Valmieras teātrī pirmizrādi tikko piedzīvoja Borisa Pasternaka romāna „Doktors Živago” iestudējums Indras Rogas režijā. Pagājušajā sezonā viņa Valmierā savukārt iestudēja Mihaila Bulgakova „Zojkina kvartira”, kas jau atzīts par spilgtu un drosmīgu mākslas faktu un kam ir trīs Spēlmaņu nakts nominācijas.
Nacionālajā teātrī pērn savukārt tapa krievu absurda literatūras pārstāvja Daniila Harmsa „Vecene”, kas pamatīgi satracināja publiku, bet kļuva arī par pretendenti Spēlmaņu nakts galvenajai balvai. „Veceni” Nacionālajā teātrī iestudēja jaunais, bet jau par ļoti spilgtu talantu atzītais Vladislavs Nastavševs. Tagad Jaunajā Rīgas teātrī viņš plānojis ķerties klāt Mihaila Kuzmina daiļradei, kas solās būt vēl drosmīgāks radošais izaicinājums.
Tieši krievu autoru darbi būs arī pirmās pirmizrādes Dirty Deal Teatro. Viena no tām, Dostojevska „Noziegums un sods”, izvēli pamato teātra pārstāvis Jānis Balodis: „Šis darbs uzdod jautājumus, kas ir būtiski arī mūsdienu sabiedrībai. Viens no šiem jautājumiem ir - vai slepkavība ir attaisnojama ideju vārdā? Šai ziņā nav tālu jāmeklē, kā spilgts piemērs ir gadījums ar Breivīku, kurš uzrakstīja manuskriptu ar nosaukumu „Eiropas neatkarības deklarācija” un pēc tam nogalināja 77 cilvēkus”.
Jaunais režisors Georgijs Surkovs Dirty Deal Teatro savukārt veidos izrādi, par pamatu ņemot Marinas Cvetajevas daiļradi. „Kāpēc es izvēlējos Cvetajevu? Es sapratu, ka viņa absolūti atspoguļo manu iekšējo pasauli. Man bija tāda sajūta, ka viņa ļoti precīzi formulē to, kas man „notiek galvā”, tikai pasaka to skaisti un noformulēti,” stāsta Surkovs.
Jau ilgāku laiku krievu klasika ir režisores Indras Rogas uzmanības lokā. Viņa ļoti cer, ka beidzot būs noslēdzies aprobežotās domāšanas periods, kad mākslu jaucām ar politiku un uzskatījām, ka viss kas nāk no Krievijas, ir slikts. „Krievu klasika ir absolūti brīnišķīga, un man liekas, tā mums ir ļoti tuva. Tas, kādā veidā tiek domāts par pasauli, ka tajā ir krustpunkts gan vertikālē, gan horizontālē. Tas ir labi, ka tā atgriežas un ka cilvēki ir spējīgi uz to skatīties bez politikas piekrāsas,” skaidro Roga.
Ļoti gandarīta par kvalitatīvas krievu literatūras ienākšanu teātrī ir pazīstamā teātra kritiķe Silvija Radzobe. Īpaši par to, ka repertuārā parādās tieši tā dēvētā Sudraba laikmeta krievu modernisti: Bulgakovs, Pasternaks, Cvetajeva, Harmss un Kuzmins. Tie ir ļoti augstas raudzes autori, kuru iestudēšanai nepieciešama gan režisoru erudīcija, gan drosme.
„Strādāt ar tik sarežģītiem autoriem - tā ir ārkārtīga drosme un atļaušanās, tā ir pretenciozitāte un izaicinājums, kas man mākslā ļoti patīk. Tā ir savu radošo spēku pārbaude. Vēl mums nav bijis neviens gadījums, ka tieši ar šo literatūru būtu notikusi izgāšanās, un cerēsim, ka nebūs. Man ļoti patīk, kā teicis Gorkijs, ka „drosmīgo neprātam dziesmu mēs dziedam”. Jau uzzinot vien par šiem plāniem, man sāk stiprāk sisties sirds, un es ļoti gaidu pirmizrādes un ceru, ka viss būs izdevies,” saka Radzobe.
Kādas vērtības pārstāv šie krievu Sudraba laikmeta autori? Silvija Radzobe uzsver, ka atbilde uz šo jautājumu prasītu veselu raidījumu ciklu, taču viņai ir arī īsā atbilde: „Man personīgi lielākā bauda un aizrautība saistās ar intelektuālu rotaļu. Tad ir liels gandarījums, kad izcīnījies cauri tam visam, tu saproti, kas ar to domāts.”
„Protams, tā ir arī liela sajūsma par šo autoru talantu, fantāziju un erudīciju,” saka Radzobe.
Līdzās jau minētajiem autoriem Latvijas teātros jaunajā sezonā taps arī Ļeva Tolstoja, Ivana Turgeņeva, Aleksandra Volodina un Venedikta Jerofejeva darbu jauniestudējumi.
