Lēkt bezdibenī – nezinot, kādā dziļumā. Saruna ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Ja gribu nodarboties ar to, kas man patīk, man uz to jākoncentrējas ar pilnu atdevi." Pie šādas atziņas dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce reiz nonāca radošās krīzes brīdī, un pēc tās, acīmredzami, turpina arī dzīvot – viņa raksta ne tikai lugas, kuru viņai ir jau ne viens vien desmits, bet arī prozu, scenārijus filmām un seriāliem, raksta dziesmu vārdus, raksta libretus. Raksta jau no agras bērnības.

Rasa Bugavičute-Pēce: Rakstīt sāku, kad vēl negāju skolā. Tas droši vien no mammas – viņai patīk māksla, patīk mūzika, patīk lasīt, tāpēc man tas likās dabīgi.

Kad vēl biju maza, domāju – kļūšu vai nu par rakstnieci, vai aktrisi, vai par gaļas pārdevēju Liepājas tirgū.

Jo vectētiņš mani vienmēr ņēma līdzi uz tirgu. Vārdu sakot, tika izskatīti visi trīs varianti.

Un kā toreiz sāku rakstīt, tā arī neesmu pārstājusi. Skolā man bija ļoti laba latviešu valodas un literatūras skolotāja Lita Silova, viņa kaut kā spēja man iedvest, ka tas, ko es daru, ir normāli. Vēlāk sapratu, cik tas svarīgi – atrast savus skolotājus. Un cik man ļoti paveicies, jo tūlīt pēc skolas iestājos Kultūras akadēmijā – Lauris Gundars tieši uzņēma dramaturgu kursu. Neviens no man tuvajiem cilvēkiem nesaprata, uz kurieni eju, kur pēc tam strādāšu, manas idejas šķita naivi sapņi, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Kā es biju iedomājusies, kā notiks mācības? Ka es sēdēšu mājās un rakstīšu lugas, bet režisori tūlīt metīsies tās iestudēt, un viss būs interesanti un brīnišķīgi. 

Bet Lauris bija ļoti stingrs pasniedzējs, ātri dabūja muļķības ārā no manas galvas, paskaidroja, ka profesiju esmu izvēlējusies grūtu un ne “pateicīgāko”. Ja trešajā kursā mēs ar Elmāru Seņkovu nebūtu satikušies profesionāli un viņš man nebūtu lūdzis uzrakstīt daļu no izrādes “Bikts” “Dirty Deal Teatro”, nezinu, kāds būtu bijis mans tālākais ceļš. Man tolaik, LKA trešajā kursā bija šausmīga krīze, nolēmu – viss, nevajag man to jūsu dramaturģiju, aizbraukšu uz Indonēziju kā brīvprātīgā, rūpēšos par lielajiem bruņurupučiem. 

Galīgi nerakstījās. Man bija jāraksta scenārijs filmai, bet Lauris par visu, ko atnesu, teica – slikti, jāraksta no jauna, no jauna, no jauna. Bet, kad kāds tev visu laiku saka, ka jāraksta no jauna, ka viss slikti, sāc tam ticēt… 

Atradu darbu kā tulkotāja no lietuviešu valodas un nolēmu, ka līdz ar to varu nomierināties. Tomēr birojā pavadīju precīzi pusi dienas. Aizgāju pusdienās un atpakaļ tā arī neesmu aizgājusi.

Devos uz mēģinājumu “Dirty Deal Teatro”, pasēdēju tur un sapratu – ja gribu nodarboties ar to, kas man patīk, man uz to jākoncentrējas ar pilnu atdevi. Bet ar to, kas man nepatīk, nenodarbošos. Skan ļoti vienkārši, bet īstenībā nonākt pie šīs domas un pieņemt to nav nemaz tik viegli. Taču bailes metu pie malas. Un, kad tagad skatos uz saviem draugiem, kuri labi dara savu darbu un nemēģina nosēdēt uz trim vai četriem krēsliem vienlaikus, tad redzu – tieši viņiem viss arī notiek. 

Un pēc “Bikts” pirmizrādes arī Lauris Gundars teica – tu vari visu, savācies, viss būs labi… Nākamajā dienā eksāmenu tomēr nokārtoju.

