Latvijas neatkarības zaudēšana šodienas acīm. Saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Latvijas neatkarības zaudēšanai pievērsīsies Dailes teātrī topošā izrāde "Kur pazuda valsts" Toma Treiņa režijā. Vēl pirms jaunā iestudējuma pirmizrādes 15. decembrī Dailes teātris un fonds "Mākslai vajag telpu" veido diskusiju "Kur pazuda valsts", kurā spriedīs par to, kā uz Kārļa Ulmaņa pieņemtajiem lēmumiem varam raudzīties no mūsdienu un mūsu pieredzes skatupunkta, ko un vai kaut ko vispār varēja darīt labāk brīdī, kad Latvijas liktenis jau bija apdraudēts un skaidrs? Pirms diskusijas saruna ar izrādes dramaturgu Matīsu Gricmani, lai aprunātos par jauniestudējumu, par politikas un mākslas attiecībām un dramaturga lomu mūsdienu teātrī.

Dokumentālais detektīvs "Kur pazuda valsts" Dailes teātrī top, atzīmējot latviešu mākslinieka Raimonda Staprāna radošo darbu. Izrādes oriģināldramaturģiju Matīss Gricmanis veidojis, iedvesmojoties no diviem Staprāna lugu iestudējumiem Dailes teātrī – "Gūsteknis pilī" (2011) un "Četras dienas jūnijā" (1989). Jauniestudējuma pirmizrāde 2023. gada 6. janvārī.

15. decembrī pulksten 13.00 tiešsaistē sabiedrisko mediju portālā LSM, Dailes teātra, "Mākslai vajag telpu" un "100 g kultūras" "Facebook" lapās varēs vērot diskusiju "Kur pazuda valsts". Tajā 1940. gada vēstures notikumus, vēstures liecības un Kārļa Ulmaņa pieņemtos lēmumus apspriedīs izrādes veidotāji, kā arī vēstures pētnieki, politikas vērotāji, nozīmīgi cilvēki Latvijas politikā. Dailes teātris šo diskusiju iecerējis kā izzinošu un izrādes tematu papildinošu ievadu, rosinot pārdomāt pašiem savu attieksmi pret brīvību, vēsturi un maz cilātiem vēstures notikumiem, kā arī nākotni.

Matīss Gricmanis: Šobrīd iespēja veidot izrādi "Kur pazuda valsts" ir saistīta ar mākslinieka Raimonda Staprāna simtgadi, jo viņš ir pasaulē atzīts gleznotājs un viņa darbi ir ļoti nozīmīgi. Viņš ir cilvēks, kas ir piedzīvojis visu Latvijas valsts vēsturi! Un viņš raksta šīs lugas, šīs dokudrāmas/vēsturiskās drāmas, un tas lielā mērā sasaucās ar viņa personību, ar to milzīgo pieredzi, kas viņam ir. Tas ir neatsverams ieguvums! Tādā ziņā es jūtos ļoti pagodināts, ka mēs varam Dailē ņemt šo materiālu un reflektēt no jauna, ka mēs varam paturpināt to viņa līniju.

Ilva Lorence: Šis sanāk ļoti simbolisks laiks, lai atkal ņemtu šo materiālu. Arī Ukrainas kontekstā. Vai šo izrādi iestudētu arī tad, ja kara Ukrainā nebūtu?

Matīss Gricmanis: Protams, ka Ukraina bija vēl viens pastiprinājums, kāpēc tagad ir īpaši vajadzīgs šo tēmu vēlreiz pacelt, bet arī tas, ka tagad "Vides filmu studijā" top filma par Raimondu Staprānu, ko taisa Pēteris Krilovs. Tur ir divi šie viņa dzīves aspekti: viņš ir gleznotājs, un viņš ir centies atdzīvināt Latvijas vēsturi, jo viņam ir lugas arī par Ulmaņa apvērsumu, par Paula Kalniņa tiesāšanu, par Pirmo pasaules karu un pulkvedi Briedi, gan jau arī līdz tam mēs vēl tiksim, kad tas kļūs aktuāli.

Ilva Lorence: Man liekas, ir svarīgi tas, ka jūs abi – Matīss Gricmanis un Toms Treinis – neesat piedzīvojuši ne Ulmaņa laikus, ne padomju laikus, jūs esat jauni cilvēki, cita paaudze, kas uz notikumiem var paskatīties ar svaigām acīm.

Matīss Gricmanis: Jā, līdz ar to mēs arī esam paplašinājuši to vēstures kontekstu. Raimonda Staprāna luga "Četras dienas jūnijā" ir par četrām dienām līdz Latvijas okupācijai. Otra luga "Gūsteknis pilī" stāsta par mazliet ilgāku periodu jūlijā, kad jau ir ienākusi padomju vara un tiek veikti pārkārtojumi valstī, kā fasādi izmantojot māņus Saeimas vēlēšanas – tāpat kā Luhanskā un Doneckā. Ka mēs nospēlējam, ka viņi jau paši gribēja, lai mēs viņus okupējam. Mēs tikai viņus atbrīvojam no šī fašistiskā diktatora. Man liekas, te es arī mēģinu atbildēt uz tavu jautājumu: kāpēc tagad? Karš Ukrainā ir lielā mērā pacēlis to tēmu, jo ir viss tas pats hibrīdmehānisms, ko Krievija (tai laikā Padomju Savienība) izmantoja pret Baltijas valstīm.

Viņi neko jaunu nav izdomājuši. Tas tieši tāpat šobrīd notiek Ukrainā.

Tāpēc man šķiet, lasot ziņas par Ukrainu, ļoti lielā mērā Latvijas cilvēku zemapziņa tiek ļoti nopietni trigerēta, tie notikumi tiek atgādināti, un viņi dabīgi laužas uz āru. Par to liecina gan diskusijas sociālajos tīklos, gan tas, ko Latvijas Televīzija izvēlas rādīt, piemēram, tagad filma "Baiga vasara" ir kļuvusi ļoti aktuāla, tāpēc arī mēs gribam atgriezties pie šīs tēmas un vēlreiz izvērtēt un ļaut izdzīvot caur teātra izrādi tos notikumus un saprast. Galvenais saprast, kas tur īsti notika, kāpēc mēs nepretojāmies, kāpēc mēs nebijām kā Ukraina tagad?

Ilva Lorence: Kā ir veidots izrādes "Kur pazuda valsts" teksts? Es saprotu, ka tas sastāv no dažādām lugām un citiem vēsturiskiem materiāliem. Vai lugas tekstu tu radīji viens, vai to radījāt kopā?

Matīss Gricmanis: Mēs to radījām kopā. Tas ir liels kopdarbs. Pats pamats ir Raimonda Staprāna lugas "Četras dienas jūnijā" un "Gūsteknis pilī". Mēs esam paņēmuši tēmu no viņa un atsevišķas epizodes no viņa lugām, un tā mēs mēģinām kopā salikt to puzli, lai saprastu visu to notikumu dinamiku. Es mēģinu uzrakstīt to pašu pamatu, un tad mēs ar aktieriem, runājot, diskutējot, strīdoties, bļaujot viens uz otru,

mēģinām nonākt līdz kaut kādam konsesusam, kā mēs varam būt godīgi pret to, kā mēs jūtamies, jo mēs pārstāvam trīs dažādu paaudžu vīriešus.

 

Ilva Lorence: Kā tev liekas, vai ir mainījusies un kāda ir dramaturga loma mūsdienu teātrī? Agrāk bija pierasts, ka dramaturgs atnes jau gatavu materiālu, bet šobrīd teksts top pilnīgi savādāk.

Matīss Gricmanis: Tas mazliet atdzīvina to procesu. Man ir iespēja dzirdēt, ko domā pārējie aktieri.

Ilva Lorence: Tas tevi arī bagātina.

Matīss Gricmanis: Jā, tas bagātina to skatījumu, ka tas nav tikai mans skatījums, bet tas tiešām ir mūsu skatījums.

Ilva Lorence: Un viņiem, iespējams, ir vieglāk spēlēt.

Matīss Gricmanis: To mēs nezinām. (smejas) Es domāju, ka galvenais ieguvējs šeit esmu es, jo man ir iespēja visu laiku pārbaudīt savus argumentus un manu spēju paskaidrot kaut ko un saņemt arī no viņiem to, kā viņi to redz un ko viņi zina.

Ilva Lorence: Principā tu redzi labāk, kā tavs teksts strādā.

Matīss Gricmanis: Arī to, jā. Un es neiesprūstu tajā faktu pārbagātībā, jo to notikumu tur tiešām ir daudz. Vēsture ir ļoti sarežģīta.

Ilva Lorence: Un gribas jau atklāt pēc iespējas vairāk, lai ir plašāks skats uz visu.

Matīss Gricmanis: Jā, bet tā īpatnība ir tāda, ka Latvijas vēsturē nav nekas tik ļoti rūpīgi, nekas tik daudz aprakstīts kā Otrais pasaules karš un Latvijas neatkarības zaudēšana. Tas tiešām ir ļoti plaši aprakstīts temats. Tikko vēl iznāca Aivara Strangas jaunā grāmata (monogrāfija "Latvija: neatkarības pēdējais cēliens. 1939. gada 23. augusts – 1940. gada 17. jūnijs" – red.), kas lielā mērā bija avots, ko mēs izmantojām, un forši, ka tā sakrita, tas tikai parāda, cik tā tēma šobrīd ir aktuāla.

Ilva Lorence: Mūsdienu apstākļos daudz nākas domāt par politiku. Arī mākslā. Liekas, ka tā ir visur. Vai māksla/teātris var būt nepolitisks? Vai var uztaisīt tādu izrādi, kas nav politiska?

Matīss Gricmanis: Es pēkšņi atcerējos, mums vakardien bija mēģinājums. Es piedāvāju aktieriem vienu variantu noslēguma epizodei. Un tur es izdomāju četrus aforismus par vēsturi. Viens no tiem aforismiem bija: "Vēsture un politika ir kā "Siāmas dvīņi". Viņi var dzīvot pilnvērtīgi tikai tad, kad tu tos atdali". Tā tas ir attiecībā uz vēsturi un politiku. Uz mākslu un politiku tas storijs nav tik vienkāršs. Jo politika ir viss, kas notiek ar mūsu kolektīvo pārvaldes mehānismu.

Jebkas, kas notiek teātrī, jo teātris ir kolektīva māksla, ir politika. Tajā pašā laikā nav tā, ka teātra uzdevums ir veidot politiku.

Ilva Lorence: Tieši tā. Es arī domāju, ka tas nav teātra uzdevums. Bet vai mūsdienās nav tā, ka mākslai ir lielāka loma, lielāka ietekme uz politiku? Mākslinieki netiešā veidā var ietekmēt politiku.

Matīss Gricmanis: Tā ir baigi plašā tēma. Man liekas, gan Dailes teātrim, gan teātrim kā mākslas veidam ir ļoti sarežģītas attiecības ar politisko konjunktūru. Precīzāk, teātris lielā mērā atspoguļo politisko konjunktūru. It īpaši mūsu platuma grādos, Austrumeiropā. Nebrīvā sabiedrībā, piemēram, padomju sistēmā – visa padomju sistēma bija būvēta uz to, ka māksla apkalpo vadošo ideoloģiju, līdz ar to arī teātris. Tāpēc es arī minēju, ka tas bija tik ļoti svarīgi tajos 80. gados tieši teātrim atgriezt Kārli Ulmani. Tad notika tieši tas, ko tu teici, teātris iespaidoja to, kā uz politiku var skatīties. Bet tajā pašā laikā tā bija politiska konjuktūra, jo tas bija Atmodas laiks. Tas tad bija iespējams. Es pēdējā gada laikā tik ļoti to esmu izjutis uz savas ādas šeit. Un ne tikai šeit, arī Jaunajā Rīgas teātrī. Daudz runā, iekšēji, ka, ja mēs nespējam vienoties, kā, ko darīt, kā rīkoties, kā pret kaut ko attiekties, kā interpretēt, tad vienkārši mēs neko nevaram izdarīt. Jo šis ir kolektīvs darbs. Mums arī ir bijušas izrādes, kuras mēs vienkārši esam atcēluši, jo viss tas, kas notiek Ukrainā, ir licis mainīt mūsu domas, precīzāk, mainīt mūsu lēmumus. Arī tagad daudzos mēģinājumos, kad runājam un risinām viedokļu sadursmes, tas ir redzams, ka mums ir jānonāk līdz kaut kādam konsesusam.

Ilva Lorence: Bet tā ir sava veida samierināšanās. Nu nevar visi palikt priecīgi un apmierināti.

Matīss Gricmanis: Jā. Un es mēģinu virzīt uz to, ka Kārlis Ulmanis kā valsts vadītājs tajā brīdī (gan 1939., gan 1940. gadā) – viņš bija tādā pašā situācijā. Viņam bija jāvada kolektīvs – viņa valdība, viņam bija jāvada armija, viņam bija jāņem vērā sabiedriskais viedoklis, un viņam bija jāņem vērā kaimiņvalstu viedoklis. Un tad vēl jāatrod pozīcija, kurā visas šīs ietekmes ir samierināmas. Jo viņš pieņēma lēmumu: tam, kurš stiprāk spiež, tam ir taisnība. Šajā gadījumā Padomju Savienība stiprāk piespieda. Ok, mēs tā pieņemam. Bet redzēt tās ietekmes, paskatīties uz tām ietekmēm, tur ir tas interesantais, mēs varam veikt tādu analīzes procesu, kurā mēs paskatītos, kas tad bija tie spiediena izdarītāji uz Ulmani pieņemt tieši tos lēmumus. 

Ilva Lorence: Apkārt valdošajā kara kontekstā vai šobrīd māksliniekiem, veidojot izrādi, tev veidojot tekstu, ir lielāka atbildība?

Matīss Gricmanis: Zini, aiz tās atbildības sajūtas lielā mērā var arī nosmakt. Ja tu tā padomā par to, cik būtiska figūra ir Kārlis Ulmanis un cik uzmanīgi pret to ir jāattiecas. Mums ir jābūt ļoti precīziem, mēs nevaram melot, bet atrast tieši to māksliniecisko risinājumu, kā runāt par mūsu skatījumu uz to, kā runāt par veselas jaunākas paaudzes skatījumu uz šiem notikumiem – tas ir mūsu uzdevums.

Jo teātra izrāde nav propaganda – ne politiska, ne militāra, nekāda. Teātra izrāde pirmām kārtām ir izklaide.

Un izklaide var būt intelektuāla, mazāk intelektuāla, šajā gadījumā mēs gribam pieiet tai vērtīgajai lietai, par ko domāt, un iedot iespēju cilvēkiem izjust to, kā, no vienas puses, tu esi šī lielā pārspēka priekšā, un atrast citu risinājumu, neļauties tai bezspēcībai.

Ilva Lorence: Tu strādāji Saeimā, biji Saeimas deputāta palīgs, vēlāk pameti politiku un pievērsies dramaturģijai. Un tagad caur dramaturģiju tu atkal esi nonācis politikas lauciņā. Vai tas bija apzināts vai nejaušs solis?

Matīss Gricmanis: Es domāju, ka es tiešām vairs neesmu politikā. Es drīzāk domāju, ka esmu atgriezies pie saknēm. Es studēju vēsturi, bet es to nekad nepabeidzu. Vēsture vienmēr mani ir interesējusi. Latvijā ir tā īpatnība, ka mēs vēl joprojām dzīvojam un izdzīvojam Otrā pasaules kara sekas, jo Latvijas neatkarība tika atjaunota tikai pirms 30 gadiem. Būtībā tad arī beidzās Latvijā Otrais pasaules karš. Un to katru gadu mēs pie Uzvaras parka varējām redzēt, ka vēl joprojām šeit dzīvo cilvēki, kas vēl svin Otrā pasaules kara beigas – katru gadu no jauna! Tā tas ir. Es ļoti ilgi par to domāju, ka vēsture un politika ir tie "Siāmas dvīņi", kuri ir jānodala vienu no otra. Man ir interese par vēsturi, mazāk par to politiku. Tāpēc es neatgriežos pie politikas, es atgriežos pie vēstures, un tas mans uzstādījums tiešām ir skatīties un pētīt.

Nu, Ulmanis arī kā tāds brends, zīmols, viņš arī lielā mērā ir tāds cīņas objekts starp Latvijas politiķiem.

Ulmanis ir tāds spēcīgs politisks zīmols. Tā tas ir.  [..] Es ieteiktu Latvijas politiķiem varbūt viņu neaiztikt. (smejas) Jo tajā mūsu kolektīvajā apziņā viņš tomēr... viņš, protams, simbolizē visu to labo un pagājušo, laiku, kad zāle bija zaļāka, bet viņš vienlaikus simbolizē arī to Latvijas okupāciju, kura notika bez pretošanās, viņš simbolizē nespēju pretoties, bezspēcību pārspēka priekšā.

Ilva Lorence: Tas ir savādi. Arī manā galvā viņš vēl ir tas lielais tētis, kas 30. gados bildēs bučoja jaundzimušajiem bērniem galvas, kaut gan patiesībā viņš ir tas tētis, kurš aizgāja un pameta tautu likteņa varā. Kaut gan, protams, var būt galvā arī abi tēli.

Matīss Gricmanis: Dokumenti, ko vēsturnieks Indulis Ronis atrada čekas arhīvos 1991. gadā, rāda, ka padomju drošības iestādēm bija plāns Ulmani izmantot, lai latviešu nacionālās simpātijas izmantotu pret nacistiem. Mēs, protams, nezinām, kā Ulmanis tajos apstākļos būtu rīkojies, bet mēs zinām, ka tāds bija plāns. Līdz ar to no vēstures nevar izgriezt ārā 1940. gadu un to, ka viņš nepretojās, bet viņš ir viens no mūsu valsts dibinātājiem, viņš ir tas drosmīgais cilvēks, kurš tad, kad Latvijas neatkarības idejai nebija daudz atbalstītāju, viņš gāja pilnīgi pretēji politiskajai konjuktūrai. [..] Un viņš iestājās par šo nacionālās valsts ideju. Tie ir lieli viņa nopelni!

Bet šis viss ir ļoti sarežģīti, tāpēc mūsu izrādei nosaukums ir jautājums "Kur pazuda valsts", jo mēs nepretendējam uz to, ka mēs zinām visas atbildes.

Mēs vienkārši gribam precīzi noformulēt jautājumu, kā skatīties uz mūsu neatkarības zaudēšanu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti