"Bez lieciniekiem"
- Lugas “Neviens nedzirdēja”, kas ir izrādes pamatā, autore – Aleksandra Striževska (Krievija)
- Režisors – Oļegs Šapošņikovs
- Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Inga Bermaka-Apiaha
- Gaismu mākslinieks – Sergejs Vasiļjevs
- Lomās: Jeļena Ņetjosina, Natālija Kotona, Maksims Terļeckis, Mihails Abramovs
Ļoša un Olga pēc gadījuma seksa nevis aizgāja katrs uz savu pusi, bet izveidoja ģimeni, kurā piedzima divas meitas, un atbrauca uz Maskavu – dzīvot kā visi. Vai vismaz kā daudzi. Bet pēc tam Ļoša satika Janu, un notika nelaime. Bet pēc kāda laika Jana satika Karabasu, un notika jauna nelaime. Drāma pārvērtās par traģēdiju. Sīkāk nestāstīšu, lai nebūtu neinteresanti skatīties.
Izrādes režisors Oļegs Šapošņikovs saka: “Šīs izrādes īpatnība slēpjas tajā, ka aktieri neizspēlē lugas sižetu, attēlojot savus varoņus, bet gan cenšas viņu vārdā pierādīt klātesošajiem zālē skatītājiem savu taisnību.
Skatītājs neapzināti kļūst ne vienkārši par pasīvu vērotāju, bet arī par savdabīgu tiesnesi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēkšņi saruna ir ne tikai par attiecībām starp cilvēkiem, bet arī par slepkavību…”
Divdesmit skatītāji (vairāk neatļauj Ministru kabineta sanitārais protokols) nonāk burtiski zem personāžu nedaudzo dialogu un daudzo iekšējo monologu apšaudes. Visi varoņi ir dzīvi un patiesi, visu ir žēl. Viss ir kaut kā ikdienišķi, viena pelēkbalta dzīvokļa ietvaros, un apģērbs visiem ir gandrīz tāds, kādu valkā mājās, arī pelēkbalts, tikai Karabass neilgi parādās melnā, taču zeķes viņam tādas kā bērniem, tomēr lietas notiek nežēlīgi, ne tā kā bērniem… Starp citu, sarkani plankumi interjerā ir kā trauksmainas bāciņas šī ikdienišķuma vidū. “Parastas dzīves traģēdija” – tāds ir izrādes apakšvirsraksts.
Viena no galvenajām iestudējumā ir vardarbības tēma.
Bet negaidiet drūma maniaka parādīšanos – varmāka, kā dziedāja Vladimirs Visockis, “bija pa savam nelaimīgs, muļķis tāds!” Viņš visu saprata nepareizi – ja reiz jauna meitene piekrīt braukt pie vīrieša uz mājām, tad… protams taču, tas “pēc noklusējuma” nozīmē piekrišanu seksam. Droši vien tā domā ne tikai izrādes varonis. Bet jaunā varone – intelektuāle, kas iegrimusi mākslas pasaulē, – VIENKĀRŠI aizbrauca. Bez jebkādām apslēptām domām. Un vakara seksuālam turpinājumam gatava nebija. Nesaprata viņi viens otru.
Otra varone domā, ka viņai ir ideāls vīrs – daudz strādā, hipotekāro kredītu maksā, meitas uz deju nodarbībām pierakstījis, saimnieciskus uzdevumus izpilda, pat ieliktnīšus ar spārniņiem viņai aptiekā pērk. Bet kas viņam dvēselē un domās, viņa nenojauš. Nesaprot viņi viens otru.
Nesapratne un tikai to kodu nolasīšana, kurus paši uzrakstījuši, ne pārāk piepūloties, rada gan antipātijas, gan vardarbību, gan vientulību. Morāle – “laime ir tad, kad tevi saprot”.
Starp citu, populārā frāze no vecās, labās filmas “Nodzīvosim līdz pirmdienai” ir tikai sākums no Konfūcija citāta: “Laime ir, kad tevi saprot, liela laime – kad tevi mīl, īsta laime – kad mīli tu.” Ir, uz ko tiekties.
Un visbeidzot. “Bez lieciniekiem” ir mazās formas izrāde telpai, kurā ir vietas apmēram 80 skatītājiem. Astoņdesmit skatītāji – tas ir maz, bet tie nav divdesmit. Bet, kad esi viens no divdesmit, līdzdalības izjūta pastiprinās daudzkārt. Ņem cauri līdz pat skudriņām uz ādas. Neuzskatiet to par zaimošanu, bet paldies ārkārtējai situācijai par to.