Maša Nasardinova: Ja pašā pat ne karjeras, bet mācību sākumā jūs satiktu sevi, ko jūs ieteiktu? 

Nebaidies kļūdīties, nebaidies no jaunām formām. Man šķiet, tā ir viena no Latvijas dramaturģijas problēmām, un es neesmu izņēmums – mums ir grūti līdz galam atbrīvoties.

Atbrīvoties – arī no noteikumiem?

Jā. Es saprotu, ka jāzina kaut kādas pamatlietas, lai varētu strādāt, bet, piemēram, ar režisoru Valteru Sīli pie izrādes “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” bija ļoti forši strādāt, jo viņš ne tikai ļāva – viņš praktiski uzstāja, lai rakstu poētiskā, nevis sadzīves valodā. Man tā nebija bijis. (Izrāde "Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” tika izvirzīta gada balvai teātrī “Spēlmaņu nakts” septiņās nominācijās, tai skaitā Rasa Bugavičute-Pēce tika nominēta kategorijā “Labākais sasniegums oriģināldramaturģijā”. – M.N.) Viņš gribēja, lai nerakstu lugu, bet īsus stāstus par cilvēkiem. Man ļoti patīk stāsti… Bet ne īpaši patīk vēsture kā zinātne, visi fakti, skaitļi. Bet, kolīdz es varu meklēt aiz faktiem un skaitļiem stāstus, ir aizraujoši…

Pēc viena mēģinājuma man vienkārši “aizbrauca jumts” – izjutu pēkšņi tādu iedvesmu… Atnācu vakarā mājās, asaras birst, paņēmu kladi, pildspalvu un vienkārši rakstīju, rakstīju un rakstīju…

Kā jūs rakstāt – ar roku burtnīcā, datorā?

Gan tā, gan tā. Es ļoti daudz rakstu kladēs, bet pēc tam pārrakstu datorā, lai viss būtu pārskatāmi. Un atstāju visus variantus, visus miljons failus, lai nekas nekur nepazūd, ja nu kas.

Jūs jau sesto gadu dzīvojat un strādājat Liepājā…

Jā, kādā jaukā dienā atnācu pie Herberta Laukšteina un teicu – klausieties, direktor, negribat vadīt Latvijā vienīgo teātri, kurā ir savs dramaturgs? Šobrīd gan Latvijā štata dramaturgu ir vairāk, kas ir ļoti labi… Bet tad mēs skatījāmies, kā štata dramaturgi darbojas Amerikā vai Vācijā, kur teātra dramaturgs ir sava veida lugu advokāts. Mans mērķis bija atdzīvināt šo profesiju Latvijā. Tas vispār nav vienkārši. Jo jaunas lugas parādīšanās process repertuārā pie mums tradicionāli notiek tā – teātrim vajadzīga izrāde par noteiktu tēmu, direktors vai mākslinieciskais vadītājs ierosina režisoram par šo tēmu padomāt, režisors izdomā – un tikai pēc tam vēršas pie dramaturga, kurš spētu viņa ideju īstenot.

Tas droši vien ir ērti, bet ne vienmēr labi? 

Tas ne vienmēr ir arī ērti! Jo katru reizi viss sākas, meklējot, ko man šajā tēmā iemīlēt, kam pieķerties. Dažkārt tas ir viegli… Bet nebūt ne vienmēr. Kādā brīdī sapratu, ka mana kā dramaturģes un rakstnieces vērtība ir daudz lielāka gadījumos, kad kaut ko daru, jo pati to vēlos, nevis pēc pasūtījuma.

Vai teātris kā “institūcija” sākumā nešokēja?

Ne īpaši. Lai gan spārnus man, protams, nedaudz apgrieza…

Muļķīgi, ka birokrātija tik ļoti var ietekmēt mākslu – runa nav par cenzūru, bet…

Mēs esam ļoti atkarīgi no naudas. Un tas ļoti ierobežo iespējas darīt kaut ko pilnīgi jaunu. Mani tas skumdina. Liepājā, piemēram, ilgus gadus bija tikai viena skatuve. Tiesa, tagad nākusi klāt telpa kamerizrādēm koncertzālē “Lielais dzintars”. Tomēr tas nav pilnībā tas, kas vajadzīgs, un jebkurā gadījumā ar to ir par maz. Bet eksperimenti taču ir ļoti nepieciešami. Gan aktieriem vajadzīgi, gan režisoriem, gan skatītājiem – vispār visiem. Nemaz nerunājot par šo gadu, kad viss ir sagājis šķērsām.

Es skatījos dokumentālo filmu par to, kā Serebreņņikovs veidoja “Gogoļa centru”. Man šķita, tas ir tieši tas, kā mums trūkst – darīt to, kas atbilst tavām vēlmēm, domām, izjūtām, nevis rēķināt, vai tas “aizies” vai “neaizies”, vai kāds pirks biļetes… Nu, jā, esmu mācījusies kultūras menedžmentu, esmu veltījusi savu maģistra darbu tam, kādi kultūrpolitikas mehānismi palīdz attīstīt mūsdienu dramaturģiju. Pēc dokumentiem mums viss ir vienkārši lieliski, visi ir par jaunām lugām, jo tas ir apliecinājums, ka māksla valstī iet uz priekšu. Bet realitātē nav neviena teātra, kurā pusi repertuāra veidotu tieši oriģināldarbi. Kur tikko sarakstīta darba iestudēšana būtu svarīgāka par klasikas iestudēšanu. Kad to sapratu, sajutos, it kā būtu saņēmusi pļauku.

Bet jūs taču kādu laiku vadījāt Latvijas Dramaturgu ģildi.

Bakalaura studiju beigās mēs ar Lauri Gundaru runājām par to, kādā situācijā esam. Toreiz vēl “Spēlmaņu naktī” nebija dramaturģijas nominācijas, nebija pieņemts, ka autors sēdētu mēģinājumos un vispār būtu klāt teātrī. Es ar savām rozā brillēm gribēju kaut ko mainīt… Teicu, ka jārīko nacionālais konkurss, jāizveido platforma – vai nu festivāls, vai laboratorija, kur dramaturgi varētu attīstīt savas idejas. Lai nebūtu kā man – desmit gadus nostrādāju teātrī, tikai tad beidzot saņēmos un uzrakstīju savu lugu… Protams, labi, ka pasūtījumu daudz, runa nav par to… 

Nu, jā, gribēju kalnus gāzt. Kaut kas ir izdevies, kaut kas ne, taču gaidām, strādājam, ejam tālāk.

Ar katru sezonu tiek iestudēts aizvien vairāk un vairāk oriģināllugu. Tas priecē.

Visvairāk bail ir pirmajā lasījumā, tā jūs reiz teicāt. Vai tas vienmēr tā bijis? Vai arī bail kļuva kādā brīdī?

Tas tā vienmēr ir bijis. No pirmās reizes. Es to ļoti labi atceros – Nacionālais teātris, Elmārs Seņkovs gatavojas iestudēt izrādi “Gals”, vasaras beigas, aktieri tikko atgriezušies no atvaļinājuma, Jānis Vimba (tolaik, 2011. gadā, aktieris, tagad – Nacionālā teātra direktors - M.N.) melnās brillēs man jautā – bet kas tu tāda esi? Vispār pamatots jautājums, es taču pirmo reizi tur biju parādījusies, sīks skuķis. Mēs ar manu kursabiedru un līdzautoru Edgaru Niklasonu sēdējām un trīcējām. Bet man, paldies Dievam, nekad nav bijis tāda pirmā lasījuma, pēc kura būtu sapratusi, ka viss jāmet papīrgrozā vai jāpārraksta no sākuma līdz galam.

Bet tomēr ir tik ļoti bail, ka kaut vai zem galda jālien.

Aktieriem, iepazīstoties ar tekstu, tas jālasa it kā neitrāli, taču tas viņiem ir garlaicīgi, tāpēc viņi sāk pievienot kaut kādas intonācijas, tēlus kariķēt, bet es taču gribu tikai vienu – lai viņi notvertu jēgu. Tas ir šausmīgi, tas ir sliktāk nekā pirmizrādē. Jo pirmizrādē esmu aizkulisēs, visi skatās uz režisoru un aktieriem, bet te…

Vai negribas izmēģināt sevi režijā?

Pagaidām, nē. Vēl jāpamācās. Bet nekad taču nedrīkst teikt “nekad”, vai ne? 

Vairumu jūsu lugu iestudējuši trīs režisori – Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis un Dmitrijs Petrenko. Vai mērķējat” uz kādu citu, teiksim, Vladislavu Nastavševu vai Alvi Hermani?

(Smejas) Nu, protams, tas būtu interesanti, taču domāju, ka gan Nastavševs, gan Hermanis ir no tiem cilvēkiem, kuri visu dara paši. Man šķiet, ir diezgan grūti iekļūt viņu domās.

Nezinu. Man pagaidām ir vienkāršāk ar Elmāru, Valteru un Dimu, jo viņi ir mani domubiedri, tomēr, protams, es būtu priecīga par iespēju pastrādāt ar Māru Ķimeli, piemēram. Pirmkārt, viņa ir leģenda, otrkārt, sieviete, bet ar režisorēm vispār es maz esmu sadarbojusies, to es ļoti gribētu.

Jūs daudz sadarbojaties ar Sergeju Zemļanski, veidojat libretus viņa plastiskajām izrādēm. Nezinošam cilvēkam varētu šķist, ka tā ir viegla pastaiga. Bet īstenībā?

Bet īstenībā dramaturgam, kurš pieradis visas savas domas izteikt vārdos, tas ir ļoti grūti – aizvērt savu muti un domāt, kā visu to pašu parādīt darbībā un tikai darbībā. Bet tas ir tāds treniņš! Labākais no visiem iespējamajiem tiem, kuri grib izmēģināt sevi lugu rakstīšanā. Tas ir vajadzīgi un svarīgi – prast izskaidrot ļoti īsi personāžu darbības un šīs darbības izraisošos iemeslus. Sergejam patīk, ja libretā katrā ainā ir pa trim teikumiem, ne vairāk. Bet šajos trīs teikumos visam jābūt izteiktam maksimāli skaidri.

Kā, piemēram, likt skatītājam saprast, ka māte savu meitiņu mīl, lai gan ļoti stingri pret viņu izturas? Ar to es domāju “Bernardas Albas namu”, kuru mēs taisījām Novosibirskā. Ja burtiski seko Lorkas lugas tekstam un aprobežojas ar divām krāsām, atturību un bardzību, tad visu to gammu, ko pārdzīvo varone, attēlot neizdosies. Mīlestība, bailes zaudēt… Kā gan lai visu to saliek kopā?  Un mēs izdomājām – kad meitenīte piedzima, māte uzdāvināja viņai rotaslietu, ķēdīti ar medaljonu. Un šis simbols iet cauri visai izrādei. Vai arī mūsu “Holstomers” Irkutskā. O! Nu vispār! Kā attēlot, ko jūt zirgs?!

Protams, ar cilvēcisku emociju starpniecību. Bet man taču arī jāliek saprast, ka zirgs – tas ir pavisam kaut kas cits… Tas viss nepavisam nav vienkārši. Un uzdevumu vēl sarežģī tas, ka vairākums Sergeja darbu ir balstīti klasiskajos literatūras darbos, un daudziem ir zināms, kāds stāsts ir oriģinālā. Tāpēc jāmeklē līdzsvars – lai skatītāja cerības tiktu attaisnotas un lai jaunais tiktu atklāts.

Jāteic godīgi, ka es uz Zemļanska komandu vēl līdz šim skatos nedaudz no malas… Un vēl joprojām esmu pārsteigta. Mēģinājumu laikā no viņiem it kā gaisma nāk… Paša Akimkins, komponists, kad tiek iestudēta izrāde, vienkārši dzīvo teātrī. Nāk uz mēģinājumiem čībās, ar savu tējas krūzīti. Pamana mēģinājumā – aha, te trūkst trīs sekunžu mūzikas. Tūlīt pat pieraksta klāt. Viņi ir kā viens veselums, viņi vienkārši elpo kopā. Tas ir kaut kas nereāls.

Bet vai jums ir svarīgs komforts, vai arī gribas paplašināt saskarsmes zonu?

Gan viens, gan otrs. Man ir svarīgi zināt, ka pasaulē ir cilvēki, ar kuriem man ir viegli un omulīgi, un ka es vienmēr varu pie viņiem atgriezties. Tomēr laiku pa laikam man ir arī svarīgi lēkt bezdibenī – nezinot, kādā dziļumā.

Sacerēt lugu dzejā, piemēram?

Dzeja – tas ir kaut kas ļoti augsts! Es nekad sevi nesaukšu par dzejnieci.

Baidos attiecībā uz sevi izmantot šo vārdu, jo tad stājas spēkā pavisam citas dimensijas, kuras neizprotu.

Bet man ļoti patīk ritms valodā.

Un, kad parādījās iespēja pastrādāt ar Elmāru pie deju uzveduma “Lec, saulīte!” un radās jautājums – kurš mums rakstīs dzeju, nodomāju – bet kā?! Tas taču ir mans stāsts. Es arī pati varu! Un, paldies Dievam, man ļāva pamēģināt.

Un jūsu dzeja, kurai bija sakomponēta mūzika, tika izpildīta pēdējos Dziesmu svētkos. Kādas bija izjūtas? 

Tas bija kaut kas neaptverams. Sēdēju pirmajās rindās, redzēju šo milzu kori un it kā sapratu, ka visi dzied to, ko esmu uzrakstījusi. Un arī dejotāji estrādes malās dzied, jo arī viņi zina šo dziesmu. Bet visneticamākais bija, kad es pagriezos un ieraudzīju, ka arī starp tūkstošiem skatītāju ir tādi, kas dzied…

Domāju, ka šo brīdi līdz galam aptveršu, kad man būs kādi septiņdesmit gadi.

Jo es skatos programmiņā un redzu – Rainis, Māra Zālīte, Jānis Peters… Tie taču nav cilvēki, tie ir elki. Un es līdzās. Normāls, parasts cilvēks.

Tikko esmu nolikusi mašīnu stāvvietā un atnākusi ar vīru uz koncertu. Pa ceļam piezvanījusi uz mājām un uzzinājusi, kā iet bērniem. Nopirkusi veikalā kaut ko garšīgu. Bet te… Nelīmējas kopā vienā bildē, vārdu sakot.

Vai tas, ka esat kļuvusi par mammu, jūs daudz mainījis? Kā tas vispār ir – tikt galā ar dvīņiem?

Man nav, ar ko salīdzināt, es nezinu, kā tas ir – tik galā ar vienu bērnu. Man viņi ir divi, tas arī viss. Varbūt esmu mainījusies. Varbūt pēc bērnu piedzimšanas gribas runāt par dziļākām lietām nekā agrāk. Nevis vienkārši – o, foršs stāsts, izstāstīsim to. Kļuvis svarīgāk sava darba beigās atstāt cerības pilīti. Lai gan man tas vienmēr bijis svarīgi.

Es pati kā skatītāja nevaru ciest, kad iznāc ārā pēc izrādes, un viss ir slikti. Man pēc tam ir ļoti grūti. Es nezinu, kam tas vajadzīgs.

Man patīk “melnie gabali”, tas ir kruti, bet, lūdzu, atstājiet man gaismas stariņu, mazmazītiņu, lai man būtu, pie kā pieķerties un par ko padomāt. 

Es gribu cerēt, ka mani bērni dzīvos labākā pasaulē nekā dzīvojam mēs un ka viņiem viss būs labi.

Kurš jūsu ģimenē ir galvenais?

Bērni.

Bet teātrī?

Grūti pateikt. Taču manis kā dramaturģes bez aktieriem nav. Viss. Nav. Nē, es, protams, varu uzrakstīt lugu un publicēt, lai kāds to izlasa, bet tas nebūs “pa īstam”. Ir vajadzīgs režisors, aktieri, scenogrāfs, visi citi… Tāpēc man arī patīk teātris – šo torti vienkārši nav iespējams izcept bez noteiktām sastāvdaļām, un ļoti grūti pateikt, kura no tām ir galvenā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti