Kā norādīja Beka Bergere, lēmums kļūt par Jaunā teātra institūta vadītāju bijis vienkāršs, jo “Jaunā teātra institūts un festivāls “Homo Novus” ir viens no aizraujošākajiem performanču mākslas pasaulē.”
“Esmu strādājusi Ņujorkā, Austrālijā, Berlīnē, kā arī citviet, un tas ir retums, īpaši laikmetīgajā performancē un teātrī, kad tiecies ar publiku, kas nav tikai tavi kolēģi. Kad pirmo reizi piedalījos “Homo Novus”, sirds iedziedājās, kad publikā redzēju īstus cilvēkus un ar viņiem kopā varēja veidot mākslu. Manuprāt, tas ir unikāli,” uzsver Bergere.
Kaut arī šobrīd austrāliešu māksliniece un teātra producente Beka Bergere stājusies Gundegas Laiviņas vietā pie Latvijas Jaunā teātra institūta vadības grožiem, jau pagājušajā vasarā viņa aktīvi līdzdarbojās teātra festivāla “Homo Novus” rīkošanā un šobrīd gatavojas nākamajam, kas, viņasprāt, pieturēsies pie teātra galvenās vērtības.
“Mēs nekad nerīkosim digitālu festivālu. “Homo Novus” nekad nenotiks datora ekrānos.
Manuprāt, laikmetīgā māksla ir radīšanas kopdarbs, kopīga ritma veidošana. Un tam ir nepieciešama ķermeniska konfrontācija.
No datora ekrāna ir ļoti grūti pieskarties, pietuvoties vai uzrunāt. Ļoti ceru, ka septembrī atradīšos deju laukumā un mēs visi kopā būsim īstā teātrī. Redzēs, kā nākotne iegriezīsies,” stāsta Bergere.
Kā festivāla radošā direktore Beka Bergere centīsies pievērsties arī tendencēm, kādas šobrīd ir vērojamas progresīvajā pasaulē? Piemēram, iesaistot cilvēkus ar īpašām vajadzībām un sabiedrības minoritātes gan radošajā procesā, gan vēršoties pie tām.
Viņa skaidro: “Festivāls, teātris, skatuve kļūst par veidu, kā testēt šo pieņemšanu un paskatīties pašiem uz sevi. Piemēram, ja šeit Latvijā uz skatuves jūs redzat kādu ar manu izcelsmi un pieredzi, pēc brīža jūs secināt – skat, esat nedaudz mainījis arī attieksmi par sevi. Ja uz skatuves jūs redzat kurlu cilvēku, aktieri no ārzemēm, kurš ir kurls, jūs jau esat pieņēmis ko jaunu. Daudzviet pasaulē tas netiek rādīts televīzijā, filmās vai uz lielajām skatuvēm. Tādēļ rodas secinājums, ka atšķirīgs cilvēks nav daļa no sabiedrības.
Un es uzskatu, ka mūsu kā mākslinieku, arī žurnālistu un citu cilvēku darbs ir parādīt šos sabiedrības aspektus."
Viņa turpina: “Laikmetīgais teātris, manuprāt, demonstrē un pēta dzīves laikmetīgo stāvokli. Tas ir no manas vārdnīcas. Un, kad es domāju par dzīvi un pieredzi, tad meklēju tajā labākos stāvokļus un sliktākās puses. Kā mēs varam ko iemācīties, pieredzēt, izjust? Cilvēki un sabiedrība kļūst labāki, izprotot un izjūtot kādu, kurš ir citādā stāvoklī. Tāpat laikmetīgais teātris palīdz ieskatīties piedzīvotajā, par ko nerunājam. Attiecību komēdijās, pirmās mīlestības pārdzīvojumos vai sajūtās, kad esi iedzēris. Domāju, kāpēc es mīlu šo cilvēku, vai arī – kāpēc ar mani notiek tik trakas lietas? Teātris un māksla dod mums iespēju to ieraudzīt arī uz skatuves. Atspoguļojot gan pozitīvi, gan negatīvi. Tas, manuprāt, arī ir labs laikmetīgais teātris.”
