelta maskas" gados ir brīnišķīgi izveidojušās radošās saites starp Krievijas režisoriem un scenogrāfiem, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka tajā ir arī festivāla nopelns.

Panākumu aritmētika

- Kā tiek veidota afiša? Par cik procentiem tiek ņemtas vērā Latvija un Krievijas pušu vēlmes?

- Līdzīgi. Nē, afiša par 30 procentiem ir atkarīga no tā, ko domā mūsu konsultatīvā padome, un par 30 procentiem no tā, ko domā festivāls "Zelta maska". Pārējie 40 procenti veidojas no mūsu izrāžu rīkošanas vietu tehniskajām iespējām (un tas ir ļoti liels jautājums), otrkārt, no finansiālajām iespējām, un treškārt, no teātru iespējām šajā periodā atbraukt uz Latviju. Jo katram ir savi plāni, viesizrāžu un pirmizrāžu grafiki. Un tam visam ir jāsakrīt.

Šogad viss bija nedaudz sarežģītāk nekā parasti, jo budžets, kurš tika paredzēts festivālam ""Zelta maska" Latvijā", kļuva mazāks (tur ir rubļi, šeit ir eiro, vai kaut kas ir jāpaskaidro? Finanšu krīze - tā ir ne tikai Krievijā, bet arī pie mums.) Bet tā kā festivāls ir jubilejas, mēs gribējām, lai afiša atspoguļotu visu spektru tam, ko mēs esam veduši uz šejieni šajos gados. Tas ir - gan muzikālos uzvedumus, gan leģendāros dramatiskos, gan asi mūsdienīgos. Esmu ļoti pateicīga, ka mūsu valsts un pašvaldību struktūras atstāja mums to finansējumu, kāds bija pagājušajā gadā. Un ka mūsu partneri joprojām ir ar mums. Tā ir varena lieta - iet desmit gadu kopā ar tiem pašiem partneriem.

- Kas no tā, ko tu esi vedusi uz šejieni, tev ir numur viens? Ārpus konkurences?

- Līdz šim man acu priekšā ir pirmais festivāls (nu, varbūt tāpēc, ka pirmais), "Baltā gvarde" uz drāmas teātrim pilnīgi nepiemērotas skatuves - Latvijas Nacionālajā operā. Habenskis, Porečenkovs, Semčevs. Bija kaut kādas milzīgas patiesības izjūta.

Fomenko darbnīcas "Karš un miers": Poļina Kutepova nomainīja Kseniju Kutepovu, jo viņa bija saslimusi ar plaušu karsoni, "ielēca" izrādē, burtiski ierodoties no vilciena, visi bija nervu saspringumā un droši vien tāpēc nospēlēja īpaši. Pjotrs Naumovičs man teica, ka tā bijusi labākā izrāde visā viņa varenajā darbībā.

Nu un, protams, "Oskars un rozā dāma". Es divas reizes skatījos šo izrādi, Pēterburgā un šeit, un divas reizes nevarēju atrauties. Cilvēki apkārt aizmirsa, kā elpot.

No pēdējām - "Vasa Žeļeznova". Šajā gadījumā droši vien arī ir personīgais: mēs ar Marinu Golubu, kura spēlēja Vasu, ļoti sadraudzējāmies. Norunājām ar viņu pēc izrādes veselu nakti. Aizgājām vakariņot - kaut kā tas viss nebeidzās un nebeidzās... Pēc tam mēs tikāmies Maskavā, mums bija plāni nākamajām viesizrādēm...  Kad viņa gāja bojā, man tā bija traģēdija. Es veselu gadu nevarēju izdzēst viņas numuru no sava telefona. Roka necēlās. Man šķita, ka, ja es izdzēsīšu viņas numuru, kaut kas aprausies. Ļoti smagi bija.  

- Vai bija lietas, kuras mūsu publika uztvēra ne tā, kā tu gaidīji?

- Jā. Turklāt gan pozitīvi, gan negatīvi. Es ļoti satraucos, kad mēs 2007.gadā Liepājā rādījām mūsdienu baletu no Jekaterinburgas. Kad sēdēja pilna zāle metalurgu, un mūsu menedžere Natella, viņa taču ir no Liepājas, man teica: "Juļa, drīkst, es iešu prom?". Tāda sajūta bija, ka mūs tūlīt nomētās ar tomātiem. Klusums kļuva dzirdams, bet pēc tam... Droši vien mēs dažkārt nenovērtējam savu publiku.

Taču publikai bija arī vilšanās. Tas ir, publika bija pārliecināta, ka ieraudzīs kaut ko citu. Piemēram, tā pati "Vasa Žeļeznova". Es atceros, kā pēc pirmā cēliena kāda ļoti pazīstama uzņēmēja man paziņoja: "Tas nav Gorkijs. Tā nedrīkstēja uzvest izrādi!". Un aizgāja. Vai Vahtangova teātris. "Anna Kareņina", izrāde-deja. Ļoti daudzi nopirka biļetes, domāja, ka iet uz drāmu. Un es redzēju, ka daudzi starpbrīdī atstāja zāli. Taču tie, kas palika, saņēma to, kas viņiem bija jāsaņem...

Jā, ir lietas, kuras nav iespējams uzminēt iepriekš. Un dažkārt ir ļoti bail.

- Vai par Krimovu tagad ir bail?

- Nē. Mēs tagad veidojam informācijas lauku, lai cilvēki saprastu: tas nav ne Vahtangovs, ne Fomenko, tā ir pilnīgi cita pieeja teātrim, un tam bija jābūt gataviem. Galu galā ir "Youtube", kur vienmēr var ieskatīties un iegūt iespaidu par to, kas un kā. Es teiktu, ka mēs vedam kaut ko fantastisku.

Mani daudzi kritizē, ka es esmu ļoti konservatīva afišas izvēlē, ka igauņiem, sacīsim tā, dažkārt tā skan mūsdienīgāk. Taču man ir zināmi principi: es atbildu par to, ko atvedu un rādu publikai. Tāpēc, ka mēs tomēr strādājam nevis ministrijai, nevis teātra cilvēkiem un nevis teātra kritiķiem. Mēs strādājam publikai. Un, ja publika nepirks biļetes uz izrādi, kam tad mēs to rādīsim?

Skatītāji ir dažādi, bez šaubām. Droši vien ir arī tādi, kuri var atnākt uz izrādi un divas stundas klausīties tekstu, kas par 90 procentiem sastāv no nenormatīvas leksikas. Viss var būt. Taču man liekas, ka tērēt tam budžeta naudu un partneru naudu nav pilnīgi pareizi. Jo vairāk tāpēc, ka ir festivāli, kuri apzināti ir vērsti uz eksperimentu - "Homo novus", piemēram. Savukārt mēs cenšamies atrast zelta vidusceļu, lai publika saprastu: jā, tas ir jauns virziens, jaunas formas, jauna stilistika, jauns mūsdienīgs teātris. Taču šokēt publiku un mazināt tai vēlēšanos iet uz teātri mums negribētos.

- Skatītāji ir grēcīgi cilvēki, viņus piesaista zīmoli, pazīstami vārdi...

- Un tieši tāpēc festivāls ""Zelta maska" Latvijā" ved, piemēram, Jaroslavļas drāmas teātri. Uz skatuves nebija nevienas medijos pazīstamas sejas. Bet cik lieliska bija izrāde! (Runa ir par Jevgeņija Marčelli izrādi "Bez nosaukuma" pēc agrīnas Čehova lugas, kas ir pazīstama arī kā "Platonovs" - aut.piez.) Un es atceros, kā uz to reaģēja publika. Esmu absolūti pārliecināta, ka, ja jaroslavļieši atbrauks uz šejieni atkal, cilvēki uz viņiem ies, jo jau sapratīs, kas ir Marčelli, kas ir Volkova teātris. Esmu priecīga, ka mēs iepazīstinājām mūsu auditoriju ar Ļeva Dodina Mazo drāmas teātri.

Esmu priecīga, ka cilvēki tagad zina par to, ka leļļu izrāde var būt ne tikai par vilku un trīs sivēntiņiem, bet arī par blokādi. Sanktpēterburgas teātra-studijas "Ļeņingradieti" atceras joprojām. Esmu priecīga, ka, pateicoties festivālam, daudzi ir atklājuši sev Borisu Eifmanu: līdz šim atceros mūsu satraukumu, kad mums nebija Latvijas Nacionālās operas skatuves, un "Annu Kareņinu" dejoja Dailes teātrī, atceros, kā sievietes finālā vienkārši skaļi raudāja. Un vīrieši. Teica - pirmo reizi pēc baleta izrādes nevar atgūties.

Domāju, šogad, kad mēs atvedīsim Dmitrija Krimova teātri, daudziem tas būs tāds pats atklājums. Daudz ko, protams, gribētos atvest... Taču, piemēram, Nāciju teātra "Hamletam" ar Jevgeņiju Mironovu ir nepieciešama divarpus dienu montāža un pusotras dienas demontāža. Turklāt vēl divas dienas izrāžu: tad Dailes teātris jāīrē uz nedēļu. Mēs nevaram to atļauties.

Pavisam lieliskas ir izrādes, kuras mēs nevaram uzaicināt tehnisku iemeslu dēļ. Neietilpst. Andreja Mogučija ģeniālā "Laime". Nu, nekā! Nav mums tādas skatuves, nav tādas mašinērijas. Ar Krievijas Akadēmiskā jaunatnes teātra mūziklu "Sārtās buras" tas pats stāsts. Nepietiekami aprīkoti mēs esam, un viss.

- Kādā mērā festivālam ir svarīgi tas, cik biļešu tiek pārdots?

- Ārkārtīgi svarīgi. Tās veido līdz 70 procentiem uzņemošās puses, tas ir mūsu, budžeta. Un kā, sakiet, lūdzu, tādos apstākļos vest mazas formas izrādes? Un bērnu izrādes!? Mums tādu šogad vispār nav, jo vienkārši nevaram to atļauties.  Liepājā un Ventspilī mēs vispār tik tikko izgājām pa nullēm, jo, kad turienes skatītāji ierauga biļetes par 25 eiro, viņiem kļūt slikti. Labi, ka tur ir pašvaldības finansējums...

Man visi saka: ak, Dievs, tev ir tāda interesanta profesija! Tev nav darbs, bet svētki! Bet es, lūk, domāju - varbūt lai vēl kāds mēģina sev tādus svētkus sarīkot?  Lūdzu!

- 18.aprīlī Maskavā pasniegs "Zelta masku". Cik bieži tev izdodas iepriekš uzminēt žūrijas lēmumus?

- Nu, pirmkārt, baumu netrūkst. Otrkārt, lai izdarītu secinājumus, vispirms ir jābrauc un jāskatās. Bet tas ir kolosāls darbs, aizņem ļoti daudz laika un arī no finanšu viedokļa ir dārgi. Un ļoti labi, ka ir "Russian Case", kad var redzēt ne tikai to, kas ir programmā, bet arī to, kas apkārt.

Dažas lietas es absolūti nesaprotu - kā, piemēram, var vienos svaru kausos likt ģeniālo Rižakova izrādi "Pieci vakari" Fomenko darbnīcā un jauno režisoru eksperimentālās izrādes, - un tās saņem "Masku", bet "Pieci vakari" nesaņem.

Tātad kaut kur ir sakritības, bet kaut kur nav. Un, starp citu, esmu ļoti priecīga, ka neesmu nekādos valsts vai pašvaldību amatos un man nav jāieklausās, kur un kāda atbalss būs manam viedoklim. Man ļoti nepatīk, kad kāds ir sašutis - kādas tev ir tiesības pateikt ģeniālam režisoram, ka nepiekrīti tam, kā un ko viņš pateicis savā izrādē.

Bet kāpēc man uz to nav tiesību? Man arī ir savi principi. Kad es taisu afišu, es domāju: lūk, šo izrādi ieteikšu savai mātei, šo - saviem bērniem, šo - ļoti attīstītiem jauniešiem. Bet šo es nekad dzīve neatvedīšu, jo tā rada absolūti dzīvnieciskas emocijas, vemšanas refleksa efektu. Pateikt, ka viss ir slikti, ka nav cerību, nav izejas, nav izvēles, - kāpēc? Kādēļ? Jā, kādam kaut kas galvā varbūt noklikšķēs pēc noskatīšanās. Bet ja noklikšķēs ne uz īsto pusi? Tu arī par to būsi atbildīga? Man šķiet, daži režisori par to neaizdomājas. Tā kā lai dārgais producents to ved, tās ir viņa tiesības. Un tās ir skatītāja tiesības - iet un nopirkt biļeti uz šo izrādi. Bet pēc tam pateikt visu, ko viņš par to domā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti