Kā vēstīts, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī nesen pirmizrādi piedzīvojis Valtera Sīļa iestudējums „Barikādes”. Teātra mākslinieciskais vadītājs Audronis Ļiuga stāsta, ka iepazinis Valteru Sīli, noskatoties viņa izrādi „Leģionāri”. Lietuvas Nacionālā drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja mērķis bija padarīt savu teātri par tādas mākslas notikšanas vietu, kura provocētu aktīvi domāt un uzdot jautājumus par tēmām, kuras līdz šim bijušas slēgtas vai nav skartas, radīt sabiedriski aktīvu teātri.
Pēc Ļiugas domām Valters Sīlis pieder pie tās jaunās paaudzes, kas meklē šo mākslas valodu, kura var atgriezt teātrim tā nozīmīgumu. Teātris nevis kā tribūns, bet vieta, kurā izrāde nebeidzas tikai ar radīšanas aktu, bet turpinās skatītājos arī ārpus teātra sienām, skaidro Ļiuga.
Runājot par Lietuvas teātri kopumā, Ļiuga norāda, ka lietuviešiem ir četri režisori, taču jādomā par izrāvienu, plašāku skatījumu un jaunu ideju došanu. Šī iemesla dēļ Lietuvas Nacionālā drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs aicina uz Lietuvu ļoti dažādu paaudžu un dažāda mākslinieciskā kalibra viesrežisorus.
Es meklēju personības, kas kopā ar mūsu lietuviešu aktieriem būtu spējīgas dot kādu negaidītu rezultātu, ja tā var teikt, apaugļot Lietuvas teātri, kas sava statusa dēļ pamazām ir pārtapis noslēgtā uz pagātnes tradīcijām vērstā pasaulē, ” uzsver Ļiuga. „Ir pienācis laiks domāt par nākotni nevis tikai par pagātni un tagadni.”
Lietuvas Nacionālā drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja vārdi skanētu patētiski, ja tiem nebūtu priekšvēsture. Lietuvas Nacionālais drāmas teātris ir lielākā teātra struktūra valstī. Krīzes laikā teātrim pieprasīja kļūt rentablam un sākās muzikāli izklaidējošu izrāžu maratons.
Pēc teātra vadības nomaiņas pēdējo trīs gadu laikā Lietuvas Nacionālais drāmas teātris ir atguvis savu prestižu un biļetes kļuvušas par deficītu pat uz diezgan viduvējām izrādēm.
Audronis Ļiuga stāsta, ka, pirms kļuvis par teātra vadītāju, viņš darbojies barikāžu otrā pusē, kritizējis valsts teātru flagmani un prātojis, kā teātris var mainīties un kā teātrī var ienākt jauna dramaturģija, bet, kad stājies amatā, parādījusies iespēja sākt darīt un uzņemties atbildību.
Pēc Ļiugas domām, nacionālā teātra jēdziens 21.gadsimtā ir ļoti svarīgs nacionālās kultūras mērogā.
Nacionālais teātris ir sava veida rādītājs nacionālās kultūras pašuztverei,” norāda Ļiuga, skaidrojot, ka teātrim vajadzētu meklēt ceļus, lai kļūtu aktuāls sabiedrībai, nepakļaujoties tās prasībām, kalpot nevis izklaidēšanai, bet meklēt māksliniecisko valodu, kas vienlaicīgi ir interesanta un sarežģīta.
Savukārt teātra repertuāra jautājumos Ļiuga ir vienvaldis. Ļiuga atzīst, ka vienpersoniski izvēlas iestudējumu tēmu.
95% šo trīs gadu laikā es režisoram esmu piedāvājis ideju. Saprotiet pareizi, tā nav repertuāra uzspiešana, bet, un tas par kaut ko liecina, režisoriem manas idejas ir bijušas interesantas,” skaidro teātra vadītājs.
Uzsākot darbu, teātra Ļiuga radīja plānu pieciem gadiem un iekļāva konkrētu tēmu kopumu.
Tēmas, kas spridzina no iekšpuses, noklusēto, par ko mēs līdz šim ne uz teātra skatuvēm, ne publiskajā telpā neesam runājuši, bet kas tomēr sēž cilvēkos, mūsu pagātnē, vēsturē un šodienā," uzsver Ļiuga.
Lietuvas Nacionālā drāmas teātra trīs gadu pieredze ir labs arguments mūžīgajā strīdā, kas aktuāls arī Latvijas teātros: kas ir laba teātra nosacījums? Ideja vai nauda? Lietuvas Nacionālā drāmas teātra finansējums līdzīgi kā Latvijas teātros sedz tikai aktieru algas un ēkas ekspluatācijas izmaksas, bet teātra pieredze ir labs paraugs, kā ar spēcīgu ideju palīdzību teātris salīdzinoši neilgā laikā var izkļūt no krīzes un atgūt paputējušo prestižu.
