LTV filmas

Dokumentālā filma. «Zilais lakatiņš»

LTV filmas

Dokumentālā filma. «Iezīmētie»

75 jautājumi Uldim Dumpim. Dokumentāla filma

Lilioms, Ābrams, Ceplis un Kangars: Ulda Dumpja spilgtākās teātra lomas

Piecdesmit gadu laikā Uldis Dumpis uz teātra skatuves ir iemiesojis 81 atšķirīgu tēlu. Šogad iemīļotajam aktierim aprit 75, un šim notikumam par godu Daira Āboliņa un Agita Cāne ir uzņēmušas arī filmu “75 jautājumi Uldim Dumpim” (skatīt augstāk).

Par Ulda Dumpja spilgtākajām un būtiskākajām teātra lomām stāsta teātra vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors un Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš.

“Ne tikai izrāde, bet arī aktieris ir mākslas darbs, un Uldis Dumpis tāds ir.”

Uldis Dumpis ir profesionālis, kurš nav izgāzis nevienu lomu, ja tā drīkst teikt. Viņam ir vajadzīgā spēja koncentrēties darbam, atbildība, bet viņš nav fanātiskais teātra aktieris, kas ar zobiem un asinīm dara savu darbu. Viņš ļoti labi prot dozēt un saprot to, cik vajag ielikt lomā, lai tā veidotos, nevis lai mocītu sevi un skatītājus, jo jebkurš fanātisms tomēr ir traģisks.

Tas ir arī talanta, ne tikai izglītības nopelns. Tā ir cilvēka iekšējā būtība, kas ir ļoti pievilcīga. Dumpis šķiet atvērts, kaut patiesībā nemaz tik atvērts viņš nav. Viņš nedāļājas ar padomiem un nemāca citus. Viņš ļoti precīzi prot iezīmēt sava tēla tipisko, raksturīgo. Tā ir mērķtiecīga lomas uzbūve, kur krāsainība rodas viņa spēles niansēs. Viņš spēj reaģēt uz dzīvo procesu dažādās situācijās, spēj reaģēt uz savu partneri. Tieši tāds ir psiholoģiskā tipa teātris!

Tēlus ir iespējams veidot arī tehniski precīzi. Tādi aktieri ir, un dažās lugās tas ir ļoti izdevīgi, bet tas nenozīmē, ka tur rodas māksla. Es piekrītu Izabellai Ipērai, kura kādā intervijā teica, ka aktieris pats ir mākslas darbs. Ne tikai izrāde ir mākslas darbs, bet arī aktieris ir mākslas darbs, un Uldis Dumpis noteikti tāds ir.
 

Pirmā nozīmīgā loma – Bekmanis rietumvācu dramaturga Volfganga Borherta lugā “Tur laukā, aiz durvīm”

Tobrīd, 1967. gadā, Dumpis ir jauns aktieris un strādā ar tā laika jauno LPSR Valsts Drāmas teātra (Latvijas Nacionālā teātra) režisoru Alfrēdu Jaunušanu, kurš arī kļūst par Dumpja režisoru, viņa izaugsmes veicinātāju ar dažādām lomām – gan nopietnām un dramatiskām, gan komēdiskām.

Bekmaņa loma lugā “Tur laukā, aiz durvīm”, kas skata vācu virsnieka atgriešanos pēckara situācijā un spēju iekļauties vai neiekļauties sabiedrībā, ir Dumpim ārkārtīgi būtiska. Tajā parādās viņa organika, Ulda Dumpja aktiera spēja veidot tēlus. Tā ir ļoti būtiska īpašība, kas raksturo visas viņa lomas. Viņš prot atrast precīzu motivāciju, skaidru mērķi, viņš izprot žanru un stila veidu, kas katrā lugā ir jāveido. Tā ir Ulda Dumpja labākā īpašība. Plus vēl labsirdīgs humors, kas vienmēr ārkārtīgi labi strādā un skatītājam patīk. Viņš spēj ilūzijā radīt pilnīgu varoni, kuram skatītājs notic. Notic, ka tas, kā Dumpja varonis rīkojas jebkurā situācijā, ir šim tēlam atbilstoši.

Nākamā būtiskā loma ir 1971. gadā iestudētais Lilioms Ferenca Molnāra darbā "Lilioms". Šajā izrādē Lilioma lomu spēlē gan Dumpis, gan Ģirts Jakovļevs. Domāju, ka Uldis Dumpis šo darbu paveica atšķirīgi. Šajā lomā ļoti spilgti parādās Lilioma duālā daba. Elza Radziņa viņam izrādē saka: “Tu taču neesi godīgs cilvēks, tu esi mākslinieks!” Viņa tēlā arī parādās gan naivums, reakcijas patiesums, gan neizprotama paviršība pret cilvēkiem, nenovērtēšana un tad vainas nokratīšana no sevis, it kā nekas nebūtu bijis. Diemžēl ir saglabājies tikai viens video fragments, bet tas ir ārkārtīgi būtisks.

 

Dumpja tēlojuma kvintesence – Ābrams


Uldis Dumpis ir ārkārtīgi spilgts komēdijās, kuras Jaunušans veido citu pēc citas. Piemēram, Ārčera lomā Džordža Fārkera lugā "Kavalieru viltība" (1975) viņš spēlē tandēmā ar Ģirtu Jakovļevu. Tā ir ļoti laba kostīmu komēdija, kur abi ir uzdzīvotāji. Jakovļevs ir kungs, bet Dumpis – kalps. Viņu saspēle šajā izrādē bija ļoti asprātīga. Izrādē skan Mārtiņa Brauna mūzika, un tā veidota vieglā, skaistā, īstā komēdijas raksturā, kur atklājas, ka Dumpis ļoti labi izjūt arī komēdiju.



Bet viņa tēlojuma kvintesence ir Ābrama loma Rūdolfa Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” (1975). Ābramam lugā ir tik daudz vietas. cik ir, bet tas, kā Dumpis spēlēja Ābramu, tas ir kā akmenī iecirsts. Tiem, kas to izrādi ir redzējuši, tas palicis spilgtā atmiņā un vienmēr ir kā paraugs, skatoties citus “Skroderdienu Silmačos” iestudējumus. Arī citi aktieri Ābramu ir labi nospēlējuši, bet Dumpja spēle ir pilnīga!

Ļoti laba loma Uldim Dumpim bija ārkārtīgi dramatiskajā izrādē “Pīļu medības” (1976), kas tapa pēc Aleksandra Vampilova lugas. Tajā viņš spēlē padomju laika tagadnes cilvēku Zilovu. Šo pašu lugu vienlaikus iestudēja gan Alfrēds Jaunušans Drāmas teātrī, gan Arkādijs Kacs Rīgas Krievu drāmas teātrī, jo tā tobrīd bija laikmetīga un aktuāla luga. Zilovs ir tā laika divdabīgs funkcionārs. Viņa tēls demonstrēja, kā viens nopietnu amatu ieņemošs cilvēks var darīt ļaunu sabiedrībai un līdzcilvēkiem. Dumpis teicis, ka ar šo lomu viņam gājis grūti un pats līdz galam neesot apmierināts, bet tā viņam bija ļoti zīmīga un vērtīga loma, jo caur viņu varēja redzēt tā laika padomju cilvēka zemslāņus.
 

1977. gadā Aigista loma Ļ. Ģurko lugas iestudējumā "Elektra – mana mīla" Dumpim bija pirmā sastapšanās ar režisoru Mihailu Kublinski. Tā viņam bija ļoti svarīga loma, kur bija jāizspēlē antīkais sižets, jāparāda zemteksti un liela traģika. Šīs izrādes video ieraksta diemžēl nav.

1980. gadā, manuprāt, labi Dumpis nospēlēja arī Ķenci brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos”. Tas bija Ulda Dumpja skolotāja un režisora A. Jaunušana iestudējums. Pats Jaunušans Ķenci bija spēlējis filmā, bet izrādē to spēlēja Dumpis. Sanāk zināma pārmantojamība. Teātra kritiķe Silvija Radzobe toreiz rakstīja, ka tā bijusi štampu atražošana, bet man likās – Ķencis kā Ķencis. Var jau būt, ka Jaunušans tajā Dumpja lomā kaut ko ielika no savas izpratnes par Ķenci. Tomēr šis sastāvs vēl ļoti ilgi “Mērnieku laikus” spēlēja arī brīvdabā.

Kangars aktierim dod daudzus papildu profesionālus uzdevumus

Vēl viena ārkārtīgi svarīga Dumpja loma, kas nav iemūžināta, ir Raiņa “Ugunī un Naktī” (1985). Spīdola bija Astrīda Kairiša, bet Dumpis – Kangars. Lāčplēsis bija jaunais Juris Lisners, kurš pagalam netika galā ar savu uzdevumu, bet Kairiša un Dumpis bija ārkārtīgi spēcīgi. Jo īpaši Kangars. Kangara pārliecība, ka viņš var ar pretiniekiem arī necīnīties, jo ļaunums vienalga uzvarēs, Dumpja tēlojumā bija ļoti spilgti redzama. Ļoti labi, ka viņam tāda loma patrāpījās, jo Kangars aktierim dod daudzus papildu profesionālus uzdevumus.

Spilgta loma arī Paula Putniņa lugā "Ar būdu uz baznīcu" (1987). Tajā Dumpis spēlē kolhoza priekšsēdētāju. Tur nav komentāru. Broņislavs Timrāns ir pusčangals, puskrievs, kurš pasaka, ka te nebūs nekādas baznīcas, te būs tikai šķūņi un traktori. Mana taisnība ir mana taisnība. Tobrīd varbūt likās ka tas ir kā no avīzes norakstīts, bet, kad tagad ar laika distanci atskatās, ārkārtīgi precīzi ir uztverta rakstura īpašība, konsekventa, ka liekas – tādi cilvēki valda vēl līdz šai dienai. Tā ir kariķēta, varbūt mazliet groteska loma, bet viņš ir tajā meistars.

Dumpja Ceplis iet pāri līķiem kā ceļa rullis


1995. gadā top Ulda Dumpja nozīmīgā Cepļa loma. Filmā “Ceplis” pašu Cepli tēloja Eduards Pāvuls, bet Dumpis bija Briedis, ķieģeļu fabrikas vadītājs. Tā bija epizodiska, bet spilgta loma. Pirms Pāvula lomas filmā un Dumpja – teātrī, Cepli bija spēlējis Jānis Osis. Pat Pāvuls bija stāstījis, ka viņam būs grūti nospēlēt Cepli, jo Jānis Osis cilvēku apziņās jau izveidojis Cepļa tēlu. Tomēr šī loma izdevās gan Eduardam Pāvulam filmā, gan Uldim Dumpim uz teātra skatuves. Kaut arī pēc filmas iznākšanas cilvēki Cepli identificēja tikai ar Pāvulu, Dumpis nekādā mērā nesekoja filmas izjūtām.

Viņš kopā ar Mihailu Kublinski radīja patstāvīgu tēlu. Viņš radīja to jaunā laika uzņēmēju, kas iet līķiem pāri kā ceļa rullis. Mierīgi, neuztraukdamies, apmānīdams, pierunādams. Arī sievietes viņam bija nevis kā iekāres objekts, bet tikai tāpēc, ka tā pienākas. Ļoti īpaša epizode ir tā, kur viņš Bertai, savai sievai, kura noraudājusies pēc traka, saka “Smaidi, maita!”. Tas Dumpim ārkārtīgi interesanti sanāca, gan ar traģisku, gan uzvarētāja iezīmi.

Dumpis nodrošina Regnāra Vaivara pirmās izrādes izdošanos


Un turpat pēc 4 gadiem, 1999. gadā, kad Regnārs Vaivars veidoja savu pirmo izrādi mazajā zālē pēc A. Manpīlova darba “Vecākais dēls”, Dumpis bija šīs izrādes centrs. Tas arī nodrošināja šīs izrādes izdošanos, jo tur spēlēja tāda mēroga cilvēks (Uldis Dumpis), kas ļoti uzticas režisoram, ļoti labi izjūt viņu un saprot, ko režisors vēlas. Viņš ir jūtīgs un precīzs dzīves atspoguļojumā. Tuvplānā varēja redzēt to dzīvo pārdzīvojumu, kad šis varonis uzzina, ka viņa dēls patiesībā nav viņa dēls, kā viņš negrib to pieņemt un atkāpties, jo cilvēkam kādi satvari dzīvē ir vajadzīgi. Un to Dumpis darīja ļoti labi.

Vēlāk Pēteris Krilovs iestudēja Ingas Ābeles “Dzelzszāli”. Tur Uldis Dumpis bija ļoti labs Vilhelms Putnis. Visu izrādes laiku pusparalizēts un traģisks varonis. Es pat teiktu, ka tā bija ļoti neierasta krāsa viņa paletē. Visu paspilgtināja mazā telpa, kurā notika izrāde, un varēja redzēt, kā tas pusparalizētais cilvēks izlemj aiziet, nespējot noskatīties uz to, kas notiek viņa ģimenē.

2003. gadā Spēlmaņu nakts balvu kā labākais aktieris viņš saņēma gan par Vilhelma Putņa lomu, gan par Jusova tēlu A. Ostrovska lugā “Ienesīga vieta”. Jusovs ir ļoti filigrāns, ar savu pielāgošanās filozofiju, kas operē ar varu, ar naudu, bez liekām emocijām. Tāds jaunlaiku ciniķis. Ceplī arī ir šīs iezīmes, bet šim varonim tās piemīt vēl izkāpinātākā līmenī, jo šis nav uzņēmējs, viņš ir tikai ierēdnis, kurš prot sakārtot lietas tā, lai pats varētu dzīvot zaļi.

Latvijas Nacionālā teātra interneta mājaslapa vēstī, ka 50 gadu laikā, no 1966. gada līdz 2016. gadam, Uldis Dumpis iemiesojis 81 dažādu tēlu.

Esot uz 50. darba gada sliekšņa, viņš kopā ar savu ilggadējo skatuves partneri Ģirtu Jakovļevu saņēma Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.

Šobrīd Nacionālā teātra repertuārā Uldi Dumpi var redzēt Ontona lomā Valda Lūriņa iestudējumā “Lotgola”, Valtera Sīļa “Mežainī”, Elmāra Seņkova izrādē “Pūt, vējiņi!”, Ģirta Ēča “Juveliera jubilejā” un Indras Rogas 2010. gadā veidotajās “Skroderdienās Silmačos”.

 

 

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti