Izrādes „Galdnieks un klusums” pirmiestudējums notika 2013. gadā Starptautiskā Jaunā teātra festivālā „Homo Novus”. Kā jau vēstījām, galvenās lomas atveidotājs Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Andis Strods par šo lomu tika izvirzīts 2013./2014. gada teātra balvai „Spēlmaņu nakts” kategorijā "Gada aktieris".
Režisors Pēteris Krilovs par izrādi saka: „Ir tāda mazliet muļķīga virtuālās fantāzijas spēle – teikt: Ja tu satiktu, piemēram, Gēti, ko tu viņam jautātu? Ja es satiktu Miķeli Pankoku, es nezinātu, ko viņam jautāt," atzīst režisors Pēteris Krilovs. "Mēs par viņu nezinām gandrīz neko. Tikai dažus saraustītus faktus."
"Jūrmalciema zēns ar jūtīgu iekšēju pasauli. Koktēlnieks. Autodidakts. Dvēselisks romantiķis. Otrā pasaules kara bēglis. Šizofrēniķis. Bet ko mēs gribam uzzināt?" jautā režisors. "Izrāde ir kā piemērs šai spēlei. Mēs, skatītāji, varēsim uzdod jautājumus, par atbildi būs cilvēka seja, darbība un klusums. Varbūt kāds komentārs. Kā ieraudzīt Dvēseli? Tikai atspulgu atspulgos?”
Miķelis Pankoks bija zvejnieks, galdnieks, koktēlnieks un autodidakts ar pagastskolas izglītību. Miķelis Pankoks dzimis 1894. gada 1. maijā Nīcas pagasta Jūrmalciema Veckupšos zvejnieka ģimenē. Dzīvoja askētiskā vientulībā un nodevās tēlniecībai, savos darbos izpauzdams neierobežotu fantāziju.
1925. gadā viņš sākās viņa intensīvā izstāžu darbība, pirmā izstāde notika Nīcas baznīckrogā. Profesionālās izglītības trūkums nereti kļuva par iemeslu 1930. gadu kritikas pretrunīgam tēlnieka darba vērtējumam. Kā pats koktēlnieks norādīja savā biogrāfijas aprakstā, radījis vairāk nekā 700 mākslas darbus.
Viens no tēlnieka atbalstītājiem, draugiem gan popularitātes zenītā esot, gan kritikas krustugunīs, arī tad, kad Miķelī Pankokā parādījās pirmās garīgo traucējumu pazīmes, bija Liepājas muzeja dibinātājs un ilggadējais vadītājs Jānis Sudmalis. Tieši viņa aicināts, tēlnieks 1943. gada decembrī sarīkoja Liepājā savu pēdējo izstādi. Visi tās darbi, arī tēlnieka dokumenti, vēstules, dienasgrāmatas, ieliktas kastēs, palika muzejā. Liepājas muzejā ir viņa 128 darbu kolekcija, kuras lielākā daļa skatāma muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā „Koktēlnieka Miķeļa Pankoka dzīve un daiļrade”.
1944. gadā Miķelis Pankoks devās bēgļu gaitās un Latvijā par viņa tālākajām gaitām nebija nekādu ziņu. Miķelis Pankoku uzskatīja par bezvēsts pazudušu.
1991. gadā pienāca negaidīta ziņa – izstādes katalogs, kas liecināja par Miķeļa Pankoka dzīves gaitām un viņa daiļradi pēc kara. 1944. gadā Miķelis Pankoks bija nokļuvis Vācijā, līdz 1950. gadam uzturējies bēgļu nometnē Foralbergā. Pēc bēgļu gaitām Vācijā un Austrijā, 1951. gada 17. maijā, šķērsojot Šveices robežu, viņš nokļuva Valdhauza psihiatriskajā klīnikā. Šveice kļuva par viņa otro dzimteni, ne oficiāli, jo viņš nekad nav bijis tās pilsonis, bet gan to cilvēcisko jūtu un attieksmju dēļ, kuras var dēvēt par draudzību, cieņas pilnu interesi, apbrīnu un mīlestību. To cilvēku dēļ, kuriem pateicoties, Miķelis Pankoks, ilgus gadus zudis dzimtenei, nekad nebija zudis kultūrai.
Neskatoties uz vēlāko garīga rakstura slimību, viņa tēlnieka fenomens ir saņēmis starptautisku atzīšanu. Viņa darbi eksponēti Šveicē un Austrijā, „Colection d'Art brut” muzejā Lozannā un Kūras Bindnera mākslas muzejā, atrodas vairākās privātkolekcijās.
1986. gadā vietā, kur kādreiz atradās Veckupšu māja, ir novietots tēlnieces Svetlanas Beļinskas veidots piemiņas akmens. Šīš ieceres autors ir Oļģerts Piķelis un „Optimistu pulks”. M. Pankoks ir ietverts „Kurzemes Vārda” atlasē „20. gadsimta izcilākie Liepājas mākslinieki”.
1991. gadā Liepājas muzejs izdeva U. Gintneres monogrāfiju „Miķelis Pankoks”, tēlnieka simtgadi sagaidot ar Šveices kultūras fonda „Pro Helvetia” atbalstu iznāca rakstu krājums, kas veltīts koktēlniekam, 2002. gadā muzeja krājumu glabātājs J. Gintners Šveicē izstādīja paša veidotu tēlnieka darbu fotogrāfiju izstādi.
